— Bet viņai taču nav nekāda sakara ar to, — Sofija šausmās protestēja.
— Jā, bet Dī to nezina. Iespējams, viņam tas ir vienaldzīgi. Viņš ilgu laiku strādā tumšajiem Vecajiem, un tagad viņš izturas pret cilvēkiem tāpat kā tie — gandrīz kā zvēri.
— Bet mēs nevienam nestāstīsim, ko mēs redzējām, — Džošs iesāka, — un neviens mums arī nenoticētu, — te viņa teikums apsīka.
— Un, ja mēs nevienam nestāstīsim, tad neviens nekad neuzzinās, — Sofija sacīja. — Mēs nekad vairs par to nerunāsim. Dī nekad mūs neatradīs. — Un jau tad, kad vārdi bija izskanējuši, viņa saprata, cik situācija bezcerīga. Viņa un Džošs bija nokļuvuši lamatās dēļ savām zināšanām par Kodeksa eksistenci tāpat kā Nikolass un Perija.
— Viņš jūs atradīs, — Fleimels lēni sacīja. Viņš paskatījās uz Skatiju. — Kā tu domā, cik ilgu laiku vajadzēs Dī vai kādam no Moriganas spiegiem, lai viņus atrastu?
— Ne pārāk ilgi, — viņa sacīja, košļādama ābola mizu. — Varbūt pāris stundu. Žurkas un putni sadzīs jums pēdas, un tad Dī jūs noķers.
— Ja reiz jūs esat saskārušies ar burvestībām, tad jūs esat mainījušies uz mūžu. — Fleimels nolika sev priekšā labo roku, atstādams mazītiņu, bālgani zaļu dūmaku virmojam gaisā. — Jūs atstājāt pēdas. — Viņš uzpūta elpu zaļajai dūmakai, tā aizvijās projām un pazuda.
— Tu gribi sacīt, ka mēs smaržojam? — Džošs prasīja.
Fleimels pamāja. — Jūs smaržojat pēc savvaļas burvestības.
Jūs uzņēmāt tās dvesmu pirmīt — šodien, kad Hekate jums abiem pieskārās. Ko jūs tad sajutāt?
— Apelsīnus, — Džošs sacīja.
— Vaniļas saldējumu, — Sofija atbildēja.
— Un vēl agrāk, kad Dī un es cīnījos: ko jūs tad saodāt?
— Piparmētru un puvušas olas, — Džošs nekavējoties sacīja.
— Katram burvim ir viņa vai viņas īpatnēja smarža; drīzāk kā maģisks pirkstu nospiedums. Jums jāiemācās ņemt vērā savas sajūtas. Cilvēki to mēdz darīt, bet ļoti maz ir tādu. Viņi tik tikko skatās, viņi reti kad klausās, viņi nekad neosta un viņi domā, ka var just tikai caur ādu. Bet viņi runā, ak, kā viņi runā. Tas aizstāj visu pārējo sajūtu izmantošanu. Kad jūs atgriezīsieties savā pasaulē, jūs spēsiet pazīt cilvēkus, kuriem piemīt kāda maģiska enerģija. — Viņš izgrieza mazītiņu ābola kubiciņu un iemeta to mutē. — Jūs spēsiet sajust īpatnēju smaržu, pat varēsiet to sagaršot, pat redzēt, kā tā virmo ap ķermeņiem.
— Cik ilgi šīs sajūtas pastāvēs? — Sofija jautāja ieinteresēta. Viņa pasniedzās pēc ķirša. Tas bija maza tomāta lielumā. — Vai tās izzudīs?
Fleimels papurināja galvu. — Tās nekad neizzudīs. Gluži pretēji, tās kļūs spēcīgākas. Jums jāsaprot, ka no šodienas nevienam no jums nekas nebūs tā, kā bija agrāk.
Džošs iekodās ābolā, apmierināti kraukšķinādams. Pa zodu notecēja sula. — Tu liec tam izklausīties kā kaut kam sliktam, — viņš sacīja vīpsnādams, ar piedurkni slaukot muti.
Fleimels jau gribēja atbildēt, bet paskatījās uz augšu un pēkšņi pielēca kājās. Skataha arī lēni un klusi piecēlās. Sofija nekavējoties piecēlās, bet Džošs palika sēdot, līdz Sofija sagrāba viņu aiz pleca un uzvilka kājās. Tad viņa pagriezās, lai paskatītos uz dievieti ar trim sejām.
Bet tā nebija Hekate.
Sieviete, kuru viņa bija redzējusi agrāk, bija slaida, eleganta, varbūt vidējos gados, viņas mati bija tik īsi apgriezti, ka atgādināja baltu bruņu cepuri, viņas āda bija gluda un bez grumbām. Šī sieviete bija vecāka, daudz, daudz vecāka. Tomēr bija jaušama līdzība ar Hekati, un Sofija nosprieda, ka šī sieviete varētu būt Hekates māte vai vecāmāte. Lai gan gara auguma, viņa bija salīkusi un, ejot pa zaru, atbalstījās uz kokgriezumiem rotātas nūjas, kas bija vismaz tik gara kā Sofija. Viņas seja bija klāta mazām grumbiņām, acis dziļi iegrimušas un mirdzēja savādā dzeltenā nokrāsā. Matu nebija nemaz, un Sofija varēja saskatīt, ka galvaskausa ādu grezno īpatnējs spirālveida ornamentu tetovējums. Lai arī apģērbs līdzinājās Hekates tērpam, audums šķita metālisks, pie katras kustības iemirdzoties te melnā, te sarkanā krāsā.
Sofija samirkšķināja acis, piemiedza tās un tad atkal samirkšķināja. Viņa redzēja skaidru auru ap sievieti, it kā tā izdalītu tīru, baltu miglu. Kustoties aiz viņas stiepās gara miglas virtene.
Ignorējot pārējo klātbūtni, vecā sieviete apsēdās sēdvietā tieši pretī Fleimelam. Tikai kad viņa bija apsēdusies, Fleimels un Skataha arī apsēdās. Sofija un Džošs apsēdās pēdējie, veroties te uz Fleimelu, te uz veco sievieti, prātojot, kas gan viņa bija un kas te notiks.
Sieviete pacēla koka kausu no galda, bet nedzēra. Koka stumbrā aiz viņas kaut kas sakustējās, un parādījās četri slaidi, muskuļoti vīri, nesdami ēdieniem piekrautas paplātes, kuras tie nolika galda centrā, iekams klusi atkāpās. Vīri izskatījās tik līdzīgi, it kā būtu radinieki, bet ar viņu galvaskausu plaknēm un leņķiem kaut kas nebija kārtībā. Pieres slīpi kā kores stiepās pāri acīm, deguni bija īsi un slīpi kā nocirpti, vaigu kauli izbīdīti uz āru, un zodi spēji atvirzīti atpakaļ. Aiz lūpām varēja manīt dzeltenus zobus. Vīri bija kailām krūtīm un basām kājām, ģērbti tikai ādas svārkos, uz kuriem bija uzšūtas taisnstūra metāla plāksnes. Viņu krūtis, kājas un galvas bija klātas rupjiem sarkaniem matiem.
Sofija pēkšņi saprata, ka viņa pārlieku uzkrītoši raugās, un tad piesardzīgi novērsās. Vīri izskatījās pēc primitīvas cilvēku sugas, bet viņa zināja atšķirības starp neandertālieti un kromanonu, un viņas tēvam kabinetā bija ģipša australopithecus galvaskauss, sinantropa un lielā pērtiķa galvaskauss. Šie vīri nebija neviens no viņiem. Tad Sofija pamanīja, ka viņu acis ir zilas — spilgti zilas, un viņiem bija neticami saprātīgs skatiens.
— Tie ir torkaltieši, — viņa sacīja un tad sastinga no pārsteiguma, kad visi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Sofija pati nebija aptvērusi, ka runā skaļi.
Džošs, kurš ar aizdomām bija pētījis kādu gabalu, iespējams, zivi, ko bija izzvejojis ar dakšu no lielas sautējuma bļodas, uzmeta skatu četru jauno vīriešu mugurām.
— Es to zināju, — viņš nevērīgi sacīja.
Sofija iespēra viņam zem galda. — Tu nezināji, — viņa nomurmināja. — Tu biji pārāk aizņemts ar ēdiena pētīšanu.
— Es esmu izsalcis, — Džošs sacīja, tad paliecās pāri galdam savas dvīņumāsas virzienā.
— Tie bija sarkanie mati un cūkveida deguni, kas tos nodeva. Es domāju, ka tu to saproti.
— Būtu kļūda ļaut tiem dzirdēt tevi to sakām, — Nikolass Fleimels klusā balsī pārtrauca Džošu. — Kļūda būtu arī spriest pēc ārienes vai komentēt to, ko tu redzi. Šajā laikā, šajā vietā ir atšķirīgi standarti, dažādi kritēji. Šeit vārdi var nogalināt — burtiskā nozīmē.
— Vai ari nogalina tevi, — Skataha piebilda. Viņa bija piekrāvusi pilnu šķīvi ar visu veidu augļiem, no kuriem tikai daži bija dvīņiem pazīstami. Viņa pamāja uz koka pusi. — Bet tev ir taisnība: tie ir Tork Alita savā cilvēkveida izskatā. Iespējams, visu laiku vislabākie kareivji.
— Tie pavadīs jūs, kamēr jūs dzīvojat šeit, — vecā sieviete pēkšņi sacīja, viņas balss skanēja pārsteidzoši spēcīgi tik vārga izskata ķermenim.