Perenele saprata, ka ļaudis, sevišķi no modernas mūsdienīgas sabiedrības, baidījās no spokiem. Bet viņa arī zināja, ka nav iemesla baidīties no tiem: spoks bija nekas cits kā personas auras izpausme, kas palika piesaistīta noteiktai vietai.
— Kā varu jums palīdzēt, kundze? — Gara balss bija spēcīga, ar manāmu Austrumu krasta akcentu. Stalts un izstiepies kā vecs zaldāts, spoks izskatījās aptuveni sešdesmit gadu vecs, lai gan varēja būt arī vecāks.
— Vai jūs man nepateiktu, kur es atrodos? — Perenele vaicāja.
— Jūs atrodaties korporatīvā Enoha uzņēmuma galvenās mītnes pagrabā, tieši uz rietumiem no Telegraph Hill. Coit Tower atrodas gandrīz tieši virs mūsu galvām, — viņš lepni piebilda.
— Jūs izsakāties ļoti pārliecinoši.
— Tā tas ir. Es te strādāju trīsdesmit gadu. Protams, to visu laiku nesauca par Enoha uzņēmumu. Bet tādai vietai kā šī vienmēr vajadzīga apsardze. Neviens nekad neielauzās manas dežūras laikā, — viņš paziņoja.
— Tas ir iemesls būt lepnam, kungs…
— Bez šaubām, — spoks apklusa, viņa apveids spēcīgi ņirbēja. — Millers. Tā mani sauc. Džefersons Millers. Pagājis labs laiciņš, kopš kāds jautājis pēc vārda. Kā varu jums palīdzēt? — viņš prasīja.
— Nu, jūs jau man esat palīdzējis. Vismaz es zinu, ka joprojām atrodos Sanfrancisko.
Gars turpināja skatīties uz viņu. — Vai jūs necerējāt būt te?
— Es domāju, ka, iespējams, pirms tam gulēju, un baidījos, ka varētu būt pārvesta uz citu pilsētu, — Perija paskaidroja.
— Vai jūs te tiekat turēta pret pašas gribu, kundze?
-Jā.
Džefersons Millers pievirzījās tuvāk. — Es nebiju pārliecināts, vai jūs to zināt. — Tad iestājās pagara pauze, līdz viņa veidols atkal sāka ņirbēt. — Neesmu pārliecināts, vai varu jums palīdzēt. Esmu tikai gars, jūs taču zināt.
Perenele pamāja. — Es zinu to. — Viņa pasmaidīja, jo lieliski zināja, ka viens no iemesliem, kāpēc spoki ir piesaistīti kādai noteiktai vietai, ir tas, ka viņi vienkārši nezina, ka ir miruši.
Vecais apsardzes darbinieks sēcoši iesmējās. — Esmu mēģinājis aiziet projām…, bet kaut kas mani velk atpakaļ. Es šeit esmu pavadījis pārāk daudz laika, kad biju dzīvs.
Perenele atkal pamāja. — Es varu jums palīdzēt aiziet, ja jūs to vēlaties. Es to varu.
Džefersons Millers pamāja. — Es domāju, ka es to ļoti vēlos. Man ir sieva Etele, viņa nomira desmit gadu pirms manis. Dažreiz es domāju, ka dzirdu viņas balsi saucam mani pāri Ēnu valstībai.
Perenele atkal pamāja. — Viņa cenšas jūs sasaukt mājās. Varu jums palīdzēt atgriezties, ja jūs apņemtos ko izdarīt.
— Jebko, lai tikai varētu atgriezties.
Perenele pasmaidīja. — Labi, ir viena lieta… Varbūt jūs varētu nodot manam vīram ziņu.
17. NODALA
Sofija un Džošs sekoja Skatahai pa Hekates māju. Visur varēja manīt atgādinājumus, ka viņi atrodas koka iekšienē: viss — grīda, sienas un griesti — bija no koka, un sienas vietām izraibināja nelieli lapu pumpuri un atvases, itin kā koks joprojām augtu.
Viegli atbalstījusi roku uz brāļa pleca, Sofija lūkojās apkārt. Māja šķita veidota no apļveida istabu virknējuma, kuras gandrīz nemanāmi pārgāja cita citā. Abiem ejot garām istabām, Sofija uzmeta tām paviršu skatienu, gandrīz visas istabas bija tukšas, un lielākajā daļā no tām grīdas vidū auga garš stumbrs sarkanu mizu. Vidū vienai istabai, kas atradās tālākajā malā un bija daudz lielāka nekā pārējās, bija ovāls baseins. Baseina vidū bija neparasti lielu, baltu ūdensrožu ziedu puduris, piešķirot tam milzīgas, sastingušas acs izskatu. Citā istabā bija tikai koka vēja zvani, iekārti sarkanā koka zaros. Katrs zvanu komplekts bija atšķirīgas formas un izmēra, daži — ar iegravētiem rotājumiem un simboliem, citi — vienkārši. Vēja zvani karājās mierīgi un klusi, līdz Sofija ielūkojās istabā, tad tie lēnām, melodiski, visi vienlaikus sāka zvanīt. To skanējums izklausījās kā attāli čuksti. Sofija saspieda Džoša plecu, cenzdamās pievērst viņa uzmanību, bet viņš tobrīd skatījās taisni uz priekšu koncentrējoties sarauktu pieri.
— Kur visi pazuduši? — Džošs beidzot ievaicājās.
— Šeit dzīvo tikai Hekate, — Skataha sacīja. — Veco rases pārstāvji ir individuālisti.
— Vai daudzi no viņiem joprojām ir dzīvi? — Sofija skaļi prātoja.
Skataha apstājās pie atvērtām durvīm un pagriezās, lai atskatītos pāri savam plecam.
— Vairāk, nekā tu vari iedomāties. Lielākā daļa no tiem negrib neko kopēju ar cilvēkiem un reti iznāk ārā no savām individuālajām Ēnu valstībām. Citi, tādi kā tumšie Vecie, grib atgriezt senos laikus un, lai tas notiktu, darbojas, izmantodami tādus aģentus kā DI.
— Un kā ar tevi? — Džošs prasīja. — Vai gribi, lai atgriežas vecie laiki?
— Es nekad neesmu uzskatījusi tos par dižiem, — viņa sacīja, tad piebilda: — Sevišķi cilvēkiem.
Viņi atrada Nikolasu Fleimelu sēžot ārpusē uz paaugstinātas koka grīdas, kas bija izvietota uz koka zara. Augot horizontāli no koka stumbra, zars bija vismaz desmit pēdu plats un, noliecoties uz leju, atdūrās zemē tuvu pusmēness formas dīķim. Ejot pāri zaram, Sofija paskatījās uz leju un pārsteigta ieraudzīja, ka zem zaļajām zālēm, kas vijās un šūpojās dīķī, augšup lūkojās mazas, gandrīz cilvēkveida sejas plati atvērtām mutēm un acīm. Uz pacēluma ap apaļu galdu bija izvietoti pieci krēsli augstām atzveltnēm, galds bija klāts skaisti izrotātām, izgrebtām koka bļodām, elegantām koka krūzēm un biķeriem. Silta, lielās rikās sagriezta maize un biezās šķēlēs sagriezts siers bija sakārtots uz paplātēm, galda vidū bija divas milzīgas bļodas ar augļiem — āboliem, apelsīniem un lieliem ķiršiem. Alķīmiķis ar trīsstūrveida melna akmens plāksnīti, kas atgādināja ķīli, uzmanīgi mizoja koši zaļu ābolu. Sofija ievēroja, ka viņš mizas bija izkārtojis formās, kas atgādināja burtus.
Skatija veikli ieslīdēja vietā blakus alķīmiķim. — Vai Hekate pievienosies mums? — viņa jautāja, paņemdama mizas gabaliņu un košļādama to.
— Es domāju, ka viņa pārģērbjas pusdienām, — Fleimels sacīja, nogriezdams vēl vienu spirālveida mizas gabalu, lai aizvietotu to, ko košļāja Skatija. Viņš paskatījās pāri galdam uz Sofiju un Džošu. — Apsēdieties, lūdzu. Namamāte mums drīz pievienosies, un tad mēs ēdīsim. Jūs droši vien esat noguruši, — viņš piemetināja.
— Es esmu nogurusi, — Sofija atzinās. Viņa jau labu laiciņu jutās nogurusi un tagad tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Meitene bija arī mazliet nobažījusies, saprazdama, ka nogurumu izraisa vietas burvestība, kas barojās no viņas enerģijas.
— Kad mēs varēsim doties mājās? — Džošs prasīja, negribēdams atzīt, ka arī viņš ir drausmīgi noguris. Pat viņa kauli sāpēja. Viņš jutās tā, it kā būtu saaukstējies.
Nikolass Fleimels nogrieza ābola šķēlīti un iebāza to mutē. — Baidos, ka jūs vēl kādu laiku nevarēsiet atgriezties mājās.
— Kāpēc? — Džošs strikti noprasīja.
Fleimels nopūtās. Viņš vispirms nolika uz galda akmens ķīli un ābolu, tad — rokas plaukstām uz leju. — Pašreiz nedz Dī, nedz Morigana nezina, kur jūs esat. Un tikai tāpēc jūs un jūsu ģimene ir drošībā.
— Mūsu ģimenei — Sofija jautāja. Šāda pēkšņa varbūtība, ka viņu mātei vai tēvam varētu draudēt briesmas, izraisīja šausmas. Arī Džošs jutās šokēts.
— Dī darbosies pamatīgi, — Fleimels sacīja. — Viņš aizsargā tūkstoš gadu senu noslēpumu, un viņš neapstāsies, nogalinot tikai jūs. Ar ikvienu, ko pazināt vai bijāt kontaktā, var notikt negadījums. Baidos, ka pat Bernices "Kafijas tase" tiks nolīdzināta līdz ar zemi… vienkārši tāpēc, ka tu tur kādreiz strādāji. Pat Bernice var aiziet bojā ugunsgrēkā.