Viņa iesāka angliski, bet tad lēni pārgāja liriski skaistā pirmscilvēku rases valodā. Viņai runājot, Sofijas aura sāka mirdzēt, dūmakaini sudrabota gaisma iezīmēja ķermeņa aprises. Vēsa vēja pūsma pārvēlās pāri ādai, un Sofija pēkšņi saprata, ka vairs nedzird I Iekati. Viņa redzēja dievietes muti kustamies, bet vairs nespēja saklausīt vārdus pāri tām skaņām, ko izdvesa viņas pašas ķermenis — elpas šņākoņu iekšā un ārā no deguna, asins traukšanos ausīs, spēcīgos sirdspukstus krūtīs. Deniņos bija jūtams spiediens, it kā viņas smadzenes galvaskausā izplestos, un sāpe noskrēja lejā pa muguru un izpletās pa visiem kauliem.
Tad istaba kļuva gaišāka. Hekate — izskatīdamās vecāka — stāvēja mirgojošām gaismas straumēm iezīmētām ķermeņa aprisēm. Sofija pēkšņi saprata, ka viņa redz dievietes auru. Viņa vēroja, kā gaismas virpuļoja un viļņojās ap Hekates roku un skrēja lejā pa pirkstiem, un tad džinkstoša šoka pārdzīvojumā Sofija faktiski sajuta to ieurbjamies savā galvaskausā. Uz mirkli viņa apreiba, nespējot orientēties, bet tad cauri sanoņai ausīs Hekates vārdiem pēkšņi radās jēga.
— … Es atmodinu šos drausmīgos spēkus tevī… — Dieviete pārvietoja rokas pāri Sofijas sejai, viņas pieskāriens bija kā ledus un uguns. — Tās ir sajūtas, ko cilvēki ir pametuši novārtā, — Hekate turpināja. Viņa viegli piespieda īkšķus Sofijas acīm.
— Asi redzēt…
Sofijas redze uzplauka, un patumšais kambaris kļuva liesmojoši gaišs, ikvienā ēnā tika izceltas vissmalkākās detaļas. Viņa varēja redzēt ikvienu pavedienu un dūrienu Hekates tērpā, varēja izšķirt atsevišķus matus uz viņas galvas un izpētīt mazo krunciņu tīklu, kas bija radušies viņas acu kaktiņos.
— Skaidri dzirdēt…
Bija tā, it kā no Sofijas ausīm būtu izņemta vate. Pēkšņi viņa spēja dzirdēt. Tas bija tik atšķirīgi kā klausīties mūziku iPoda austiņās un tad to pašu gabalu caur stereo iekārtu. Ikviena skaņa istabā palielinājās un pieauga: brāļa sēcošā elpa caur viņa nāsīm, nelielie plūstošie krakšķi no milzīgā koka virs viņiem, neredzamu būtņu skrapstoņa cauri saknēm. Nedaudz pieliekusi galvu, Sofija varēja pat sadzirdēt cīņas skaņas: putnu ķērcienus, kaķu bļāvienus un kuiļu aurošanu.
— Garšas tīrība…
Hekates pirksti aizskāra Sofijas lūpas, un pēkšņi meitene sajuta, ka mēle tirpst. Viņa nolaizīja lūpas, sajuzdama agrāk apēsta augļa pieskārienu, un atklāja, ka patiesībā var sagaršot gaisu — tas bija pasaulīgs un sātīgs, varēja uztvert pat atmosfēras ūdens pilienu garšu.
— Sajust jūtīgi…
Sofijas āda kļuva dzīva. Drēbes pret ādu — T krekla mīkstā kokvilna, džinsu stīvais audums, zelta ķēdīte ar viņas dzimšanas datumu ap kaklu, siltās kokvilnas kapzeķītes — viss sniedza viņas miesai atšķirīgus, bet noteiktus iespaidus.
— Intensīvi saost…
Sofija faktiski atgāzās atpakaļ ar asarojošu eksploziju acīs no pēkšņās smaržu invāzijas ap viņu: Hekates asās citas pasaules smaržas, vides pārsātinātā zemes smarža, brāļa divdesmit četru stundu dezodorants, kas nemaz pavisam droši nenostrādāja, viņa it kā bezsmaržas matu želeja, pašas agrāk lietotās zobu pastas piparmētru smarža.
Sofijas aura sāka mirdzēt, sudraba migla pacēlās no viņas ādas kā migla no ezera. Tā apņēma ķermeni kā blāvs ovāls. Sofija aizvēra acis un atmeta atpakaļ galvu. Krāsas, smaržas un skaņas metās viņai virsū: nu tās bija spilgtākas, stiprākas, skaļākas par ikvienu agrāk izjusto. Šo sakāpināto sajūtu efekts bija gandrīz sāpīgs… nē, tas bija sāpīgs. Tas lika ciest sāpes. Viņas galva pulsēja, kauli sāpēja, ikviena ādas colla niezēja — visa kā bija par daudz. Sofijas galva atliecās atpakaļ, un tad, gandrīz kā pēc viņas pašas gribas, viņas rokas izpletās uz sāniem un viņa pacēlās dažas collas virs netīrās grīdas.
— Sofij? — Džošs čukstēja, nespēdams noslēpt izbailes savā balsī. Sofija… Viņa māsa, ietīta viļņotā sudraba mirdzumā, peldēja pa gaisu tieši viņa virzienā. Sofijas ķermeņa gaisma bija tik spēcīga, ka apaļo telpu izkrāsoja sudraba un melnās ēnās. Tā bija kā aina no kādas biedējošas šausmu filmas.
— Nepieskaries viņai, — Hekate stingri nokomandēja. — Viņas ķermenis mēģina asimilēt sajūtu gūzmu. Tas ir pats bīstamākais brīdis.
Džoša mute kļuva sausa un mēle pēkšņi bija tai par lielu. — Bīstami… ko jūs domājat ar bīstami? — Kaut kas puiša prātā noklikšķēja, un viņš jutās tā, it kā viņa vissliktākās bailes tūlīt varētu kļūt par realitāti.
— Lielākajā daļā gadījumu smadzenes nespēj tikt galā ar atmodināšanas sakāpinātajām sajūtām.
— Lielākajā daļā gadījumu? — Džošs šausmās čukstēja.
— Gandrīz ikvienā gadījumā, — Hekate sacīja, un Džošs saklausīja nožēlu viņas balsī. — Tāpēc es nevēlējos to darīt.
Džošs uzdeva jautājumu, kuram viņš patiesībā nevēlējās dzirdēt atbildi: — Kas notiks?
— Smadzenes atslēgsies. Persona nonāks komā, no kuras tā nekad neatmodīsies.
— Un Fleimels zināja, kas var notikt? — Džošs jautāja, sajuzdams spēcīgu naida uzliesmojumu vēdera dzīlēs. Viņš jutās nelabi. Alķīmiķis bija zinājis, ka atmodināšana, visticamāk, var nosūtīt viņu un Sofiju komā, un tomēr viņš bija gatavs likt viņiem iet tam cauri. Naids dedzināja Džošu, sadalīdams viņu divās vienādās daļās: bailēs un drausmīgā izjūtā, ka ir nodots. Viņš domāja, ka Fleimels ir viņa draugs. Viņš bija maldījies.
— Protams, — Hekate atteica, — viņš sacīja, ka pastāv briesmas, vai ne?
— Viņš neko mums neteica, — Džošs atcirta.
— Nikolass Fleimels nekad nevienam neko nesaka. — Vienu Hekates sejas pusi apspīdēja sudraba gaisma, ko izstaroja Sofija, otra bija paslēpusies melnā ēnā. Pēkšņi Hekates nāsis ietrīsējās un viņas acis iepletās. Viņa paskatījās uz griestu saknēm. — Nē, — viņa ievaidējās, — nē!
Sofijas acis pēkšņi atdarījās, un tad viņa atvēra muti un iekliedzās: — Uguns!
— Viņi dedzina Pasaules koku! — Hekate vaidēja, viņas seja bija naida maskas izķēmota. Pastūmusi Džošu sāņus, viņa izmetās gaitenī. Atstāts viens ar personu, kas kādreiz bija bijusi viņa dvīņumāsa, Džošs vērās meitenē, kas peldēja gaisā virs viņa, nezinādams, ko darīt. Baidīdamies pat pieskarties viņai. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka pirmo reizi dzīvē viņi bija kļuvuši citādi — veidā, ko viņš pat nespēja aptvert.
26. NODALA
— Viņam jāiet, — Nikolass Fleimels saņēma Džošu aiz pleciem un sapurināja, atgriezdams viņu realitātē.
Viņš pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. Uz Džoša vaigiem vīdēja asaras, bet viņš pats to neapzinājās. — Sofija… — viņš čukstēja.
— Būs labi, — Nikolass stingri noteica. Ārpusē gaitenī atbalsojās kliedzieni, tad atskanēja negaidīta ieroču žvadzoņa, sajaukusies ar cilvēku un dzīvnieku rēcieniem. Pāri visam Skatahas sajūsmas pilnie smiekli. Fleimels pastiepās pēc Sofijas, kas joprojām peldēja četras collas virs zemes; kad viņš saņēma Sofijas roku, viņas aura iezaigojās zaļganbalta. Fleimels uzmanīgi novilka viņu atpakaļ uz zemes. Tiklīdz Sofijas pēdas pieskārās zemei, šķita, ka viss spēks pamet viņas ķermeni; Džošs paguva saķert māsu, iekams viņa saļima uz grīdas bezsamaņā.
Džošs nekavējoties bija blakus māsai. Viņš pagrūda Fleimelu nost un paņēma dvīņumāsu rokās. No Sofijas gaistošās auras uz viņa ādu pārlēca sprakšķoša enerģija, bet viņš pat nepamanīja vieglos dzēlienus. Kad Džošs pavērās augšup uz Fleimelu, viņa seja bija naidīga. — Tu zināji,— viņš uzbruka, — tu zināji, cik bīstami tas ir. Mana māsa varēja palikt komā.