Sofija vēlreiz pamāja. — Es visu laiku domās atgriežos pie putniem. Viss pārējais varētu būt specefekti: torkaltieši — dresēti dzīvnieki, bet cilvēki ietērpti speciāli veidotos tērpos kā protēzēs — kā bija Skatahas cīņu mākslas skolā. Tie visi varētu būt kaut kādi efekti, un žurkas arī varētu būt dresētas. Bet putni — to bija pārāk daudz, un tie izārdīja mašīnu līdz driskām. — Putni bija tie, kas beidzot Sofiju bija pārliecinājuši, ka viņai un Džošam draud patiesas briesmas… jo, ja šie putni bija īsti, tad viss pārējais arī bija īsts.
Džošs, iebāzis rokas džinsu aizmugurējās kabatās, stāvēja pie atvērta loga. Bieza lapotne sniedzās līdz loga dzegai. Un, lai arī loga ailē nebija stikla, tomēr neviena no neskaitāmajām vabolēm, kas pacēlās gaisā vēlajā vakara saulē, neielidoja istabā. Viņš spēji atrāvās no loga brīdī, kad no lapotnes parādījās spilgti zila čūska — tik resna kā viņa rokas locītava — un zibināja garu mēli, kas sniedzās vismaz sešu pēdu garumā un bija vērsta viņa virzienā. Čūska pazuda, kad parādījās dūcoša gaismas bumbiņa, zibenīgi traukdamās cauri lapām. Kad tā pašāvās garām logam, Džošs varēja apzvērēt, ka to veidoja duči mazītiņu spārnotu sieviešu, neviena no tām nebija lielāka par viņa rādītājpirkstu. Viņu ķermeņi izstaroja gaismu. Džošs aplaizīja sausās lūpas.
— Labi, pieņemsim, ka viss ir reāls… pilnīgi viss — burvestība, senās rases — un tad es nonāku atpakaļ pie sākotnējās domas: mums jātiek projām no šejienes.
Sofija piegāja pie loga, apstājās blakus brālim un uzlika roku uz pleca — viņu vecāku biežajā prombūtnē viņa it kā bija uzņēmusies vecākās māsas lomu. Lai arī Džošs jau bija vismaz divas collas garāks par viņu, viņš tomēr varēja būt viņas mazākais brālītis. — Es tev piekrītu, — Sofija sacīja visai gurdenā balsī, — mums jāmēģina bēgt.
Kaut kas māsas balsī lika Džošam atskatīties uz viņu. — Tu domā, ka mums neizdosies tikt projām? — viņš rāmi pavaicāja.
— Pamēģināsim, — Sofija sacīja, neatbildēdama uz jautājumu. — Bet es esmu pārliecināta, viņi dzīsies mums pakaļ.
— Fleimels teica, ka Dī spēs atrast mūs. Es esmu pārliecināts, ka Fleimels vai Skataha arī to spēj.
— Fleimelam nav iemesla sekot mums, — Sofija aizrādīja.
— Bet Dī gan ir, — Džošs sacīja. — Kas notiks, ja mēs būsim mājās un Dī un viņa ļaudis sekos mums tur? — viņš skali prātoja.
Sofija sarauca pieri. — Es par to domāju. Fleimels sacīja, ka mēs būsim spējīgi redzēt burvju auras, kas apņem cilvēkus.
Džošs pamāja.
— Hekate nav pamodinājusi mūsu maģiskās spējas. — Sofija atkal savilka pieri, mēģinādama atcerēties, ko tieši Nikolass Fleimels bija sacījis. — Fleimels sacīja, ka mēs smaržojam pēc pirmatnējas burvestības.
Džošs dziļi ieelpoja. — Bet es neko nevaru saost. Nekādas apelsīnu, nedz vaniļas saldējuma smaržas. Iespējams, mēs nesmaržosim, līdz. tas notiks.
— Ja mēs paspēsim tikt līdz mājām, mēs varam doties uz Jūtu pie mammas un tēta. Mēs varam palikt kopā ar viņiem attlikušo vasaras daļu, līdz viss nokārtosies.
— Tā nav slikta ideja, — Džošs sacīja. — Neviens nevarēs mūs atrast tuksnesī. — Un tagad karstais, smilšainais tuksnesis izklausījās patiesi pievilcīgs.
Sofija pagriezās, lai paskatītos uz durvīm. — Ir tikai viena problēma. Šī vieta ir labirints. Domā, ka varēsi atrast ceļu atpakaļ līdz mašīnai?
— Domāju, ka jā. — Džošs pamāja. — Patiesībā esmu pārliecināts par to.
— Nu, tad ejam. — Sofija pārbaudīja, vai kabatā ir neuzlādētais mobilais telefons.
— Paņemsim tavas mantas.
Dvīņi apstājās pie Sofijas istabas durvīm un nopētīja koridoru uz abām pusēm. Tas bija tukšs un gandrīz pilnīgi tumšs, izņemot vietas, kur aptuveni rokas garuma neregulāras formas kristālu puduri izstaroja pienaini baltu gaismu.
Kaut kur tālumā nodunēja skaņa, un gaiteņos atbalsojās kaut kas vidējs starp smiekliem un brēcienu. Ar savām gumijas zolēm viņi nedzirdami aizmetās pāri gaitenim uz Džoša istabu.
— Kā gan mēs iepinām ies šajā ķezā? — Džošs skaļi prātoja.
— Šķiet, ka mēs vienīgi bijām nepareizajā vietā nepareizā laikā, — Sofija sacīja. Viņa bija palikusi stāvam pie durvīm, vērodama gaiteni. Bet, jau sakot šos vārdus, viņa sāka nojaust, ka tur slēpās kaut kas vairāk. Notika vēl kaut kas, kaut kas saistībā ar pareģojumu, ko Fleimels bija pieminējis, kaut kas saistībā ar viņiem. Un šī doma biedēja Sofiju.
Dvīņi izslīdēja koridorā un devās cauri riņķveida istabām, vispirms vērīgi palūkojoties katrā no tām. Viņi turpināja ausīties, jo pa gaiteni nemitīgi aizplūda gan sarunu fragmenti gandrīz atpazīstamās valodās, gan arī nenosakāmu instrumentu atskaņota mūzika. Tad atskanēja spalgs ķērciens, līdzīgs maniakāliem smiekliem, tas šķita te tuvojamies, te atkal pagaistam, dvīņi izbijās un iemetās tuvākajā istabā. Kad abi atkal piesardzīgi izlīda no istabas, viņi pamanīja, ka visas kristālu gaismas gaitenī bija kļuvušas blāvas ar asinssārtu nokrāsu.
— Man prieks, ka mēs neredzējām to, kas pagāja garām, — Džošs trīsēdams sacīja.
Sofija atbildes vietā kaut ko noņurdēja. Brālis bija vadībā: viņa sekoja pāris soļu aiz viņa, turot roku uz viņa pleca. — Kā tu zini, kur mēs ejam? — Sofija čukstēja, pieliekdamās tuvu viņa ausij. Sofijai visas istabas šķita identiskas.
— Kad mēs pirmo reizi ienācām mājā, es ievēroju, ka sienas un grīda bija tumša, bet, kad devāmies uz priekšu pa gaiteņiem, tie kļuva gaišāki, krāsa bālāka. Tad es sapratu, ka mēs ejam cauri dažādām koka nokrāsām kā stumbra gadskārtu riņķiem. Mums vienkārši jāseko gaitenim, kas ved uz tumšāku koku.
— Atjautīgi, — Sofija sacīja. Džošs bija atstājis uz viņu iespaidu. Džošs atskatījās pār plecu un nosmīnēja. — Es jau teicu, ka
tās videospēles nav veltīgs laika patēriņš. Vienīgais veids, kā neapmaldīties labirintā, ir ievērot zīmes kā ornamentu uz sienām un griestiem un uzmanīgi sekot, raugoties, kur likt kāju, lai varētu atgriezties, ja tas nepieciešams.— Viņš izgāja gaitenī. — Un, ja man ir taisnība, tad galvenajām durvīm jābūt… šeit! — viņš triumfā nobeidza.
Dvīņi metās pāri plašam klajumam, kas atradās milzīgās koka mājas priekšā, un devās pa aleju, kas veda uz mašīnu. Lai gan bija iestājusies nakts, viņiem nebija nekādu problēmu ar redzēšanu. Mēness karājās spilgts un zems, un debesis bija pilnas ar milzīgu skaitu spožu zvaigžņu, kas kopā ar virpuļojošu sudrabainu putekļu joslu augstu debesīs deva naktij savdabīgu pelēcīgu luminiscenci. Vienīgi ēnas palika melnas — kā piķis.
Lai arī nebija auksts, Sofija trīcēja; nakts šķita nepareiza. Džošs novilka savu jaku ar kapuci un aplika to ap māsas pleciem.
— Zvaigznes ir citādas, — Sofija nomurmināja. — Tās ir tik spilgtas.
Atliekdama galvu, viņa vērās augšup debesīs, mēģinādama ko saskatīt caur Igdrasila zariem. — Es neredzu Lielos Greizos Ratus, Polārzvaigznes arī nav.