Fleimels paklanījās. — Mūs pagodina viņu klātbūtne.
— Tas nav vajadzīgs, — vecā sieviete atcirta. — Tie nepavada jūs vienīgi jūsu drošības labad; tie ir te, lai būtu droši, ka jūs patiešām pametat manu valstību. — Viņa izplēta savas garpirkstainās rokas uz galda, un Sofija atkal ievēroja, ka katrs nags bija nokrāsots citā krāsā. Savādi, bet ornaments bija identisks tam, ko viņa agrāk bija ievērojusi uz Hekates nagiem. — Jūs nevarat palikt šeit, — sieviete pēkšņi paziņoja. — Jums jādodas projām.
Dvīņi saskatījās; kāpēc viņa bija tik nelaipna?
Skataha atvēra muti, lai runātu, bet Fleimels pastiepās un cieši saspieda tās roku. — Tāds vienmēr ir bijis mūsu nolūks, — viņš mierīgi sacīja. Vēlās pēcpusdienas saule, slīpi krizdama caur kokiem, izraibināja viņa seju, pārvēršot viņa acis spoguļos. — Kad Dī uzbruka manam veikalam un sagrāba Kodeksu, es sapratu, ka citur man nav kur iet.
— Jums vajadzēja doties uz dienvidiem, — vecā sieviete sacīja, viņas kleita tagad bija gluži melna un sarkanie diegi izskatījās pēc vēnām. — Jūs tur būtu vairāk gaidīti. Es vēlos, lai jūs dotos projām.
— Kad mums radās aizdomas, ka pareģojums sāk piepildīties, es zināju, ka man jānāk pie tevis, — Fleimels turpināja, ignorēdams viņu. Dvīņi, kas cieši vēroja vārdu apmaiņu, pamanīja, ka viņa acis uz īsu mirkli pazibēja viņu virzienā.
Vecā sieviete pagrieza galvu un ar savām sviesta krāsas acīm paskatījās uz dvīņiem. Viņas sažuvusi seja saplaisāja smīnā, atklājot mazus, dzeltenus zobus. — Es par to esmu domājusi, esmu pārliecināta, ka pareģojums neattiecas uz cilvēkiem — un sevišķi uz cilvēku bērniem, — viņa šņākdama piebilda.
Nicinājums sievietes balsī neļāva Sofijai klusēt. — Es vēlētos, kaut jūs nerunātu par mums tā, it kā mūsu šeit nebūtu, — viņa sacīja.
— Turklāt, — Džošs sacīja, — jūsu meita mums palīdzēs. Kāpēc mēs nevarētu sagaidīt viņu un uzklausīt, kas viņai sakāms?
Vecā sieviete, piemiegusi acis, paskatījās uz Džošu, un viņas gandrīz neredzamās uzacis pacēlās klusā jautājumā. — Mana meita?
Sofija pamanīja, kā Skatahas acis iepletās izbrīnā vai varbūt brīdinājumā, bet Džošs turpināja uzstāt.
— Jā, sieviete, kuru mēs satikām šodien pēcpusdienā. Par jums jaunāka — jūsu meita? Vai varbūt viņa ir jūsu mazmeita? Viņa mums palīdzēs.
— Man nav nedz meitas, nedz mazmeitas! — Vecās sievietes drēbes uzzibsnīja melnas un sarkanas krāsas plankumos. Lūpas atvērās, un viņa izšņāca nesaprotamus vārdus. Rokas savijās, un gaiss pēkšņi šķita pildīts ar citrona vai laima smaržu. Dučiem mazu, vērpetēs virmojošu zaļu gaismas bumbiņu virpuļoja abās plaukstās.
Un tad Skataha galda vidū trieca savu dunci abpusēji asām malām. Koks saplaisāja ar pērkona grāvienam līdzīgu blīkšķi, uzmezdams gaisā skaidas, bļodas ar ēdieniem nokrita zemē. Vecā sieviete atrāvās atpakaļ, zaļā gaisma pilēja no viņas pirkstiem kā šķidrums un tad šņākdams un pakšķēdams notecēja lejā pa zaru, iekams iesūcās kokā.
Četri torkaltieši nekavējoties atradās vecās sievietes aizmugurē līkiem, izkaptveida zobeniem rokās, tad no pazemes izsprāga vēl trīs kuiļveida izskata būtnes un rikšoja augšup pa zaru, lai ieņemtu pozīciju aiz Fleimela un Skatijas.
Dvīņi sastinga šausmās, nesaprazdami, kas tikko kā bija noticis. Nikolass Fleimels tikai mazliet izkustējās, lai turpinātu griezt un ēst ābolu. Skataha mierīgi iebāza makstī savu dunci un sakrustoja rokas. Viņa ātri sacīja kaut ko vecajai sievietei. Sofija un Džošs varēja redzēt kustamies Skatahas lūpas, bet viss, ko viņi spēja sadzirdēt, bija klusa, odam līdzīga sīkšana.
Vecā sieviete neatbildēja. Kad viņa piecēlās un devās projām no galda, viņas seja līdzinājās neizteiksmīgai maskai. Tork Alita ieskāva viņu kā sargi. Šoreiz nedz Fleimels, nedz Skataha nepiecēlās.
Ilgajā klusuma brīdī, kas sekoja, Skataha pieliecās, lai savāktu uz zemes nokritušos augļus un dārzeņus, notīrīja tos un ielika vienīgajā nesaplēstajā koka bļodā. Viņa atsāka ēst.
Džošs jau pavēra muti, lai pajautātu to pašu jautājumu, uz kuru arī Sofija gribēja dzirdēt atbildi, bet viņa zem galda pastiepās pēc brāļa rokas un saspieda to, apklusinot viņu. Viņa apjauta, ka tikko kā bija noticis kaut kas drausmīgi bīstams un ka tajā kaut kādā veidā bija iesaistīts tieši Džošs.
— Man šķiet, kas tas bija labi, vai ne? — beidzot Skataha ieminējās.
Fleimels pabeidza ēst ābolu un lapā notīrīja melnā ķīļa malu. — Tas atkarīgs no tā, kā tu definē vārdu labi, — viņš sacīja.
Skataha grauza zaļu burkānu. — Mēs joprojām esam dzīvi un joprojām esam Ēnu valstībā, — viņa sacīja, — varēja būt ļaunāk. Saule riet. Mūsu namamātei nepieciešams miegs, un no rīta viņa būs pavisam cita persona. Iespējams, pat neatcerēsies, kas notika šovakar.
— Ko tu viņai pateici? — Fleimels jautāja. — Es tā arī nekad neesmu iemācījies Veco valodu.
— Es tikai atgādināju viņai senseno viesmīlības pienākumu un pārliecināju, ka necieņa pret viņu bija bez iepriekšēja nodoma, tikai nezināšanas dēļ un tāpēc tas nav noziegums saskaņā ar Veco likumu.
— Viņa ir baiļpilna…, — Fleimels nomurmināja, paskatījies milzīgā koka stumbra virzienā. Tork Alita sargus varēja redzēt kustamies tā iekšienē, kamēr pats lielākais kuilis palika ārpusē, nobloķējis ieeju.
— Viņa vienmēr ir bailīga, kad tuvojas vakars. Tad viņa ir visvieglāk ievainojama, — Skataha paskaidroja.
— Būtu ļoti jauki, — Sofija pārtrauca, — ja kāds mums tieši pateiktu, kas tikko te notika. — Viņa necieta, ka pieaugušie runā savā starpā, ignorēdami bērnu klātbūtni. Un tieši tas pašreiz notika.
Skataha pasmaidīja, un pēkšņi viņas vampīra zobi izskatījās drausmīgi gari. — Tavs dvīņubrālis pamanījās aizvainot Veco rasi un bija ļoti tuvu tam, lai šā nozieguma dēļ pārvērstos zaļās gļotās.
Džošs papurināja galvu. — Bet es neko tādu nepateicu, — viņš protestēja. Viņš paskatījās uz māsu, meklēdams atbalstu, vienlaikus ātri pārdomājot savu sarunu ar veco sievieti. — Viss, ko es pateicu, bija tas, ka viņas meita vai mazmeita apsolīja mums palīdzēt.
Skataha klusi iesmējās. — Nav nekādas meitas vai mazmeitas. Pieaugusī sieviete, kuru jūs redzējāt šo pēcpusdienu, bija Hekate. Vecā sieviete, kuru jūs redzējāt šovakar, arī bija Hekate, un no rīta jūs satiksiet jaunu meiteni, kas arī būs Hekate.
— Dieviete ar trim sejām, — Fleimels atgādināja dvīņiem.
— Hekate ir sodīta, viņa noveco dienas laikā. Jaunava no rīta, matrona pēcpusdienā un vecene vakarā. Viņa ir ārkārtīgi jūtīga attiecībā uz savu vecumu.
Džošs smagi norija siekalas. — Es to nezināju.
— Nav cita iemesla kā vien tava nezināšana, kāpēc tu varētu tikts nogalināts… vai pat vēl ļaunāk.
— Bet ko tu izdarīji galdam? — Sofija jautāja. Viņa paskatījās uz sabojāto apaļo galdu: vietā, kur Skatija bija ietriekusi savu nazi, tas bija pāršķēlies uz pusēm. Koks abās šķēluma pusēs izskatījās sauss un putekļveidīgs.
— Dzelzs, — Skatija vienkārši sacīja.
— Viens no pārsteidzošajiem mākslīgā metāla efektiem, — Fleimels paskaidroja, — tam piemīt spēja likvidēt pat visspēcīgāko burvestību. Dzelzs izgatavošanas atklājums patiesībā bija vēstnesis Veco rases valdīšanas beigām. — Viņš pacēla uz augšu melno akmens ķīli. — Tāpēc es lietoju šo te. Vecie kļūst nervozi dzelzs klātbūtnē.
— Bet tu nēsā dzelzi, — Sofija sacīja Skatijai.