— Kā? — Sofija nesaprata.
— Muļķīgi, nepārdomāti, pārsteidzīgi… Vai man turpināt?
— Nē, nav vajadzīgs. Jā, parasti viņš uzvedas tamlīdzīgi, dažreiz vēl sliktāk. — Bērnībā viņa mēdza ķircināt Džošu, ka viņam piemīt visi "darbības" gēni, bet viņai "domāšanas" gēni. Brālis bija impulsīvs un pārgalvīgs, bet, runājot godīgi, Sofija uzskatīja, ka viņš ir pietiekami lojāls un uzticības cienīgs cilvēks.
Skataha uzrāva Džošu kājās. — Ja tu turpināsi šādā garā, tu ilgi neaizkavēsies šajā pasaulē.
— Es tikai gribēju uzdot dažus jautājumus.
— Tev paveicies. Pirms dažiem gadsimtiem es, iespējams, būtu tevi vienkārši nogalinājusi. Man piemita ašs temperaments, — viņa piemetināja, — bet esmu piestrādājusi pie savas paškontroles.
Džošs paberzēja muguru. Ja Skataha būtu nometusi viņu lejā uz akmeņiem, viņš patiešām būtu savainots, bet viņš saprata, ka viņa bija uzmanīgi nometusi viņu zālē un sūnās. —Tas bija kā džudo metiens, — viņš sacīja nedroši, cenzdamies izklausīties ikdienišķi un pie viena mainīt sarunas tematu.
— Kaut kas tamlīdzīgs…
— Starp citu, kur tu iemācījies džudo?
— Es neesmu mācījusies džudo. Es radīju senos pamatus lielākajai daļai cīņas mākslas veidu, kurus šodien apgūst, — sarkanmatainā Kareive atcirta, spilgti zaļajām acīm neganti nozibot. — Patiesībā tas nevienam no jums nenodarītu nekādu ļaunumu, ja es jums parādītu dažus vienkāršus paņēmienus.
— Es domāju, ka mēs spējam vairāk nekā vienkāršus paņēmienus, — Džošs sacīja. — Mēs divus gadus mācījāmies teikvondo — seno korejiešu cīņas mākslu, kad mūsu vecāki bija Čikāgā, un gadu apguvām karatē Ņujorkā… vai arī tā bija Bostona?
— Tu radīji džudo? — Sofija jautāja it kā starp citu.
— Nē, Kano Džigoro izveidoja moderno džudo, bet balstīja savu cīņas sistēmu uz džiudžitsu, kas ir saistīta ar aikido, kas attīstījās četrpadsmitajā gadsimtā. Man šķiet, es tad biju Japānā. Visām cīņas mākslām ir kopējas saknes. Un tā nu esmu es, — Skatija kautri sacīja. — Nāciet, ja jūs nedaudz mākat teikvondo un karatē, tas ir noderīgi. Ļaujiet man parādīt dažas pamata kustības, kamēr mēs gaidām Nikolasu.
— Kur viņš ir? — Sofija jautāja, atskatīdamās pāri plecam uz māju. — Kas tur notiek? Vai viņš lūdz Hekati atmodināt mūsu maģisko potenciālu?
— Jā, viņš to lūdz, — Skatija apstiprināja.
— Bet Hekate sacīja, ka tas var mūs nogalināt! — Džošs satraukti iesaucās. Viņam radās aizdomas, ka Fleimela dienas kārtībā bija kaut kas vairāk nekā pasargāt viņu un viņa māsu. Alķīmiķim kaut kas bija padomā.
— Viņa tā tikai bilda, — Skatija sacīja. — Viņa vienmēr nedaudz ir bijusi drāmas karaliene.
— Tad Nikolass ir pārliecināts, ka mums nekādas briesmas nedraud? — Džošs jautāja.
— Nē, patiesībā viņš nav pārliecināts, — Skatija sacīja. — Bet ticiet man, jūs esat briesmās. Vienīgā atšķirība būtu, ja Hekate jūs atmodinātu, citādi jūs būsiet nāves briesmās.
Nikolass Fleimels sekoja Hekatei cauri mājai. Jaunā sieviete ejot vilka pirkstus pa sienām, atstājot savā ceļā kokā gaišas svītras — ar lapām un puķēm. — Man nepieciešama tava palīdzība, Hekate. Es nevaru to paveikt viens, — Nikolass sauca viņai nopakaļ.
Dieviete ignorēja viņu. Viņa nogriezās lejā pa garu taisnu gaiteni un traucās uz priekšu. Kur vien Hekate spēra soļus, tur aiz viņas palika mazi zaļi zāles pleķīši, kas jau sāka pieaugt, kad Fleimels steidzās viņai pakaļ. Kad viņš bija pusceļā lejup pa gaiteni, zāle sniedzās līdz ceļiem, tad līdz viduklim, un pēkšņi viss gaitenis bija pieaudzis ar garu žiletes asuma zāli. Tās asās malas skaļi čabēja, radot skaņas, kas līdzinājās vārdiem.
Nikolass Fleimels ļāva pieaugošajām dusmām iziet cauri savai aurai. Saspiedis labo plaukstu dūrē, viņš pēkšņi izpleta pirkstus, un gaisā pacēlās spēcīga, asa piparmētras smarža. Zāle viņa priekšā pēkšņi noliecās, kā spēcīga vēja skarta, un alķīmiķis paspēja ieraudzīt, ka jaunā sieviete iegāja telpās, kas bija izvietotas nedaudz nostāk no pārējās mājas. Kavējoties mirkli ilgāk, viņš būtu pagājis taisni garām atverei sienā.
— Pietiek ar šīm spēlītēm, — Fleimels, ieiedams istabā, strupi sacīja.
Hekate acumirklī apcirtās apkārt. Tajos dažos mirkļos, kamēr dieviete skrēja pa gaiteni, viņa bija jau nedaudz novecojusi. Tagad viņa izskatījās ap piecpadsmit gadu veca. Seja šķita ieguvusi draudīgu masku, un dzeltenās acis bija niknas. — Kā tu iedrošinies runāt ar mani šādā veidā! — Viņa draudīgi pacēla rokas. — Tu zini, ko es varu tev nodarīt.
— Tu to neuzdrošināsies, — Fleimels mierīgi atteica, lai gan nebūt tā nejutās.
— Kāpēc gan ne? — Hekate bija pārsteigta. Viņa nebija pieradusi, ka viņai iebilst.
— Tāpēc, ka es esmu Grāmatas sargs.
— Grāmatas, ko tu pazaudēji…
— Fsmu Sargs, kas parādās Grāmatas pareģojumos, — Fleimels atcirta. — Pirmais un pēdējais Sargs, — viņš piebilda. — Dvīņi arī parādās Grāmatā. Tu saki, ka pazini Ābrahamu — tad tu zini, cik precīzi viņa pareģojumi un paredzējumi bija.
— Viņš bieži kļūdījās, — Hekate nomurmināja.
— Kā Sargs es tevi lūdzu izdarīt kaut ko, ko es uzskatu par būtisku, lai izglābtu ne tikai Veco rasi, bet arī cilvēkus: es gribu, lai tu atmodini dvīņu maģisko potenciālu.
— Tas var nogalināt viņus, — dieviete atbildēja ļoti ikdienišķā tonī. Viņa patiesībā neuztraucās, vai cilvēku radījumi dzīvo vai mirst.
— Pastāv tāda iespēja, — Fleimels atzina, sajuzdams kaut ko ledainu iemetamies vēdera lejasdaļā, — bet ja tu mums nepalīdzēsi, tad viņu nāve ir neizbēgama.
Hekate pagriezās un piegāja pie loga. Pāri ieslīpajam zālienam Skataha demonstrēja dvīņiem paņēmienus. Sofija un Džošs rāmi vēroja viņas kustības. Fleimels pievienojās Hekatei pie loga.
— Kādā pasaulē mēs dzīvojam, — viņš komentēja nopūzdamies, — kad viss — iespējams, pat cilvēku rases turpināšanās — guļ uz šo pusaudžu pleciem.
— Dzelzs dēļ, vai ne?
— Jā, dzelzs dēļ. Mēs izdzīvojām Danu Tālis krišanu, mēs izdzīvojām plūdus un ledus laikmetu. Un tad, apmēram pēc trīstūkstoš gadiem, vienkāršs metāla strādnieks, kas izgatavoja bronzu, sāka eksperimentēt ar jauno metālu. Viņš bija gluži vienkāršs vīrs — un tomēr pamanījās noslaucīt no zemes veselu cilvēku rasi un to dzīvesveidu. Lielās pārmaiņas parasti notiek viena cilvēka darbību dēļ. — Hekate apklusa, vērodama dvīņus, kā tie sita un spēra blakus Skatahai. — Sudrabs un zelts. Retākās no visām aurām, — viņa nomurmināja, un uz vienu mirkli ap dvīņiem iezaigojās to auras.
— Ja es to izdarīšu un tas viņus nogalinās, tad man vajadzēs turpināt dzīvot ar notikušo uz savas sirdsapziņas?
— Tagad es esmu vecs, tik vecs, — Nikolass sacīja ļoti klusi.
— Vai tu zini, cik daudz draugu esmu apglabājis pa šiem gadsimtiem?
— Un vai tu izjūti viņu zaudējumu? — Hekates balsī bija jūtama patiesa ziņkāre.
— Jā, ikviena.
— Joprojām?
— Jā. Katru dienu.
Dieviete pastiepa roku un uzlika to Fleimela plecam. — Tad tu joprojām esi cilvēks, Nikolas Fleimel. Dienā, kad tu vairs nerūpēsies par to, tu būsi kļuvis kā Dī un viņam līdzīgie. — Viņa aizgriezās, pievērsās atkal dārzam un paskatījās uz dvīņiem. Abi mēģināja, bet neveiksmīgi, trāpīt Skatahai, kas pieliecās un virpuļoja, pat neizkustoties no vietas. No tāluma viņi izskatījās kā trīs parasti pusaudži, mēģinot jaunu deju, bet Hekate zināja, ka viņos nekas nebija parasts.