Visur bija ķermeņi, bet neviens no tiem nebija cilvēka ķermenis.
Moriganas putni, iegājuši Hekates Ēnu valstībā, bija izmainījušies: tie bija kļuvuši gandrīz cilvēkveidīgi… tomēr ne gluži. Tagad tie bija gari un tievi kā viņu pavēlniece, spārni izplesti — gari un kaujinieciski, ar caurspīdīgu ādu piestiprināti cilvēkveida ķermeņiem, spārnu galos vīdēja nāvējoši nagi. Galvas joprojām bija kā putniem.
Spalvu laukā šur tur mētājās daži kaķi. Tie arī, nokļuvuši Ēnu valstībā, bija vērtušies gandrīz cilvēkveidīgi, līdzīgi Bastetai tiem bija palikušas kaķu galvas. Ķepas bija kaut kas pa vidu starp cilvēku rokām un kaķu pēdām, noslēdzoties ar līkiem žiletes asuma nagiem, ķermeņi klāti smalkām pūkām.
Pavēries apkārt, Dī neredzēja, ka no Hekates sargiem kāds būtu kritis kaujā, un pēkšņi jutās nobijies; kas notiks, ja dieviete sargā savu valstību? Viņš pasniedzās zem mēteļa, izvilka zobenu, kas kādreiz tika saukts par Excalibur, un devās lejā pa taku, kur ārā no miglas slējās milzīgs koks. Asins sarkans saules lēkts izlija pāri senatnīgajam melnajam asmenim.
— Putnu vīri, — Skatija nomurmināja un tad vēl kaut ko noteica senatnīgajā ķeltu — savas jaunības — valodā. Viņa ienīda putnu vīrus, tie uzdzina viņai šermuļus. Viņa no Igdrasila ieejas vēroja, kā radījumi nāk ārā no meža.
Visu rasu mitoloģijas ietver stāstus par vīriem, kas pārvēršas par putniem, vai putniem, kas pārtop par puscilvēciskiem radījumiem. Savā ilgajā dzīvē Skatija bija tikusies ar daudziem radījumiem un reiz bija nonākusi bīstami tuvu nāvei, kad pieveica Sirinu, pūci ar skaistas sievietes galvu. Kopš tās saskarsmes viņai bija alerģija pret putnu spalvām. Skatijai jau uzmetās zosāda, un viņa juta tuvojamies šķavas. Moriganas radījumi kustējās neveikli kā sakumpuši cilvēki, vilkdami kājas pa zemi. Tie bija vāji karavīri, bet bieži vien guva virsroku vienīgi skaita dēļ.
Tad parādījās Bastetas kaķi. Tie kustējās lēnām, zagšus, daži stāvēdami uz divām kājām, bet lielākā daļa pārvietojās ar četrām. Tur, Skatija zināja, slēpāsĀfrikas un Indijas leģendas par milzīgajiem kaķiem. Atšķirībā no putniem kaķeilvēki bija nāvējoši cīnītāji. Tie bija zibenīgi ātri, to nagi spēja nodarīt drausmīgu postījumu. Skataha nošķaudījās: viņai no kaķiem arī bija alerģija.
Savādā armija apstājās, iespējams, milzīgā izmēra koks tiem iedvesa bijību vai arī tie apjuka, ieraugot atvērtajās durvīs stāvam tikai vienu Kareivi. Tie saminstinājās, tad, it kā vienas komandas dzīti, metās uz priekšu garā, trokšņainā strīpā.
Kareive pagrieza galvu uz vienu un otru pusi, pacēla plecus, un tad viņas rokās parādījās divi īsi zobeni. Viņa pacēla tos virs galvas "X" veidā.
Tas bija signāls, ko gaidīja torkaltieši un nathairas. Šķietami no nekurienes simtiem biedējošu ķirzaku brāzās lejā no debesīm, atstājot sauli aizmugurē, un pēkšņi uzbruka armijai, kas virzījās uz priekšu. Radījumi lidoja lielos apļos, slaucīdami pretiniekus, lielie spārni sacēla milzīgus smilšainu putekļu mākoņus, kas apstulbināja un apmulsināja putnus un kaķus. Tad torkaltieši, kas gulēja, paslēpušies garajā zālē un aiz savijušajām Igdrasila saknēm, izcēlās uzbrucēju vidū. Skatijai, steidzoties atpakaļ mājas dziļumā, ienāca prātā, cik ļoti āra trokšņi viņai atgādina barošanas laiku Sanfrancisko Zooloģiskajā dārzā.
— Mūsu laiks tuvojas beigām, — Skatija sauca Fleimelam, kad bija sasniegusi gaiteni.
— Cik daudz viņu ir? — Nikolass drūmi jautāja.
— Pārāk daudz, — Skatija atbildēja, nedaudz paklusēja, tad piebilda, — torkaltieši un nathairas nespēs tos ilgi aizkavēt.
— Un kur ir Morigana un Basteta?
— Es tās neredzēju, bet esmu pārliecināta, ka tās nāk, un, kad atnāks… — viņa atstāja teikumu nepabeigtu. Hekate, aizņemta ar dvīņu atmodināšanu, nespēs nostāties pretī tumšajiem Vecajiem.
— Jā, tās atnāks, — Fleimels drūmi sacīja.
Skatija piegāja tuvāk Fleimelam. Viņi pazina viens otru vairāk nekā trīssimt gadu, un, lai arī Skatija bija gandrīz divsimt tūkstoš gadu vecāka par Fleimelu, viņa izturējās pret alķīmiķi kā pret tēvu, kuru vairs nemaz neatcerējās. — Ņem dvīņus un bēdz. Es tos aizkavēšu šeit. Es jums došu tik daudz laika, cik būs iespējams.
Alķīmiķis pastiepās un uzlika savu roku uz Kareives pleca, un maigi saspieda to. Mazītiņš enerģijas paukšķis pašķīlās starp viņiem, un abi uz mirkli iemirdzējās. Kad Fleimels sāka runāt, viņš neapzināti bija atgriezies pie savas jaunības laika franču valodas. — Nē, mēs to nedarīsim. Ja mēs atstāsim šo vietu, projām dosimies kopā. Mums vajadzīgi dvīņi, Skatij, — ne tikai tev un man, bet visai pasaulei.
Skatija paskatījās pāri plecam krēslainajā kambarī. — Tu daudz prasi no viņiem. Kad tu pastāstīsi viņiem visu patiesību? — viņa pajautāja.
— Nāks laiks… — viņš iesāka.
— Laiks ir tas, kā mums nav, — Skatija nomurmināja. — Tu esi sācis novecot. Es to varu saskatīt tavā sejā, ap tavām acīm, un tev ir vairāk sirmu matu.
Fleimels pamāja ar galvu. — Es zinu. Nemirstības burvestība beidzas. Ja mēs nedabūsim nemirstības formulu, mēs ar Pereneli novecosim ik dienu pa vienam gadam. Mēneša beigās būsim miruši. Bet tam nav nozīmes. Ja tumšie Vecie uzvarēs, cilvēku pasaulei pienāks gals.
— Darīsim visu, lai tas nenotiktu. — Skatija pagriezās pret Fleimelu un nometās uz zemes taisnu muguru, augstu uz gurniem sakrustotām kājām, uz augšu pavērstām pēdām — pilnā lotosa pozā, izstieptām rokām, plaukstās satvertiem zobenu rokturiem, paši zobeni sakrustoti gulēja viņas klēpī. Ja kaķi vai putni būs ielauzušies mājā un atradīs gaiteni, tiem, lai atrastu Hekati, būs jātiek garām viņai — un Kareive par to liks dārgi samaksāt.
Hekate bija iedevusi Fleimelam īsu nūju, izgatavotu no Igdrasila, un tagad, turot to abās rokās, viņš ieņēma pozīciju tieši pie kambara durvīm, kurā dieviete strādāja ar dvīņiem. Ja kāds iebrucējs pamanīsies tikt garām Skatahai, tam būs jāsatiekas ar viņu. Skatija cīnīsies ar saviem zobeniem, rokām un kājām, bet viņa ierocis, iespējams, bija vēl iznīcinošāks. Alķīmiķis pacēla roku, un šaurā telpa kļuva smaga no piparmētras smaržas, viņa aura iemirdzējās, izveidojot ap viņu zaļu dzirksteļojošu līniju. Lai arī Fleimels joprojām bija spēcīgs, ikviena burvestības lietošana novājināja viņu un paņēma daļu viņa dzīvības spēka. Skatijai bija taisnība; viņš bija sācis novecot. Viņš sajuta nelielas sāpes un tik tikko nojaušamu smagumu vietās, kur agrāk tādu nebija. Pat viņa redze vairs nebija tik asa kā vēl pirms dienas. Ja viņš būs spiests izmantot savus spēkus, tas paātrinās novecošanās procesu, bet viņš bija nolēmis dot Hekatei visu viņai nepieciešamo laiku. Fleimels pagriezās, lai palūkotos pāri plecam, mēģinādams iedziļināties krēslā. Kas tur notika?
— Mēs sāksim ar vecāko, — Hekate paziņoja.
Sofija juta, ka brālis ievelk elpu, lai protestētu, bet viņa saspieda viņa pirkstus tik cieši, ka sajuta, kā kauli beržas cits pret citu. Džošs pretī iespēra viņai pa potīti.
— Tas ir tradicionāli, — dieviete turpināja. — Sofija… — viņa ieturēja pauzi, tad turpināja: — Kāds ir jūsu uzvārds, jūsu vecāku vārdi?
— Ņūmena… un mātes vārds ir Sāra, tēva vārds — Ričards. — Tas bija savādi — saukt savus vecākus citādi nekā mamma un tētis.
Zaļā gaisma kambarī kļuva spožāka, un viņi varēja saskatīt Hekates siluetu pret kvēlojošām sienām. Lai arī Hekates seja atradās tumsā, viņas acis atstaroja zaļo gaismu kā slīpēta stikla šķautnes. Viņa pasniedzās un pielika plaukstu pie Sofijas pieres. — Sofija no cilvēku rases, Ņūmenu klana, Sāras un Ričarda meita…