Nometies uz katedrāles slavenā Rožu loga, Dī gaidīja. Maģijas studēšana bija iemācījusi viņam daudz ko — sevišķi pacietības cenu. Pētnieks izbaudīja un novērtēja šo iespēju — stāvēt uz augstākās Parīzes ēkas jumta, un viņš vēlējās, kaut būtu paņēmis līdzi savu skiču bloknotu. Tomēr samierinājās ar iespēju lūkoties apkārt, uzticot visu, ko redzēja, savai fenomenālajai atmiņai. Dī atsauca atmiņā neseno viesošanos Florencē. Viņš bija devies turp, lai izpētītu Leonardo da Vinči dienasgrāmatas. Tās bija rakstītas savādā kodā, ko neviens nespēja atvērt; viņam tas aizņēma mazāk par stundu — neviens nebija aptvēris, ka Leonardo bija rakstījis savas dienasgrāmatas ne tikai kodā, bet arī spoguļrakstā. Dienasgrāmatas bija pilnas ar apbrīnojamiem izgudrojumiem, zīmējumiem: šautenes, kas šāva vairākas reizes, bruņota kariete, kas kustējās bez zirgu palīdzības, un kuģis, kas varēja pārvietoties zem ūdens. Bet bija vēl kas tāds, kas sevišķi ieinteresēja Dī: bruņas, par ko da Vinči apgalvoja, ka tās ļaus cilvēkam lidot kā putnam. Dī nebija gluži pārliecināts, ka konstrukcija varētu darboties, tomēr viņš pasaulē nevēlējās neko vairāk kā lidot. Tagad, skatoties pāri Parīzei, viņš sāka iztēloties, kā tas būtu, ja piesietu da Vinči spārnus pie rokām un planētu pāri jumtiem.
Dī domas pārtrauca pēkšņa kustība, kas piesaistīja viņa uzmanību. Viņš pagriezās pret ziemeļiem, kur naksnīgajās debesīs pārvietojās kāda figūra, melnai ēnai sekoja tumšāki punkti. Mazākās figūras izskatījās pēc putniem… lai gan viņš zināja, ka putni naktīs lido reti. Dī uzreiz — tajā pašā mirklī — zināja, kālab viņš bija atvests šeit augšā un kas bija tas, kas viņam jāsatiek. Dī sakoncentrējās uz lielāko figūru, kad tā tuvojās, lai saprastu, ko viņš redz, bet tikai tad, kad tā nometās uz jumta, viņš saskatīja, ka tā ir bālsejaina sieviete, tērpusies pilnīgi melnā, garā vārnu spārnu mētelī.
Tajā naktī doktors Džons Dī pirmo reizi sastapa Moriganu. Tajā naktī viņš iepazina Veco rasi un to, kā viņi tikuši cilvēku izspiesti no šīs pasaules ar Ābrahama Maga Grāmatas palīdzību, Grāmatas, kas tobrīd bija Nikolasa Fleimela īpašumā. Tajā naktī Dī uzzināja, ka starp Vecajiem bija tādi, kas gribēja atgūt savu likumīgo valdīšanu pār cilvēkiem. Un šajā naktī Vārnu dieviete apsolīja Dī, ka viņš kādu dienu kontrolēs visu pasauli, viņš būs valdnieks visai impērijai, kas stiepsies no viena pola līdz otram, no Saules lēkta līdz Saules rietam. Vienīgais viņa uzdevums — nozagt Fleimelam Grāmatu un atdot to viņai.
Šajā naktī doktors Džons Dī kļuva par tumšo Veco aizstāvi.
Šī misija, kas viņu bija vedusi pāri pasaulei un daudzām Ēnu valstībām, patiesībā garlaikoja viņu. Viņš bija cīnījies ar spokiem un vampīriem, ar radījumiem, kam nebija tiesību eksistēt ārpus nakts murgiem, un citiem, kas bija palikuši vēl no tiem aizlaikiem, pirms parādījās cilvēki. Viņš bija devies cīņā, vadot daudzu briesmoņu armijas, un nekad nebija īsti nobijies… līdz šim brīdim, sēžot Bel Air īpašuma ieejas priekšā divdesmit pirmajā gadsimtā Losandželosā. Tajās senajās dienās Dī pilnībā nebija apzinājies to radījumu spēku, kam viņš bija kalpojis, bet teju pirms četrarpus gadsimtiem šī kalpošana bija viņam atklājusi daudzus faktus, ieskaitot to, ka nāve, iespējams, bija mazākais no sodiem, ar ko varēja viņu sodīt.
Apbruņotais apsardzes vīrs atkāpās, un augstie metāla vārti ar klikšķi atvērās, ļaujot Dī auto iebraukt pa garo, baltiem akmeņiem klāto iebraucamo ceļu un tuvoties marmora savrupmājai, kas bija tik tikko saskatāma cauri kokiem. Lai arī iestājusies nakts, mājā nebija manāma neviena gaismiņa, un pirmajā mirklī Dī iedomājās, ka tur neviena nav. Tad viņš atcerējās, ka persona — radījums —, pie kā viņš bija ieradies, priekšroku deva tumsai, tam nebija vajadzīga gaisma.
Auto pagriezās pa apļveida iebraucamo ceļu mājas galvenās ieejas priekšā, lukturi izgaismoja trīs cilvēkus, kas stāvēja uz apakšējā pakāpiena. Kad auto beidzot apstājās uz baltās grants ceļa, tie devās augšā pie durvīm un atvēra tās. Tumsā nebija iespējams saskatīt detaļas, bet balss bija vīrieša ar stipru angļu akcentu. — Doktors Džons Dī, man šķiet? Es esmu Senuhets. Lūdzu, ienāciet. Es jūs gaidu. — Tad stāvs aizgriezās un devās augšā pa kāpnēm.
Dī izkāpa no auto, sakārtoja dārgo uzvalku, sirdij dauzoties viņš sekoja Senuhetam mājā. Divas citas figūras nostājās viņam katra savā pusē. Lai arī neviens neteica ne vārda, Dī zināja, ka tie bija sargi. Viņš nebija pavisam drošs, ka tie ir cilvēki. Tikko iegājis mājā, burvis pazina smago, pārsātināto smaržu,— tas bija vīraks, reti un ļoti dārgi smaržīgie sveķi no Tuvajiem Austrumiem, ko lietoja Senajā Ēģiptē un Grieķijā, arī Ķīnas austrumos. Dī juta, ka acis asaro un deguns kņud. Tiem no Veco rases ļoti patika vīraki, kas Dī izraisīja galvassāpes.
Kad trīs ēnainās figūras ieveda Dī lielā hallē, viņš uz mirkli redzēja Senuhetu, mazu, slaidu vīru kailu galvu un olīvkrāsas ādu. Izskatījās, it kā viņam būtu Tuvo Austrumu — Ēģiptes, varbūt
Jemenas izcelsme. Senuhets aizvēra smagās ārdurvis. Izrunājis divus vārdus: — Paliec šeit, — viņš pazuda tumsā, atstādams Dī divu klusējošo sargu sabiedrībā.
Dī palūkojās apkārt. Pat ēnainajā pustumsā varēja saskatīt, ka halle ir tukša. Uz fīžu grīdas nebija nedz mēbeļu, nedz gleznu vai spoguļu pie sienām, nedz aizkaru pie logiem. Viņš zināja, ka eksistē tādas mājas kā šī, izmētātas pa visu pasauli, mājas, kas parasti, izmantojot kādu viltību, piederēja dažiem tumšajiem Vecajiem, tiem, kam patika dzīvot cilvēku pasaulē. Lai gan viņi bija ārkārtīgi prasmīgi un bīstami, viņu spēki bija ļoti ierobežoti sakarā ar dzelzs izplatību modernajā pasaulē, kas mazināja viņu burvju enerģijas. Kā svins ir kaitīgs cilvēkiem, tā dzelzs — cilvēces metāls — ir nāvējoša Veco rasei. Dī bez skatīšanās zināja, ka te, šajā mājā, nebija ne gabaliņa šā metāla. Viss bija izgatavots no zelta vai sudraba, pat durvju rokturi un vannas istabas krāni. Tumšie Vecie augstu vērtēja savu privāto dzīvi, viņi deva priekšroku klusām, nomaļām vietām — mazām saliņām, attāliem tuksneša nogabaliem, tādām valstīm kā Šveice, daļai bijušās Padomju Savienības, Kanādas Arktikas daļai, Himalaju tempļiem un Brazīlijas džungļiem. Kad viņi izvēlējās dzīvot pilsētās, piemēram, tādā kā šī, viņu mājas bija drošībā aiz sienām un elektriskajiem žogiem, īpašumus apsargāja sargi un suņi. Un, ja kāds veiksmes vai muļķības dēļ sasniedza māju, tad sastapās ar veciem, tumšiem un nāvējošiem sargiem.
— Šeit, lūdzu.
Dī jutās apmierināts, ka spēj kontrolēt savas bailes, izdzirdot Senuheta balsi, jo viņš nebija dzirdējis vīru atgriežamies. Viņš prātoja, vai viņi dosies augšā vai lejā. Pēc pieredzes Vecā rase dalījās divās akurātās kategorijās: tajos, kas deva priekšroku gulēt uz jumta, un tajos, kas izvēlējās pagrabu. Morigana bija bēniņu un jumtu radījums.
Senuhets iekāpa gaismas lāmā, un Dī pamanīja, ka viņa acis bija iekrāsotas melnām acu ēnām, augšējie plakstiņi bagātīgi klāti ar melnu krāsu, no acu kaktiņiem uz ausīm stiepās divas horizontālas līnijas. Trīs vertikālas baltas līnijas bija uzkrāsotas uz zoda zem apakšlūpas. Viņš ieveda Dī pa tieši zem plašajām kāpnēm noslēptām durvīm un atvēra tās ar paroli valodā, kurā varētu runāt zēns — valdnieks Tutanhamons. Dī sekoja stāvam melnummelnajā gaitenī un apstājās, kad durvis noklikšķēja, aizveroties aiz viņiem. Viņš dzirdēja vīru virzāmies uz priekšu, tad viņa soļi noklaudzēja pa kāpnēm.