— Baidos, ka tad, kad jūs palīdzējāt Perenelei un man, jūs nolēmāt sevi vislielākajām briesmām. Kad Hekate atmodinās jūsu maģisko potenciālu, es jums iemācīšu aizsargāšanās burvju vārdus, un ir vēl citi, pie kuriem es jūs aizvedīšu, speciālisti piecos senos maģijas veidos. Es ceru, ka viņi pabeigs jūsu mācīšanu.
— Mēs būsim mācīti burvji? — Sofija jautāja. Bet pie sevis nodomāja, ka viņai vajadzētu būt lielākā sajūsmā, tomēr visu laiku atcerējās Skatijas vārdus, ka kādreiz, ja Hekate atmodinās viņu spēkus, viņi var nokļūt nopietnās briesmās.
— Kā burvji un magi, kā gaišreģi, vārdotāji, dziednieki, zīlnieki, — Fleimels pasmaidīja. Viņš paskatījās pār plecu, tad pagriezās atpakaļ pie dvīņiem. — Tagad ejiet iekšā un dariet visu, ko viņa liek. Es zinu, ka esat nobijušies, bet mēģiniet nebaidīties. Ļaujiet man pasacīt, nav kauns baidīties. — Viņš joprojām smaidīja, Fleimela lūpu kaktiņi savilkās uz augšu, bet smaids tomēr neatspoguļojās viņa satraukuma pilnajās acīs. — Kad jūs iznāksiet no šīs istabas, jūs būsiet pavisam citādi cilvēki.
— Es negribu būt citāda persona, — Sofija čukstēja. Viņa gribēja, lai viss būtu tieši tā kā pirms pāris stundām, kad viss bija parasts un apnicīgs. Tieši tagad viņa atdotu jebko, lai tiktu atpakaļ apnicīgajā pasaulē.
Fleimels atkāpās no durvīm un steidzināja dvīņus doties iekšā. — No tā brīža, kad paskatījāties uz Dī, jūs jau sākāt mainīties. Un, pārmaiņām sākoties, tās nav iespējams pavērst atpakaļ.
Kambara iekšpusē bija tumšs, tā sienas veidotas no mezglainām un izlocītām saknēm. Sofija sajuta brāļa roku savējā un mazliet saspieda viņa pirkstus. Džoša plauksta savilkās atbildes spiedienā.
Kad dvīņi iegāja dziļi atvērumā, kas acīm redzami bija lielāks, nekā iepriekš šķita, viņu acis pakāpeniski pierada pie krēslas un istaba pieņēma zaļganu nokrāsu. Biezas, mīkstas sūnas klāja izvijušās saknes un izstaroja blāvu smaragdzaļu gaismu, liekot visam izskatīties kā zem ūdens. Gaiss bija smags no mitruma un šķidruma, kas veidojās kā sviedru krellītes matos un uz ādas. Lai arī nebija auksti, abi trīcēja.
— Jums jājūtas pagodinātiem. — 1 lekates balss skanēja no zaļās krēslas tieši viņiem priekšā. — Es neesmu atmodinājusi cilvēku jau daudzās paaudzēs.
— Kas… — Džošs iesāka, un tad viņa balss aizlūza. Viņš sausi iekrekšķējās un mēģināja atkal. — Kas bija pēdējais cilvēks, ko jūs atmodinājāt? — Viņš bija nolēmis neizrādīt savas bailes.
— Tas bija pirms kāda laika — divpadsmitajā gadsimtā, kā jūs, cilvēki, mērāt laiku, — cilvēks no skotu zemes. Es neatceros viņa vārdu.
Abi, gan Sofija, gan Džošs instinktīvi juta, ka Hekate melo.
— Kas notika ar viņu? — Sofija jautāja.
— Viņš nomira. — Atskanēja spalgi, ķiķinoši smiekli. — Viņu nogalināja krusas grauds.
— Tas nu gan ir bijis krusas grauds, — Džošs nočukstēja.
— O, jā, bija gan, — Hekate nomurmināja. Un tajā mirklī viņi abi zināja, ka viņai ir kaut kāds sakars ar mistisko vīra nāvi. Džošam dieviete pēkšņi šķita kā atriebīgs bērns.
— Un kas tagad notiks? — Džošs jautāja. — Vai lai mēs tagad stāvam, sēžam vai guļam?
— Tu nedari neko, — Hekate atcirta, — un tas nav nekas tāds, ko var izdarīt viegli. Tūkstoš paaudžu laikā jūs, cilvēki, esat labprātīgi sevi distancējuši no tā, ko ar izsmieklu saucat par maģiju. Bet maģija patiesībā ir tikai visu sajūtu spektra izmantošana. Cilvēki paši ir atteikušies no savu sajūtu spēka. Tagad tie redz tikai mazītiņu daļu no redzamā spektra, dzird tikai skaļākās skaņas, to oža ir šokējoši vāja, un tie var atšķirt tikai saldākās un rūgtākās garšas.
Dvīņi apzinājās, ka Hekate tagad pārvietojas ap viņiem. Viņi to nedzirdēja, bet spēja noteikt viņas atrašanās vietu pēc balss skaņas. Kad viņa ierunājās no aizmugures, abi salēcās.
— Kādreiz cilvēkiem bija nepieciešamas visas šīs sajūtas vienkārši lai izdzīvotu. — Tad sekoja gara pauze, un, kad Hekate atkal ierunājās, viņa atradās tik tuvu, ka viņas elpa skāra Sofijas matus.
— Un tad pasaule izmainījās. Danu Tālis pazuda zem viļņiem, pagāja dinozauru laikmets, sekoja Ledus laikmets, un cilvēki kļuva… pieredzčjušāki. — Viņa izrunāja šo vārdu kā lāstu.
— Cilvēki kļuva laiski un augstprātīgi. Viņi atklāja, ka sajūtas vairs nav vajadzīgas. Un pakāpeniski tās pazaudēja.
— Jūs gribat sacīt, ka mēs pazaudējām maģijas spēku, jo kļuvām laiski? — Džošs jautāja.
Sofija apspieda vaidu, kādu dienu brālis iepīs viņus patiesās nepatikšanās. Bet Hekate atbildēja, un viņas balss bija pārsteidzoši maiga un klusa. — Tas, ko jūs dēvējat par maģiju, nav nekas vairāk kā iztēles akts, ko izraisa sajūtas, un tad ar savas auras spēku jūs piešķirat tam veidolu. Jo spēcīgāka aura, jo lielāka maģija. Jūsos abos slēpjas ārkārtīgi liels potenciāls. Alķīmiķim ir taisnība, jūs varat kļūt par izcilākajiem magiem, kādus pasaule jebkad pazinusi. Bet ir problēma, — Hekate turpināja. Tagad telpa kļuva mazliet gaišāka, un viņi varēja saskatīt sievietes stāvu istabas centrā, tieši zem sakņu mudžekļa, kas nokarājās lejā no jumta un izskatījās pēc tverošas rokas. — Cilvēki iemācījušies dzīvot bez savām sajūtām. Smadzenes filtrē tik daudz datu no apziņas, ka jūs dzīvojat kā savdabīgā miglā. Es varu atmodināt jūsu dusošos spēkus, bet briesmas — patiešām reālas briesmas — ir fakts, ka tas pārslogos jūsu sajūtas. — Viņa apstājās un tad pajautāja: — Vai esat gatavi uzņemties šādu risku?
— Es esmu, — Sofija ātri atbildēja, iekams brālis paspēja protestēt. Viņa baidījās, ka tad, ja viņš izmestu kādu no savām asprātībām, dieviete varētu viņam kaut ko nodarīt. Kaut ko briesmīgu un nāvējošu. Dieviete pagriezās, lai paskatītos uz Džošu.
Viņš pustumsā sameklēja māsu. Zaļganā gaisma piedeva Sofijas sejai slimīgu izskatu. Atmodināšana varētu būt bīstama, iespējams, pat nāvējoša, bet viņš nevarēja atļaut Sofijai iet tam cauri vienai pašai.
— Es esmu gatavs, — viņš noteikti sacīja.
— Tad mēs sāksim.
25. NODAĻA
DI gaidīja, līdz pēdējais no putniem un kaķiem bija pazudis Hekates Ēnu valstībā, iekams pameta auto un soļoja paslēptā atvēruma virzienā. Senuhets, Bastetas kalpotājs, bija pametis mašīnu jau agrāk, dedzīgi sekodams savai pavēlniecei Ēnu valstībā, bet Dī nebija tik entuziastisks. Būt pirmajam cīņā nebija labākais variants. Parasti izdzīvoja tie karavīri, kas bija aizmugurē. Dī nosprieda, ka Hekates sargi sapulcējušies aiz neredzamās sienas, un viņam nebija ne mazākās noslieces iziet pirmajam cauri atvērumam. Tas nepadarīja viņu par ļaundari, viņš prātoja, tas vienīgi nozīmēja, ka viņš ir uzmanīgs, un būt uzmanīgam bija tas, kas palīdzēja palikt dzīvam daudzus gadsimtus. Bet viņš nevarēja kavēties ārpusē visu laiku, šie necilvēkveida kungi cerēja viņu redzēt kaujas laukā. Mazais vīrs savilka savu divtūkstoš dolāru dārgo mēteli ciešāk ap pleciem, pirms iegāja atvērumā, un, aiz sevis atstādams dzestro agrā rīta gaisu, devās iekšā…
…kaujas laukā.