Kad pterozaura garzobainā seja pieliecās viņa virzienā, Džošs bija pārliecināts, ka noģībs. Pat tagad viņš juta ledainus sviedrus tekam lejā pa muguru.
Sofija uz Džošs sekoja Skatahai cauri I lekates mājai. Dvīņi tagad apzinājās kustības ēnās, grīdas dēļi krakšķēja zem viņu soļiem, koku sienas krakšķēja, it kā māja kustētos, pārvietotos un augtu. Viņi konstatēja, ka agrāk dzirdētās balsis, kliedzieni un ķērcieni bija apklusuši.
Skataha veda abus uz tukšo apļveida istabu, kur Nikolass Fleimels jau gaidīja viņus. Viņš stāvēja, seju aizgriezis, cieši saņemtām rokām uz muguras un vērās ārā ēnainajā naktī. Vienīgā gaisma istabā ieplūda no milzīgā mēness, kas tagad jau sāka slēpties aiz apvāršņa. Vienu istabas pusi piepildīja sudrabaini balta gaisma, otrā valdīja tumsa. Skatija devās pāri istabai un apstājās blakus alķīmiķim. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret dvīņiem, viņas seja bija kā maska — bez jebkādas izteiksmes.
— Jūs varēja nogalināt, — Fleimels sacīja ļoti klusi nepagriezdamies. — Vai vēl sliktāk.
— Jūs nevarat mūs šeit turēt, — Džošs ātri sacīja, viņa balss klusumā skanēja pārāk skaļi, — mēs neesam cietumnieki.
Alķīmiķis paskatījās pār plecu. Viņam uz acīm bija mazās brillītes, un krēslā izskatījās, ka acis paslēptas aiz sudraba apļiem.
— Nē, jūs neesat, — viņš sacīja ļoti klusi, pēkšņi bija jūtams viņa franču akcents. — Jūs esat apstākļu, nejaušības un sakritības cietumnieki… ja jūs ticat šādām lietām.
— Es neticu, — Skataha nomurmināja.
— Nedz ari es, — Nikolass sacīja, apgriezies apkārt. Viņš noņēma brilles un saspieda deguna kaulu. Zem blāvajām acīm bija tumši loki, mute sakniebta, lūpas veidoja šauru līniju.
— Mēs visi šeit kaut kādā veidā esam cietumnieki — apstākļu un notikumu cietumnieki. Gandrīz pirms septiņsimt gadiem es nopirku apdriskātu, lietotu grāmatu, rakstītu nesaprotamā valodā. Tajā dienā arī es kļuvu par cietumnieku, notverts tik pamatīgi, it kā būtu aiz restēm. Pirms diviem mēnešiem, Džoš, tev nevajadzēja lūgt pieņemt sevi darbā un tev, Sofij, nekad nevajadzēja sākt strādāt "Kafijas tasē". Bet jūs to izdarījāt, un tāpēc, ka pieņēmāt šos lēmumus, jūs šonakt abi stāvat šeit. — Viņš apklusa un paskatījās uz Skatahu. — Protams, ir filozofijas skola, kas uzskata, ka tas bija jūsu liktenis — pieņemt šos darbus, satikt Pereneli un mani un iekļūt šajā piedzīvojumā.
Skataha pamāja ar galvu. — Liktenis, — viņa noteica.
— Jūs gribat sacīt, ka mums nav brīvas gribas? — Sofija jautāja. — Un visam šim bija lemts notikt? — Viņa papurināja galvu. — Nevienu mirkli es tam neticēšu. — Jau pati ideja bija pretdabiska visam, kam viņam ticēja, ideja, ka var pareģot nākotni, bija vienkārši smieklīga.
— Arī es ne, — Džošs izaicinoši piepilda.
— Un tomēr, — Fleimels sacīja ļoti klusi, — ja es jums teikšu, ka Maģijas Grāmata — grāmata, kas sarakstīta vairāk nekā pirms desmittūkstoš gadiem, — stāsta par jums?
— Tas nav iespējams, — Džošs aši izmeta, pats nobijies no iejaukšanās.
— Ā! — Nikolass Fleimels plati izplēta rokas. — Un vai šis ir iespējams? Šonakt jūs sastapāties ar nathairām, spārnotiem Hekates valstības sargiem. Jūs dzirdējāt balsis savās galvās. Vai tas ir iespējams? Un torkaltieši — vai tie arī nav iespējami? Tās ir būtnes, kurām nav nekādu tiesību eksistēt ārpus mītiem.
— Un kā ar mums? — Skataha jautāja. — Nikolass ir gandrīz septiņsimt gadu vecs, un es esmu tik veca, ka esmu redzējusi impērijas rodamies un sairstam. Vai tad mēs neesam pavisam iespējami?
Nedz Džošs, nedz Sofija nevarēja to noliegt.
Nikolass spēra soli uz priekšu un aplika roku ap Džoša un Sofijas pleciem. Viņš nebija garāks par viņiem un skatījās tieši acīs.
— Jums jāpieņem, ka esat notverti šajā neiespējamajā pasaulē. Ja jūs to atstājat, jūs savai ģimenei un draugiem atnesīsiet postu, un diezgan droši ir tas, ka paši aiziesiet bojā.
— Turklāt, — Skataha rūgti piebilda, — ja esat pieminēti Grāmatā, tad jau ir nolemts, ka jums jābūt šeit.
Dvīņi skatījās te uz Skatiju, te uz Fleimelu. Viņš pamāja. — Tā ir taisnība. Grāmata ir pilna ar pareģojumiem — daži no tiem pavisam noteikti ir piepildījušies, citiem, iespējams, vēl nav pienācis laiks piepildīties. Bet ir īpaši pieminēti "divi, kas ir viens".
— Un tu tici…? — Sofija čukstēja.
— Jā, es ticu, ka šajā pareģojumā tie varētu būt jūs. Patiesībā esmu par to pārliecināts.
Skataha paspēra soli uz priekšu un nostājās blakus Fleimelam.
— Kālab gan citādi jūs pēkšņi būtu tik svarīgi — ne tikai mums, bet arī Dī un tumšajiem Vecajiem?
— Kāpēc? — Džošs aplaizīja lūpas. — Kāpēc mēs esam tik svarīgi?
Alķīmiķis uzmeta skatienu Skatijai, gaidīdams atbalstu. Viņa pamāja. — Pastāsti viņiem. Viņiem tas jāzina.
Dvīņi novērsa skatu no Skatijas un atkal pievērsās alķīmikim. Šķita, ka tas, ko viņš gatavojas stāstīt, ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Sofija ieslidināja roku brāļa rokā, un viņš cieši saspieda viņas plaukstu.
— Kodekss pareģo, ka divi, kas ir viens, atnāks, lai vai nu izglābtu, vai iznīcinātu pasauli.
— Ko tu domā ar "viens izglābs vai iznīcinās"? — Džošs noprasīja. — Notiks vai nu viens, vai otrs, tā tas domāts?
— Vārds, kas lietots Kodeksā, ir līdzīgs vecam Babilonijas simbolam, kas var nozīmēt gan vienu, gan otru, — Fleimels paskaidroja.— Patiesībā man vienmēr bijušas aizdomas, ka tas nozīmē, ka viens no jums ir potenciālais pasaules glābējs, bet otram ir enerģija to iznīcināt.
Sofija iebikstīja brālim ribās. — Tas būsi tu.
Fleimels atkāpās no dvīņiem. — Tuvāko stundu laikā, kad piecelsies Hekate, es viņai lūgšu atmodināt jūsu burvju potenciālu. Es ticu, ka viņa to izdarīs, un ceru un lūdzu, lai viņa to izdarītu, — viņš dedzīgi piebilda. — Un tad mēs dosimies projām.
— Bet kurp mēs dosimies? — Džošs jautāja vienlaikus ar Sofiju, kura savukārt tobrīd teica: — Vai tad Hekate neatļaus mums palikt šeit?
— Es ceru, ka dažus Vecos vai nemirstīgos cilvēkus varētu pierunāt palīdzēt apmācīt jūs. Nē, mēs nevaram palikt šeit. Dī un Morigana ir sakontaktējušies ar vienu no šausmīgākajiem Vecajiem: ar Bastetu.
— Ēģiptiešu kaķu dievieti? — Sofija jautāja.
Fleimels pārsteigumā mirkšķināja acis. — Es esmu satriekts.
— Mūsu vecāki ir arheologi, atceries? Kamēr citiem bērniem lasīja vakara pasaciņas, mūsu vecāki mums stāstīja mītus un leģendas.
Alķīmiķis pamāja ar galvu. — Pat šobrīd Basteta un Morigana noteikti pulcē savus spēkus visvarenam un visaptverošam uzbrukumam tumsas stundās, kad Hekate guļ, bet līdz šim nav manāmas nekādas pazīmes, un drīz būs rītausma. Es esmu pārliecināts, ka tie zina, ka ir tikai viena iespēja, un tiem nepieciešami visi viņu spēki kaujas gatavībā pirms uzbrukuma. Šajā brīdi viņi tic, ka mēs joprojām neko nezinām par viņu nolūkiem, vēl svarīgāk — tie nezina, ka mēs zinām par Bastetas iesaistīšanos. Bet mēs būsim gatavi tam.