— Es zināju, ka tas nenotiks, — Nikolass mierīgi sacīja, sakņūpot blakus Džošam. — Viņas aura, jūsu abu auras ir pārāk stipras. Es zināju, ka jūs abi izdzīvosiet. Es nekad labprātīgi nebūtu jūs pakļāvis briesmām. Es zvēru. — Viņš pasniedzās pēc Sofijas rokas locītavas, lai pārbaudītu pulsu, bet Džošs pagrūda viņa
roku projām. Viņš neticēja Fleimelam, lai gan gribēja, tomēr šķita, ka Fleimela vārdi skan kaut kā neīsti.
Viņi abi negaidīti salēcās, ārpusē, gaitenī, atskanēja kaut kas kaķa spiedzienam līdzīgs. Tad atskanēja Skatijas balss: — Mums patiešām jādodas projām, un pašreiz būtu īstais bridis!
Degoša koka smarža kļuva aizvien stiprāka, un telpā iespiedās pelēku dūmu stīga.
— Mums jāiet. Mēs varam par to parunāt vēlāk, — Fleimels stingri sacīja.
— Parunāsim gan, — Džošs noteica.
— Es tev palīdzēšu viņu nest, — alķīmiķis piedāvāja.
— Es pats to varu izdarīt, — Džošs sacīja un paņēma māsu rokās. Viņš netaisījās uzticēt Sofiju vēl kādam. Džošs bija pārsteigts, cik viegla viņa šķita, un tai brīdī bija pateicīgs par visiem tiem pēdējiem mocību pilnajiem futbola treniņa mēnešiem, kas bija padarījuši viņu spēcīgāku, nekā viņš izskatījās.
Alķīmiķis pacēla īso mietu, ko viņš bija atstājis pieslietu pie sienas, un sagrieza to. Mieta gals iezaigojās zaļā tonī un atstāja gaisā tik tikko jaušamas smaragda zaļas dūmakainas pēdas.
— Gatavi? — Fleimels jautāja.
Džošs, turot māsu cieši piespiestu pie krūtīm, pamāja.
— Lai kas arī notiktu, lai ko tu arī redzētu, neapstājies, neatgriezies atpakaļ. Lai otrpus šīm durvīm nekas tevi neaizkavē.
Džošs sekoja Fleimelam pa durvīm… un uzreiz apstājās, sastindzis šokā. Skatija stāvēja šaurā gaiteņa vidū, abi īsie zobeni zibēja viņas priekšā. Aiz zobeniem, piepildot visu gaiteni, atradās visbriesmīgākie radījumi, kādus viņš jebkad bija redzējis. Viņš bija gaidījis briesmoņus, bet tas, ko viņš ieraudzīja, nebija ne tuvu tam, tie bija radījumi, daudz briesmīgāki par briesmoņiem. Radījumi, kas nebija nedz cilvēki, nedz dzīvnieki, bet kaut kaut kas pa vidu abiem. Cilvēki ar kaķa galvām — šņācoši un Skatijas zobenu sašķelti, to nagi šķīla dzirksteles pret viņas zobeniem. Citi — ar vīriešu ķermeņiem, bet milzīgiem, smailiem kraukļu galvaskausiem — centās piekļūt Skatijai, mēģinādami ieknābt un iedurt.
— Skatij, — zemē! — Fleimels komandēja. Nesagaidot, lai redzētu, vai Skatija dzirdējusi, viņš pastiepa roku un nolaida zemāk īso nūju. Viņa aura iezaigojās, un gaisā pēkšņi bija jūtama stipra piparmētras smarža. Nūjas galā parādījās smaragdzaļa virpuļojoša gaismas bumba un tad pēkšņi ar skaļu paukšķi traucās uz priekšu. Skatija tik tikko paspēja pieliekties, iekams bumba aizšavās pa gaisu un saplīsa druskās pret griestiem tieši virs viņas galvas. Tā atstāja spilgtu pleķi kā traipu, kas sāka sadalīties un staipīgi pilēt lejā zaļas gaismas veidā. Cauri atvērumam izmetās kāds briesmīgs radījums ar svītraina kaķa galvu, atvērtajā mutē zibēja zobi. Tas pamanīja Skatiju un metās uz viņu, bet tai brīdī uz viņa galvas izšķīda lipīgs piliens. Cilvēks ar kaķa galvu kļuva mežonīgs. Tas izmetās atpakaļ gaitenī, kur uzbruka it visam savā ceļā. Atvērumā parādījās putncilvēks, arī tam tika zaļās gaismas piliens. Tā melnie spārni acumirklī tika sapluinīti, un ar derdzīgu klabošu ķērcienu tas aizvēlās atpakaļ, no kurienes bija parādījies. Džošs pamanīja, ka medus konsistences zaļajai gaismai, lai gan tā dedzināja radījumus, nebija nekādas iedarbības uz koku. Viņš zināja, ka apkārtnei jāpievērš daudz vairāk uzmanības, bet visas viņa rūpes bija veltītas māsai. Sofijas elpa bija ātra, acis aiz aizvērtajiem plakstiņiem šaudījās.
Skatija pielēca kājās un metās pie Fleimela un Džoša.
— Ļoti iespaidīgi, man šķiet, — viņa nomurmināja. — Es nezināju, ka tu to spēj.
Fleimels pagrieza īso nūju kā zizli. — Tā fokusē manu spēku.
Skatija palūkojās apkārt. Šķiet, ka esam ielenkti.
— Hekate devās šajā virzienā, — Nikolass sacīja, pagriezies pa labi un norādīdams uz kaut ko, kas izskatījās kā nepārvarama mezglainu sakņu barjera. — Es redzēju, ka viņa izskrien no kambara un dodas tieši tur. — Viņš pakāpās uz mezglainajām saknēm un izstiepa roku. Rokas daļa virs elkoņa pazuda.
— Es iešu pirmā, — Skatija sacīja. Džošs pamanīja, ka, lai gan viņa bija cīnījusies ar nāvējošām putnu un kaķu savienojumu kombinācijām, uz viņas ķermeņa nebija ne skambiņas, ik matiņš bija savā vietā. Viņa pat neelpoja smagi — lai gan, ja Skatija patiešām bija vampīrs, tad, iespējams, viņai vispār nebija vajadzības elpot, viņš nodomāja. Skatija metās uz priekšu un pēdējā mirklī, kad bija sasniegtas sienas saknes, viņa ienira tieši atvērumā, zobenus sakrustojusi pret krūtīm.
Fleimels un Džošs īsu mirkli skatījās viens uz otru… un tad caur cieši savijušajām saknēm parādījās Skatijas galva. — Viss tīrs.
— Es piesegšu aizmuguri, — Fleimels sacīja, atkāpdamies un ļaudams Džošam iet pa priekšu.
— Es tikšu galā ar ikvienu, kas sekos mums.
Džošs pamāja, negribēdams runāt ar Fleimelu. Viņš joprojām bija dusmīgs uz alķīmiķi par māsas dzīvības pakļaušanu briesmām, bet arī saprata, ka Fleimels tagad cīnās par viņiem, pakļaudams sevi lielām briesmām, lai aizstāvētu viņus. Džošs uzkāpa uz savijušos sakņu un blīvās zemes sienas, aizvēra acis… un devās tieši cauri. Acumirklī viņš sajuta miklu drēgnumu, tad atvēra acis un ieraudzīja tieši sev priekšā Skatiju. Viņš stāvēja zemā, šaurā kambarī, kas bija veidots tikai no Igdrasila mezglainajām saknēm. Zaļi sūnu puduri sniedza kambarim blāvi zaļganu gaismu, un viņš spēja saskatīt, ka Skatija stāv uz šaura neregulāra pakāpiena, kas veda uz augšu — tumsā. Skatijas galva bija pieliekta uz vienu pusi, bet, iekams Džošs paspēja pajautāt, ko viņa dzird, Fleimels iznāca cauri sienai. Viņš smaidīja, un viņa īsās nūjas gals izstaroja zaļu gāzi. — Tas viņus uz kādu brīdi aizturēs.
— Ejam, — sauca Skatija, tiklīdz parādījās Fleimels.
Kāpnes bija tik šauras, ka Džošs bija spiests pārvietoties sāniski — soli pa solim, zemu noliektu galvu, turot Sofiju cieši piespiestu pie ķermeņa, sargājot viņas kājas un galvu, lai tās neatsitas pret nelīdzenajām koka sienām. Viņš pārbaudīja katru pakāpienu, kur likt kāju, lai izsargātos no paklupšanas un nenomestu māsu. Džošs pēkšņi saprata, ka šie pakāpieni ir izcirsti lielajā kokā starp iekšējo un ārējo mizu, un nepēja beigt prātot, vai Igdrasila izmēra koks bija pilns ar slepenām ejām, slepenām istabām, aizmirstiem kambariem un kāpnēm. Tā tam vajadzētu būt, viņš nolēma. Vai Hekate vispār zināja, kur viņi visi ir? Viņa domas joņoja, prātojot, kas veidojis šīs kāpnes. Viņš kaut kā nespēja iedomāties dievieti pašu grebjamies dzīvajā kokā.
Kāpjot viņi sajuta rūgtu degoša koka smažu, un cīņas skaņas kļuva arvien skaidrākas. Kaķu spalgie kliedzieni bija kļuvuši cilvēciskāki, putnu ķērcieni bija pavisam drausmīgi, un tie sajaucās ar kuiļu dobjajiem urkšķiem un nathairu šņākuļošanu. Tagad, kad viņi vairs nebija pazemē, karstums un dūmi kļuva intensīvāki un viņi sadzirdēja arī citu skaņu — dziļu, zemu, vaidošu dārdoņu.
— Mums jāpasteidzas. — Skatijas balss atskanēja no tumsas.