Sofija pamāja ar galvu, nevēlēdamās izteikt vārdos to, ko izjuta. Tieši to pašu viņa izjuta arī attiecībā pret savu brāli. Trīs milzīgas pterozauriem līdzīgas nathairas pārlidoja pāri galvām, spārnu vēzieni lejup trenca pret zemi putekļu mākoņus. Nedz Sofija, nedz Džošs nepaskatījās uz augšu.
— Nikolass sacīja, ka pastāv risks, — Džošs turpināja, — bet Hekate sacīja, ka tas ir bīstami, iespējams, pat nāvējoši. Es nevēlos, lai tu ej cauri tai atmodināšanai, ja gadījumā kaut kas noiet greizi, — viņš ātri nobeidza.
— Bet mums tas jādara. Nikolass sacīja…
— Es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka uzticos viņam, — Džošs pārtrauca. — Man ir sajūta, ka viņam kaut kas padomā. Viņš pārāk dedzīgi grib, lai Hekate atmodina mūsu spēkus, neņemot vērā briesmas.
— Viņš sacīja, ka tā ir mūsu vienīgā iespēja, — Sofija neatlaidās.
— Vakar viņš sacīja, ka jādabū mūs projām no veikala, lai mēs būtu drošībā… tagad pavisam negaidīti mūs jāapmāca tā, lai mēs varētu aizstāvēt sevi no Dī un tiem tumšajiem Vecajiem. Uzticies man, Sofij, Nikolass Fleimels spēlē savu spēli.
Sofijas skatiens pārmetās uz alķīmiķi. Viņa pazina Niku pāris dienu un atcerējās, ka rakstījusi savā blogā par viņu, ka viņš ir cool. Protams, tagad Sofija atskārta, ka patiesībā nemaz viņu nepazīst. Cilvēks, ko viņa uzskatīja par Niku Flemingu, bija blēdis. Meli. Fleimels cieši skatījās uz viņu, un vienu īsu mirkli Sofija iedomājās, ka viņš zina, par ko viņi runā.
— Mums abiem ir jāiet cauri šai atmodināšanai, — Džošs turpināja. — Ļauj man to darīt.
Sofija atkal ieskatījās viņa acīs. — Un kā tu domā, kā jutīšos es, ja ar tevi kas atgadīsies?
Šoreiz tas bija Džošs, kas apzinājās, ka nespēj neko pateikt. Doma, ka var kaut kas šausmīgs notikt māsai, bija viņam jau agrāk iešāvusies galvā. Un pati doma vien jau iedvesa šausmas.
Sofija saņēma brāļa rokas savējās. — No tā brīža, kad mēs piedzimām, mēs visu darījām kopā, — viņa sacīja, balss bija zema un nopietna. — Un ar mammu un tēti mēs esam kopā tik reti, patiesībā vienmēr esam bijuši tikai tu un es. Tu vienmēr esi rūpējies par mani. Es vienmēr esmu rūpējusies par tevi. Es neļaušu tev iet cauri tam… procesam vienam. Labi, darīsim to — tikai tā, kā vienmēr esam darījuši visu citu — kopā.
Džošs veltīja māsai ilgu un ciešu skatienu. — Vai tu esi pārliecināta? — viņš jautāja. Viņš sāka saskatīt jaunu Sofiju.
— Es nekad neesmu bijusi vairāk pārliecināta.
Viņi abi zināja, kas palika nepateikts. Neviens no viņiem nevēlējās palikt ārpusē no tā, kas notiks atmodināšanas laikā.
Džošs beidzot pamāja ar galvu. Tad viņš saspieda māsas roku un viņi abi pagriezās ar sejām pret alķīmiķi, Hekati un Skatiju.
— Mēs esam gatavi, — dvīņi sacīja.
— Morigana ir šeit, — Skatija informēja, kad viņi sekoja Nikolasam un Hekatei cauri milzīgām durvīm koka sirdī. Viņa bija tērpusies melnās biksēs, T kreklā ar augstu apkakli, bez piedurknēm un kaujinieku zābakos ar biezām zolēm. Siksnā pāri mugurai bija piestiprināti divi īsi zobeni, rokturi nedaudz izvirzījās pāri pleciem. Acis un vaigu kauli bija noķellēti ar melnu krāsu, kas piešķīra viņas sejai pārsteidzošu līdzību galvaskausam. — Viņa ir atvedusi sev līdz Basteti. Viņas jau laužas iekšā Ēnu valstībā.
— Hekate var viņas aizkavēt, vai ne? — Sofija jautāja. Viņai bija tikai nojausma par dievietes spēku, bet doma, ka pastāv kaut kas vēl varenāks par Hekati, iedvesa šausmas.
Skatija paraustīja plecus. — Man nav ne jausmas. Tās ir ieradušās ar kaujas spēkiem: viņas ir atvedušas sev līdzi veselas armijas.
— Armijas? — Džošs noelsās. — Kāda veida armijas? Vēl kādi māla cilvēki?
— Šoreiz tie nav golemi. Viņas ir atvedušas sev līdzi putnus no gaisa un kaķus no zemes.
Sofija skaļi iesmējās. — Putnus un kaķus… ko tie var izdarīt?
Skatija paskatījās uz meiteni, acis šķita pārsteidzoši baltas pret melno kara krāsojumu. — Jūs redzējāt, ko putni nodarīja mašīnai ceļā uz šejieni.
Sofija pamāja, pēkšņi viņai kļuva slikti, jūtot saraujamies vēderu. Atmiņas, kā pretīgās melnās vārnas dauza mašīnas priekšējo stiklu un knābā caurumus metālā, vajās līdz pēdējai stundai.
— Labi, iedomājies, kas notiks, ja desmittūkstoš putnu sapulcēsies.
— Desmit tūkstoši, — Sofija čukstēja.
— Vairāk nekā simttūkstoš, — Skatija sacīja, nogriezdamās šaurā gaitenī. — Nathairu izlūki tos novērtēja kā pusmiljonu.
— Un vai tu kaut ko neteici par kaķiem? — Džošs jautāja.
— Jā, es teicu. Vairāk, nekā mēs spējam saskaitīt.
Džošs paskatījās uz māsu, apzinādamies draudīgās briesmas, kurās viņi tagad patiešām iesaistīti. Viņi varēja nomirt šajā savādajā Ēnu valstībā, un neviens nekad to neuzzinās. Džošs sajuta asaras sariešamies acīs un notrausa tās. Viņu vecāki visu savu turpmāko dzīvi prātos, kas ar viņiem noticis.
Gaitenis, pa kuru viņi gāja, ieveda citā, vēl šaurākā. Griesti bija tik zemi, ka dvīņiem nācās iet pieliektām galvām. Šeit nebija nedz pakāpienu, nedz kāpņu, bet gaitenis apļveidīgi vijās lejup garā, slīpā spirālē. Dvīņi saprata, ka iet dziļāk zemē zem koka. Sienas kļuva tumšākas, gludo koku tagad izraibināja cauri izlauzušās saknes, kas, izvijušās ārā, ar saviem zarainajiem pirkstiem rāva viņu matus. Gaiss kļuva mitrs, smaržoja pēc smilšmāla un svaigas zemes, trūdošām lapām un jauniem dzinumiem.
— Māja ir dzīva, — Sofija sacīja izbrīnā, kad viņi iegāja citā — spirālveidā izvītā gaitenī, pilnībā veidota no liela koka, kas zarainām un grumbuļainām saknēm slējās virs viņiem. — Pat mums kustoties tā iekšienē, viss — istabas un logi, un baseini — tas joprojām ir dzīvs koks! — Sofijai šī doma vienlaikus šķita gan pārsteidzoša, gan biedējoša.
— Šis koks tika izaudzēts no Igdrasila, Pasaules koka sēklas, — Skatija klusi sacīja, berzēdama savu plaukstu pret atklātajām koka saknēm. Viņa pielika plaukstu pie sejas un dziļi ieelpoja aromātu. — Pirms gadu tūkstoša, kad Danu Tālis nogrima zem viļņiem, daži Vecie spēja izglābt kādus floras un faunas objektus un pārstādīt to savās zemēs, bet tikai divi no Vecajiem — Hekate un Odins — spēja izaudzēt savas Igdrasila sēklas. Odinam, tāpat kā Hekatei, piemita vara pār burvestībām.
Džošs sarauca pieri, mēģinādams atcerēties to mazumiņu, ko viņš zināja par Odinu. Vai tas nebija vienacainais norvēģu dievs? Bet, iekams viņš paspēja pajautāt, Hekate pazuda atvērumā, ko aptvēra sakņu mezgli un savijušās saknes. Nikolass Fleimels apstājās un gaidīja, līdz dvīņi un Skatija panāca viņus. Ap viņa blāvajām acīm bija tumši loki, starp uzacīm parādījusies dziļa vertikāla rieva. Runājot Fleimels uzmanīgi izvēlējās vārdus, nervozitāte darīja viņa franču akcentu vēl pamanāmāku. — Es vēlētos, kaut jums tas nekad nebūtu jādara, — viņš sacīja, — bet jums jātic man, kad es saku, ka nav cita ceļa. — Viņš pasniedzās un uzlika vienu roku uz Sofijas labā pleca un otru uz Džoša kreisā pleca. Dvīņu auras — sudraba un zelta — uz mirkli iezaigojās, un smagajā gaisā uzvirmoja vaniļas saldējuma un apelsīnu smarža.