— Džoš, — Sofija čukstēja, — dari kaut ko. Dari kaut ko tagad!
— Varbūt gāze ugundzēšamajā aparātā nobiedēs tos un aizdzīs projām, — Džošs atbildēja, arī neapzināti pazeminādams balsi līdz čukstam. — Varbūt noindēs tos vai kaut ko…
— Un kālab tu to gribi darīt? — Pterozaurs atlieca galvu, lai paskatītos uz Džošu, mute kustējās, zobi spīdēja. Vārdi sastāvēja no paukšķiem un pauzēm, bet valoda bija angļu, — Mēs neesam jūsu ienaidnieki.
20. NODALA
Pat Bcl Air, Losandželosas rajonam, slavenam ar saviem ekstravagantajiemīpašumiem, šī māja bija izcila. Plaša un izpletusies, celta no tīra travertīna marmora un pieejama, tikai izmantojot privāto ceļu, tā aizņēma sešdesmit akru zemes, ko apjoza divpadsmit pēdu augsta siena, uz kuras vēl bija elektriskais žogs. Doktoram Džonam Dī bija jāgaida desmit minūtes ārpusē pie aizvērtajiem vārtiem, kamēr bruņoti apsargi pārbaudīja viņa identitāti un cits sargs pārbaudīja katru viņa auto collu, pat noskenēja tā apakšu ar mazu kameru. Dī nopriecājās, ka bija izvēlējies komerciālo limuzīnu servisu ar īstu šoferi, viņš nebija drošs, ka sargi būtu pieņēmuši no dubļiem veidoto Golemu.
Dī bija devies projām no Sanfrancisko vēlu vakarā ar savu privāto lidmašīnu. Limuzīns, kuru bija rezervējis viņa birojs, paņēma viņu Burbankā — tagad pārdēvētā par Bob Hopc lidostu, viņš piezīmēja, — un veda lejā pa Sanseta bulvāri cauri briesmīgākajam transporta sastrēgumam, kādu viņš bija piedzīvojis kopš Viktorijas laika Londonas.
Pirmo reizi savā garajā mūžā Dī jutās tā, it kā notikumi slīdētu ārā no viņa kontroles. Tie norisa pārlieku ātri, un, pēc viņa pieredzes, tad arī parasti notika nelaimes. Viņu steidzināja ļaudis — nu labi, precīzāk sakot, ne ļaudis, drīzāk radījumi — pārāk dedzīgi tiecoties pēc rezultātiem. Tie šodien piespieda viņu darboties pret Fleimelu, lai gan viņš bija tiem teicis, ka viņam nepieciešamas vēl pāris dienas laika, lai sagatavotos. Dī bija bijusi taisnība. Vēl tikai divdesmit četras stundas plānošanai un novērošanai — tās viņam ļautu notvert
Nikolasu tāpat kā Pereneli un dabūt visu Kodeksu pilnībā. Dī bija brīdinājis savus darba devējus, ka Nikolass Fleimels patiešām var būt viltīgs, bet tie viņā neklausījās. Dī pazina Fleimelu labāk nekā jebkurš cits. Gadsimtu gaitā viņš bija piekļuvis pietiekami tuvu Nikolasam, lai notvertu, — bet Fleimels un Perenele aizvien bija pamanījušies izsprukt.
Sēžot aizmugurē mašīnā ar gaisa kondicionētāju, kamēr sargi turpināja savas pārbaudes, viņš atcerējās laiku, kad pirmo reizi satika slaveno alķīmiķi — Nikolasu Fleimelu.
Džons Dī bija dzimis 1527. gadā. Viņš bija no karalienes Elizabetes I pasaules un bija kalpojis karalienei dažādās jomās: kā padomnieks un tulks, matemātiķis, astronoms un personīgais astrologs. Viņam tika uzticēts gods izvēlēties karalienes kronēšanas datumu, un viņš bija izvēlējies — 1559. gada 15. janvāri. Viņš apsolīja jaunajai princesei, ka viņa valdīs ilgu laiku. Un tās valdīšana arī ilga četrdesmit piecus gadus.
Doktors Džons Dī bija arī karalienes spiegs.
Dī spiegoja karalienes labā visā Eiropā un bija viņas visietekmīgākais un varenākais aģents, kas darbojās kontinentā. Kā slepens zinātnieks un pētnieks, burvis un alķīmiķis viņš bija gaidīts viesis karaļu galmos un augstmaņu pilīs. Viņš apgalvoja, ka māk runāt tikai angļu, latīņu, grieķu valodā, lai gan patiesībā viņš labi runāja vismaz divpadsmit valodās un saprata vēl vismaz duci valodu, pat arābu un nedaudz arī cathay — seno Ķīnas valodu. Viņš ātri aptvēra, ka cilvēki parasti nebija diskrēti, ja nezināja, ka viņš saprot ikvienu vārdu, un viņš izmantoja to kā savu priekšrocību. Dī parakstīja savas slepenās un kodētās atskaites ar numuru 007. Viņš domāja, ka tā ir brīnišķīga ironija, ka pēc daudziem gadiem Jans Flemings radīs Džeimsu Bondu un iedos Bondam to pašu kodu.
Džons Dī bija viens no sava laika varenākajiem burvjiem. Viņš bija apguvis nekromāniju un burvju vārdus, astroloģiju un matemātiku, zīlēšanu un pareģošanu ar kristāla bumbu. Viņa ceļojumi — krustu šķērsu pa Eiropu — raisīja kontaktus ar visiem tālaika magiem un burvjiem… ieskaitot leģendāro Nikolasu Fleimelu, vīru, ko pazina kā alķīmiķi.
Dī atklāja Nikolasa Fleimela, kas tika uzskatīts par mirušu jau 1418. gadā, eksistenci pilnīgi nejauši. Šī tikšanās pilnībā izmainīja visu viņa atlikušo dzīvi ļoti daudzos veidos un ietekmēja pasaules vēsturi.
Nikolass Fleimels un Perenele bija atgriezušies no Parīzes sešpadsmitā gadsimta pirmajā dekādē un strādāja par ārstiem, aprūpējot nabagos un slimos ikvienā slimnīcā, ko Fleimeli bija dibinājuši pirms vairāk nekā simt gadiem. Viņi īstenībā dzīvoja un strādāja dižajā Parīzes Dievmātes katedrālē. Dī tobrīd atradās Parīzē karalienes slepenā misijā, bet brīdī, kad viņš ieraudzīja slaido tumšmataino vīrieti un viņa zaļacaino sievu, strādājot kopā toreizējās slimnīcas palātās ar augstajiem griestiem, Dī uzreiz zināja, kas viņi ir. Dī bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem pasaulē, kam bija Fleimela gara darba "Filozofijas apkopojums" kopija, kuras titullapas otrā pusē bija slavenā alķīmiķa portreta gravīra. Kad Dī stādījās priekšā ārstam un viņa sievai, uzrunājot viņus to īstajos vārdos, neviens no viņiem to nenoliedza. Protams, viņi arī zināja slavenā doktora Džona Dī reputāciju. Lai arī Perenele izturējās ar zināmu piesardzību, Nikolass bija sajūsmināts par iespēju pieņemt angļu magu par savu jauno mācekli. Dī nekavējoties pameta Angliju un nākamos četrus gadus pavadīja Parīzē, mācoties pie Nikolasa un Pereneles.
Un tieši Parīzē 1575. gadā Dī pirmo reizi uzzināja par Veco rases eksistenci.
Tas notika vēlā nakts stundā, kad viņš Fleimela mājas mazajā jumtistabiņā bija studējis rakstus, un tad piepeši parādījās radījums — kā no sliktākajiem nakts murgiem: tas nošļūca lejā pa skursteni, izmētādams ogles un malku, un ierāpoja iekšā uz apdegušā paklāja. Radījums bija viena no vecākajām vampīru sugām, kas apsēda lielāko Eiropas pilsētu notekcaurules un kapsētas. Līdzīgi raupjajām figūrām, iegravētām uz akmeņiem, kas izrotāja katedrāli gandrīz iepretī mājai, tā bija stiegraina dzīva būtne ar marmoram līdzīgu miesu un melnām, izdedžiem līdzīgām acīm.
Runādams arhaiskā grieķu valodas formā, notekcauruļu nezvērs gargols uzaicināja viņu tikties uz Parīzes Dievmātes katedrāles jumta. Apjauzdams, ka šis uzaicinājums nav atraidāms, Dī naktī sekoja radījumam. Cilpojot te ar divām, te četrām kājām, gargols veda viņu caur neskaitāmām šaurām sānejām, tad lejā pa notekcaurulēm un beidzot pa slepenu eju ieveda Dī dziļi milzīgās katedrāles sienās. Viņš sekoja gargolam augšā pa tūkstoš un vienu pakāpienu, kuri bija izcirsti kādā no sienām, kas beidzot izveda uz gotiskās katedrāles jumta.
— Gaidiet, — viņam tika pavēlēts, un vairs ne vārda. Gargola misija bija galā, tas ignorēja Dī, apsēdās uz parapeta, sakumpis, spārnus sakļāvis uz pleciem, saritinātā aste cieši piekļauta mugurai, bet nelielie ragi bija tik tikko saskatāmi spraucamies ārā no pieres. Tas blenza lejā uz skvēru, acīm sekodams vēlās nakts klaidoņiem, tiem, kam nebija māju un kas meklēja kaut ko ēdamu. Ja kāds nejauši paskatītos uz augšu, tad gargols nebūtu atšķirams no ēkas neskaitāmajām akmens figūrām.
Dī bija piegājis pie jumta malas un skatījās lejā pāri pilsētai. Zem viņa pletās visa naksnīgā Parize ar tūkstošiem mirgojošu pavardu gaismiņu, eļļas lampu un sveču dūmiem, kas bezvējā cēlās taisni debesīs, un Sēnas melnais līkums neskaitāmos gaismas punktiņos. No augšas Dī varēja dzirdēt pilsētas sanoņu — zemu dūkoņu kā no pārnakšņot nolaidušās bišu saimes — un pat sajust nepatīkamo smārdu, kas karājās virs pilsētas — notekcauruļu, pūstošu augļu, bojātas gaļas, cilvēku un dzīvnieku sviedru un pašas upes smirdoņu.