— Vakar nebija nekāda mēness, — Džošs sacīja, pamādams tur, kur milzīgs un dzeltens mēness pacēlās pāri koku galotnēm.
— Mūsu pasaulē nebija mēness, — viņš drūmi piebilda.
Sofija cieši vērās mēnesī. Tajā bija kaut kas… kaut kas nepareizs. Sofija mēģināja saskatīt pazīstamos krāterus, tad pēkšņi sajuta saraujamies vēderu un visu atskārta. Viņas roka, norādot uz augšu, trīcēja. — Tas nav mūsu mēness!
Džošs cieši skatījās, piemiedzis acis spilgtajā gaismā. Un saskatīja, par ko runāja māsa. — Virsma ir… citāda… gludāka, — viņš klusi sacīja. — Kur ir krāteri? Es neredzu Keplera, Kopernika un pat Taiho krāteri.
— Džoš, — Sofija aši sacīja, — es domāju, ka mēs skatāmies nakts debesīs, kādas tās bija pirms tūkstoš gadiem, iespējams, pirms simttūkstoš gadiem. Sofija atkal atlieca galvu un paskatījās uz augšu. Džošs pārsteigts pamanīja, ka mēness gaisma māsas sejai vieš skeletveida izskatu, un viņš apjucis ātri novērsās. Viņš vienmēr bija juties tuvs savai māsai, bet šīs pēdējās pāris stundas bija likušas viņam atģist, cik patiesībā svarīga viņam ir māsa.
— Vai Skataha neteica, ka Hekate ir izveidojusi savu Ēnu valstību? — Džošs vaicāja. — Es lieku galvu ķīlā, ka tā ir veidota pēc tās pasaules parauga, kuru viņa atceras.
— Tātad šīs nakts debesis un mēness ir tāds, kāds tas bija pirms tūkstoš gadiem, — Sofija sacīja godbijīgi. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu līdzi digitālā kamera, lai iemūžinātu vienreizējo, gludo mēness virsmas izskatu.
Dvīņi skatījās debesīs, tad pāri mēness virsmai pazibēja ēna, kas varēja būt putns… izņemot to, ka spārnu atvērums bija pārāk plats un nevienam putnam nebija ne čūskveida kakls, ne aste.
Džošs saķēra māsas roku un vilka viņu uz mašīnas pusi. — Es patiešām sāku ienīst šo vietu, — viņš norūca.
Džips atradās tur, kur viņi bija to pametuši, taciņas vidū. Mēness lēja dzeltenu gaismu pāri ieplīsušajam priekšējam stiklam, atlūzas saplaisājušajā virsmā veidoja ēnas. Spožā gaisma arī lieliski izcēla skrambas un švīkas auto virsbūvē. Jumts bija kā sapunktots — simtiem mazu caurumiņu, ko putni bija izknābājuši cauri metālam. Aizmugurējā loga tīrītājs karājās gumijas sloksnē, un abu sānu spoguļu nebija vispār.
Dvīņi klusējot aplūkoja džipu, pilnībā apjauzdami putnu uzbrukuma nopietnību. Sofija ar pirkstu pārvilka pāri daudzajām skrambām uz sānu loga pasažieru pusē. Šie daži milimetri stikla bija viss, kas aizsargāja viņu no putnu asajiem knābjiem un nagiem.
— Ejam, — Džošs sacīja, atraujot vaļā durvis un ieslīdot vadītāja vietā. Atslēgas bija tur, kur viņš tās bija atstājis, aizdedzē.
— Es jūtos nedaudz slikti, bēgot projām no Nikolasa un Skatijas, neko viņiem nepasakot, — Sofija sacīja, atvērdama durvis un kāpjot iekšā. Bet nemirstīgajam alķīmiķim un Kareivei būs labāk bez viņiem, viņa nodomāja. Viņi spēja vairāk, nekā aizstāvēt sevi, un pēdējais, kas tiem nepieciešams, bija divi pusaudži, kas tikai aizkavētu viņus.
— Mēs atvainosimies, ja kādreiz atkal satiksim viņus, — Džošs sacīja, pie sevis nodomādams, ka būs ļoti laimīgs nekad tos vairs neredzēt. Spēlējot videospēles, viss bija jauki un labi. Kad tevi spēlē nogalina, tu vienkārši sāc no sākuma. Šajā Ēnu valstībā tomēr nebija nekādas otrās iespējas un bija daudz veidu, kā nomirt.
— Vai tu zini, kā tikt ārā no šejienes? — Sofija jautāja.
— Protams. — Brālis pasmaidīja, un mēnessgaismā zobi balti atspīdēja. — Mēs brauksim atpakaļgaitā. Un es neapstāšos nekādā gadījumā.
Džošs pagrieza aizdedzes atslēgu. Atskanēja metālisks klikšķis un gaudojoša skaņa, kas ātri izgaisa klusumā. Viņš atkal pagrieza atslēgti. Šoreiz bija tikai klikšķis.
— Džoš…? — Sofija iesāka.
Tas aizņēma tikai mirkli, lai saprastu, kas noticis. — Akumulators ir tukšs. Iespējams, to iztukšojis tas pats spēks, kas iztukšoja mūsu mobilos telefonus, — Džošs nomurmināja. Viņš apmetās apkārt savā vietā un paskatījās pa ieplīsušo aizmugures logu. — Paskaties, mēs braucām lejā pa šo taku, kas ir aiz mums, mēs nepagriezām ies ne pa labi, ne pa kreisi. Mēģināsim bēgt pa to. Ko tu par to domā? — Viņš atkal pagriezās, lai paskatītos uz māsu, bet viņa cieši raudzījās cauri priekšējam stiklam. — Tu pat neklausies manī.
Sofija pastiepās, lai ar rokām saņemtu sava dvīņu brāļa seju un pagrieztu to pret priekšējo stiklu. Viņš paskatījās, samirkšķināja acis, skaļi norija siekalas, tad pasniedzās un nospieda durvju slēdzenes pogas. — Ko tagad? — viņš jautāja.
Pieplacis zemei, tieši viņu priekšā bija radījums, kas nebija nedz putns, nedz čūska, bet kaut kas starp tiem abiem. Tas bija maza bērna augumā. Mēness izraibināja tā čūskveida ķermeni un vāji spīdēja caur izplestajiem sikspārņveida spārniem, smalkie kauli un vēnas izcēlās ar savu melno krāsu. Kāju asie nagi bija dziļi iegrimuši mīkstajā zemē, un garā aste šaustījās šurp turp. Bet tā bija galva, kas piesaistīja viņu uzmanību. Galvaskauss bija garš un šaurs, acis milzīgas un apaļas, un atvērtā mute pilna simtiem sīku zobu. Galva vispirms pieliecās uz vienu, tad uz otru, tad mute spēji atvērās un aizvērās. Radījums palēca tuvāk mašīnai.
Aiz tā bija jaušama kāda kustība, un otrs radījums, pat lielāks nekā pirmais, nolaidās no naksnīgajām debesīm. Tas sakļāva spārnus, nostājās taisni, pagriezis savu derdzīgo galvu tieši pret auto.
— Varbūt tie ir veģetārieši, — Džošs prātoja. Pārliecies pāri vadītāja sēdeklim, viņš rakājās auto auzmugurē, meklēdams kaut ko, ko varētu izmantot kā ieroci.
— Ne pret šādiem zobiem, — Sofija drūmi sacīja. — Es domāju, ka tie ir pterozauri, — viņa teica, atcerēdamās milzīgo skeletu, ko bija redzējusi Teksasas Dabas zinātņu centrā.
— Kā pterodaktils? — Džošs jautāja, aizgriezdamies. Viņš pa to laiku bija atradis mazu ugunsdzēšamo aparātu.
— Pterozauri ir vecāki, — Sofija paskaidroja.
Trešais pterozaurs nolaidās no naksnīgajām debesīm, un kā trīs salīkuši vīri radījumi virzījās uz auto pusi.
— Mums laikam vajadzēja palikt kokā, — Sofija nomurmināja. Viņi taču tika brīdināti. Palikt savās istabās, neatstāt tās… un pēc visa, ko jau bija pieredzējuši, viņiem vajadzēja noprast, ka Hekates Ēnu valstība naktī ir bīstama un baisa vieta. Tagad viņiem nācās saskarties ar radījumiem no krīta perioda.
Džošs atvēra muti, lai atbildētu, tad atkal to aizvēra. Viņš atrāva drošības slēdzi ugunsdzēšamajam aparātam, lai gan nebija drošs, kas varētu notikt, ja atbrīvotu gāzes slēdzi.
Visi treji arhaiskie radījumi sakustējās un pašķīrās. Viens virzījās uz mašīnu no priekšpuses, pārējie divi — vadītāja un pasažieru logu virzienā.
— Es vēlos, kaut tagad zinātu kādu burvestību, — Sofija drudžaini sacīja. Viņa juta, kā sirds dauzās krūškurvī, un mēle šķita kļuvusi pārlieku gara. Viņai trūka elpas un nedaudz reiba galva.
Lielākais pterozaurs pārliecās pāri auto pārsegam, atbalstījis savus lielos spārnus pret saskrambāto metālu. Garā čūskveida galva šāvās uz priekšu, lai ieskatītos auto iekšienē, tad lēni pagriezās no Sofijas uz Džoša pusi, tad atpakaļ uz Sofiju. Tādā tuvumā mute izskatījās milzīga, bet zobu skaits bezgalīgs.
Džošs pielika ugunsdzēšamā aparāta sprauslu pret vienu no daudzajiem caurumiem priekšējā stiklā un nomērķēja uz pterozauru. Viņa acis šaudījās no kreisās puses uz labo, vērodamas abus tuvojošos radījumus, rokas svīda tik drausmīgi, ka bija grūti noturēt aparātu.