— Es to izdarīšu, — viņa galu galā sacīja. — Es atmodināšu viņu spēkus. Pārējais ir tavā ziņa. Tev viņi būs jāapmāca.
Fleimels pielieca galvu, un Hekate pamanīja asaras viņa acis. Ja dvīņi izdzīvos pēc atmodināšanas, pastāv iespēja, lai arī neliela, ka viņš atkal redzēs Pereneli. — Saki man, — viņš iesāka, tad atklepojās, lai balss neķertos. — Vīrs, kas atklāja, kā apstrādāt dzelzi, — tas kalējs pirms trīs tūkstoš gadiem, kas notika ar viņu?
— Es viņu nogalināju, — Hekate sacīja, bet viņas dzeltenās acis bija platas un nevainīgas. — Viņa darbības iznīcināja mūs. Ko es vēl varēju darīt? Bet tas bija par vēlu. Dzelzs noslēpums jau bija ieviests pasaulē.
Fleimels paskatījās uz dvīņiem, vēroja Džošu satveram māsu pie pēdām, vēroja, kā viņa aizkabina kāju brālim aiz muguras, nogāžot viņu zemē. Viņu smiekli — skanīgi un tīri — karājās pirmsausmas gaisā. Viņš lūdzās, lai šoreiz viņi nenokavētu.
23. NODAĻA
Sanfrancisko kaķi pameta pilsētu pašā nakts melnumā.
Pa vienam un pāros, savvaļas un sapluinīti ielu kaķi, apaļīgi un labi kopti mājas kaķi, visu veidu un visu izmēru, tīršķirnes un jaukteņi, garspalvaini un īsspalvaini, tie kustējās pa ēnām klusā kaķu vilnī. Tie viļņojās pāri tiltam, mutuļoja cauri sānieliņām, dzinās cauri tuneļiem zem ielām, rāpās pāri jumtiem.
Visi virzienā uz ziemeļiem.
Tie drāzās garām šokētiem un izbiedētiem vēlas nakts baudītājiem, nomales žurkām un pelēm, ignorēdami putnu ligzdas.
Tajā naktī Sanfrancisko pilsētā atbalsojās pirmatnēji simtiem tūkstošu suņu kaucieni.
Doktors Džons Dī bija nelaimīgs.
Un arī mazliet nobijies. Bija jau ļoti jauki spriest par uzbrukumu Hekatei viņas pašas Ēnu valstībā, bet pavisam kas cits bija sēdēt pie ieejas viņas neredzamajā valstībā un vērot ierodamies kaķus un putnus, kurus bija sapulcinājušas viņu attiecīgās pavēlnieces — Basteta un Morigana. Ko varēja izdarīt šie mazie dzīvnieki pret seno Veco rases Hekates maģiju?
Dī sēdēja milzīgā, melnā limuzīnā blakus Senuhetam, vīram, kas darbojās kā Bastetas kalpotājs. Neviens no viņiem nebija bildis ne vārda arī lidojuma laikā no Losandželosas uz Sanfrancisko Dī privātajā lidmašīnā, lai gan bija tūkstošiem jautājumu, ko Dī gribēja pajautāt vecākajam vīram. Gadu gaitā viņš bija iemācījies, ka tumšo Veco kalpotājiem — tādiem kā šis — nepatika iztaujāšana.
Viņi bija sasnieguši Hekates valstības ieeju ap pulksten diviem, tieši laikā, lai redzētu pirmo Moriganas radījumu ierašanos. No ziemeļiem un austrumiem lielos tumšos baros lejā metās putni, bija dzirdama tikai spārnu sakļaušanās, kad tie nometās Mill Vallei/ kokos, pulcējoties tik cieši, ka daži zari no slodzes zem tiem krakšķēja.
Nākamo stundu laikā ieradās kaķi.
Tumsā tie izlija nebeidzamā kažoku straumē. Un tad apstājās — visi ar seju pret paslēpto Ēnu valstības ieeju. Dī skatījās ārā pa savas mašīnas logu; viņš nespēja saskatīt zemi. Tā bija noklāta kaķiem — tik tālu, cik vien varēja redzēt — visos virzienos.
Beidzot tieši tajā brīdī, kad austrumu horizonts kļuva blāvs un pieņēma laša krāsas nokrāsu, Senuhets izņēma mazu melnu statueti no somiņas, ko nēsāja ap kaklu, un novietoja figūriņu uz priekšējā paneļa. Tas bija skaisti veidots ēģiptiešu kaķis, ne lielāks par viņa mazo pirkstiņu. — Ir laiks, — viņš klusi sacīja.
Melnās statujas acis iemirdzējās sarkanā krāsā.
— Viņa nāk, — Senuhets sacīja.
— Kāpēc mēs neuzbrukām agrāk, kad Hekate guļ? — Dī jautāja. Lai arī vairākus gadsimtus veicis tumšo Veco izzināšanu, viņš saprata, ka patiesībā zina ļoti maz. Bet tas Dī savā ziņā mierināja, jo viņš apzinājās, ka vienlīdz maz zina arī par cilvēkiem.
Senuhets pamāja ar roku, norādīdams uz sapulcējušajiem putniem un kaķiem. — Mums bija nepieciešami mūsu sabiedrotie, — viņš strupi atteica.
Dī pamāja. Viņš prātoja, ka Basteta tagad pārvietojas caur dažādām Ēnu valstībām, kas robežojās ar cilvēku pasauli. Veco rases antipātija pret dzelzi nozīmēja, ka noteiktas modernas ierīces — kā mašīnas un lidmašīnas — tie neizmantoja. Dī plānās lūpas savilkās nicīgā smaidā, — tāpēc tiem bija nepieciešami tādi cilvēki kā viņš un Senuhets, kas darbojās kā viņu aģenti.
Viņš vairāk sajuta nekā redzēja putnus sakustamies kokos: pusmiljonu — iespējams, pat vairāk — pret rietumiem pagrieztām galvām. Viņš sekoja to skatieniem, veroties tumšajā debess punktā. Sākumā viņš neredzēja neko, tad augstu debesīs parādījās veidols, saskatāms tikai tāpēc, ka aizēnoja zvaigznes. Morigana tuvojās.
Dī zināja, ka katras leģendas pamatā ir grauds patiesības. Skatīdamies debesīs, vērodams, kā rietumos parādās bālsejainā būtne, aiz kuras kā milzīgi spārni plivinājās izplestais spalvu mētelis, Dī ticēja, ka zina, kur cēlušās leģendas par vampīru Nosferatu. Savas garās dzīves laikā viņš bija saticis vampīrus — īstus vampīrus, — un neviens no tiem nebija tik biedējošs kā Vārnu dieviete. Morigana nometās uz zemes tieši priekšā limuzīnam, pēdējā brīdī, iekams viņa sakļāva savu mēteli un piezemējās, kaķi pašķīda uz visām pusēm. Krēslā bija saskatāms tikai baltais sejas ovāls, viņas acis, melnas kā nakts, izskatījās kā papīrā izdedzināti caurumi. Tad kaķi noņurdēja, atskanēja zema dārdoņa, kas notrīsēja cauri gaisam, un no tumsas iznāca Basteta. Kaķu dievietei mugurā bija balts ēģiptiešu princeses tērps, un rokā tā turēja šķēpu — tikpat garu kā pati. Basteta devās cauri kaķu jūrai, kas pašķīrās viņas priekšā un tad aiz viņas atkal sakļāvās. Slejoties pāri Moriganai, viņa dziļi paklanījās Vārnu dievietei. — Krustmeit, ir laiks? — viņa ieņurrājās.
— Ir laiks, — Morigana atbildot paklanījās. Atmetot atpakaļ mēteli, atsedzās plecā iekārts garš bultu loks. Viņa paņēma loku un ielika tajā bultu no bultu maksts.
Tad abas no tumšo Veco klana, reizē pagriezdamās, metās uz šķietami necaurejamo žogu un izkļuva tam cauri.
Kaķi un putni viņām sekoja.
— Tagad tas sāksies, — Senuhets sacīja līksmi, savākdams savus ieročus — divus līkus ēģiptiešu bronzas zobenus —, un izrāpās no auto.
Bet vai beigsies, Dī nodomāja, taču savas bažas paturēja pie sevis.
pieKTDienjA,
24. NODALA
Džošs ar māsu stāvēja senatnīga meža malā un vēroja mazu spārnotu radījumu trijotni, kas izskatījās apbrīnojami līdzīgi drakoniem, kas virpuļo un dejo rītausmas pirmajos saules staros. Džošs pavērās uz Sofiju, tad žigli novērsās. — Es negribu, lai tu to dari, — viņš ātri sacīja.
Sofija uzlika savējo uz brāļa rokas. — Kāpēc ne? — Viņa kustējās brāļa priekšā, piespiezdama Džošu skatīties uz viņu. Pāri viņa kreisajam plecam neredzamās Igdrasila ieejas priekšā viņa redzēja Fleimelu, Skatiju un Hekati vērojam viņus. Visapkārt, gatavojoties kaujai, traucās tūkstošiem torkaltiešu — gan cilvēku, gan meža kuiļu izskatā. Kuiļiem pāri krūškurvjiem un mugurām bija ādas bruņuplāksnes, bet cilvēkveida torkaltieši nesa bronzas šķēpus un zobenus. Milzīgi nathairu bari drāzās pāri debesīm un krūmiem, un garā zāle bija pilna neredzētām rāpojošām, šļūcošām, steidzīgām radībām. Sargi ieņēma savas pozīcijas it visur Igdrasilā, rāpjoties milzīgajos zaros, stāvot sardzē ar lokiem un šķēpiem ikvienā logā. Sofija ieskatījās brāļa spilgti zilajās acīs. Viņa varēja tajās saskatīt savu atspulgu un pēkšņi saprata, ka Džoša acis bija palielinājušās asaru dēļ. Sofija pastiepās pret brāli, bet Džošs satvēra viņas roku un maigi saspieda pirkstus. — Es nevēlos, lai ar tevi kaut kas notiek, — viņš vienkārši sacīja.