— Mums patiešām tagad jāpasteidzas…— Un apzinātais miers Kareives balsī biedēja Džošu vairāk nekā viņas kliedzieni. — Uzmanīgi, tagad esam sasnieguši atvērumu. Mēs esam resnās saknes galā, apmēram trīsdesmit jardu prom no koka galvenās daļas. Mēs esam projām no cīņas, — viņa piebilda.
Džošs devās ap stūri un atrada Skatiju stāvam, rīta saules, kas spīdēja cauri vīnstīgu aizkaram tieši virs viņu galvām, apmirdzētu. Skatija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, sarkanie mati saules gaismā vizēja zeltaini un atspīdēja uz viņas īso zobenu asajām šķautnēm, tajā mirklī Džošs viņu redzēja kā senahiīgu un biedējošu Kareivi, kāda viņa arī patiesībā bija. Visapkārt viņiem skanēja cīņas trokšņi, bet visskaļākā bija vaidošā dunoņa, šķita, ka dziļumā vibrē zeme. — Kas tā par skaņu? — Džošs vaicāja.
— Igdrasila kliedzieni, — Skatija drūmi atbildēja. — Hekates ienaidnieki aizdedzinājuši Pasaules koku.
— Bet kāpēc? — Džošam jau pati ideja šķita drausmīga, šis senatnīgais dzīvais koks nevienam nebija izdarījis neko sliktu. Bet viss, kas saistījās ar to, sniedza viņam atklāsmi par tumšo Veco dzīves vērtībām.
— Hekates spēks ir nesaraujami saistīts ar koku, viņas maģija uzturēja to dzīvu, bet tā dzīve savukārt stiprināja viņas spēku. Viņi tic, ka, iznīcinot koku, iznīcinās arī viņu.
Fleimels elsodams uzkāpa augšā un apstājās aiz Džoša. Alķīmiķa kalsnā seja bija tumši sarkana un sviedriem klāta. — Kļūstu vecs, — viņš sacīja, vāri pasmaidot. Viņš paskatījās uz Skatiju.
— Kāds ir plāns?
— Vienkāršs, — viņa iesāka, — mēs tiekam projām no šejienes, cik ātri vien spējam. — Tad viņa sagrieza zobenu savā kreisajā rokā tā, lai asmens gulētu gareniski gar roku. Viņa norādīja ar rokturi. Fleimels un Džošs apstājās viņai cieši blakus un vērās cauri vīnstīgu aizskaram. Laukuma otrā pusē parādījās doktors Džons Dī, uzmanīgi pārvietodamies pa pamežu. Melnais, īsais zobens, ko viņš turēja abām rokām, spīdēja un iemirdzējās aukstā zilā gaismā.
— Dī, — Fleimels sacīja. — Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka būšu patīkami pārsteigts viņu redzot. Tās patiešām ir labas ziņas.
Abi, gan Skatija, gan Džošs pārsteigti paskatījās uz viņu.
— Dī ir cilvēks… tas nozīmē, ka viņš ir ieradies ar cilvēkiem izmantojamu transporta līdzekli, — alķīmiķis paskaidroja.
— Mašīnu, — Skatija piekrītoši pamāja, — un tā, iespējams, būs atstāta ārpus Ēnu valstības.
Džošs jau gribēja jautāt, kā viņa zināja, ka viņš to atstājis ārpusē, kad pēkšņi atskārta, ka pats zina atbildi. — Jo viņš zināja: ja iebrauks ar to šeit, nosēdīsies akumulators.
— Paskat tik, — Skatija nomurmināja.
Viņi vēroja, kā viens milzīgs kuiļveida torkaltietis parādījās no zāles Dī aizmugurē.
Lai gan tas joprojām bija dzīvnieka veidolā, sacēlies pakaļkājās, tas izrādījās reizes trīs garāks par cilvēku.
— Tas nogalinās viņu, — Džošs nomurmināja.
Dī zobens iemirgojās koši zils, un tad mazais vīrs atmuguriski metās uz kuiļači, turot zobenu kā mazu arku ap sevi. Pēkšņā kustība, šķiet, pārsteidza dzīvnieku, bet tas viegli atvairīja asmeni un tad sastinga. Ap radījuma ķetnu vietā, kur tai bija pieskāries asmens, izveidojās plāns ledus apvalks un rīta saulē iemirdzējās mazi kristāli. Ledus apvalks apņēma arī kuiļača krūtis un tad virzījās lejup uz masīvajām kājām, augšup uz pleciem un galvu. Pēc pāris sirdspukstiem radījums bija nobeidzies zili dzīslotajā ledū. Dī piecēlās no zemes, notīrīja mēteli no putekļiem un tad bez brīdinājuma uzsita ar zobena spalu pa ledus blāķi. Klucis sabira miljons skanošos gabaliņos, katrs no tiem saturēja torkaltieša fragmentu.
— Viens no galvenajiem zobeniem, — Skatija drūmi piezīmēja, — ir Excalibur, Ledus zobens. Es domāju, ka tas pazudis pirms daudziem gadiem, iemests atpakaļ ezerā, kad Artorius nomira.
— Izskatās, ka doktors to atradis, — Fleimels nomurmināja.
Džošs atklāja, ka nebija pat pārsteigts, dzirdot, ka karalis Artūrs
bijusi reāla personība, un viņš atskārta, ka prāto, vai arī pārējās leģendārās personas patiešām eksistējušas.
Viņi vēroja, kā Dī steidzās atpakaļ uz pazemi, virzīdamies uz milzīgās koka mājas otru pusi, kur kaujas skaņas bija visskaļākās. Dūmu smaka tagad bija stiprāka. Asa un rūgta tā cēlās un vijās ap koku, nesot sev līdzi senatnīgās vietas izgarojumus un sen aizmirstu garšvielu smaržu. Mežs krakšķēja un brakšķēja, koka sula vārījās un burbuļoja, un zemā, dobjā dunoņa bija pietiekami stipra, lai viss koks vibrētu.
— Es attīrīšu ceļu, — Skatija sacīja, metoties cauri vīnstīgām. Gandrīz nekavējoties viņas virzienā, spārnus vicinot, aizplivinājās putncilvēku trio, kuriem sekoja kaķcilvēku trio, skrienot ar visām četrām.
— Mums jāiet viņai palīgā! — Džošs izmisīgi sacīja, lai gan viņam nebija ne mazākās idejas, ko viņš varētu darīt.
— Viņa ir Skataha, viņai nav nepieciešama mūsu palīdzība, — Fleimels sacīja. — Viņa vispirms aizvilinās tos projām no mums…
Skataha vieglā skrējienā iemetās pazemē. Smagie zābaki, atsitoties pret zemi, neizdvesa ne skaņas. Putni un kaķi sekoja.
— Viņa nodrošinās savu aizmuguri tā, ka tie varēs uzbrukt tikai no vienas puses, un tad viņa pagriezīsies pret tiem.
Džošs vēroja, kā Skatija veikli apgriezās un tagad stāvēja ar seju pret uzbrucējiem, ar muguru pret grubuļainu ozolu. Kaķveida radījumi ātri sasniedza viņu, bet Skatijas īsie zobeni bija veiklāki un no viņu nagiem šķīla dzirksteles. Putnveida radījumi lidinājās zemu, milzīgos spārnus vicinot, izplestiem nagiem. Virzot kreisās rokas zobenu virzienā uz zemi, viņa trāpīja radījumu izstieptajās locītavās, gaisā tās pārrāva, tad iemeta tos šņācošo kaķu vidū. Putni instinktīvi metās virsū kaķiem, un dzīvnieki sāka cīnīties savā starpā. Vēl divi cilvēkveida putni ar spalgu ķērcienu nekavējoties metās virsū kaķiem. Skatija izrāva zobenu no zemes un izmantoja to, lai pamātu Fleimelam un Džošam.
Fleimels uzsita Džošam pa plecu. — Ej! Ej pie Skatahas. — Džošs pagriezās pret alķīmiķi.
— Dn kā ar tevi?
— Es brīdi pagaidīšu, tad sekošu un aizsargāšu tevi.
Un, lai arī Džošs zināja, ka Fleimels bija iesaistījis viņus drausmīgās briesmās, viņš nešaubījās ne mirkli, ka alķīmiķim var uzticēt aizmuguri. Viņš pamāja, tad pagriezās un izšāvās cauri vīnstīgu aizkaram un skrēja, cieši piespiedis māsu sev pie krūtīm, Projām no koka patvēruma kaujas troksnis bija neiedomājams, bet viņš koncentrējās uz zemi tieši sev priekšā, vērodams saknes un citus zemes nelīdzenumus, aiz kā varētu paklupt. Viņa rokās Sofija sakustējās, viņa samirkšķināja acis un sāka grozīties. Džošs vēl ciešāk satvēra viņu. — Esi mierīga, — viņš neatlaidīgi lūdzās, lai gan nebija pārliecināts, vai māsa viņu dzird. Džošs mainīja virzienu, pārvietojoties pa labi, projām no radījumu čīkstina, bet viņš nespēja neievērot, ka tad, kad tie bija stipri savainoti, tie atgriezās savās sākotnējās putnu un kaķu formās. Divi apstulbuši kaķi un trīs sapluinītas vārnas pacēlās no netīrumiem un vēroja viņu, paskrejot garām. Džošs dzirdēja Fleimelu skrienam aiz viņa un sajuta piparmētras smaržu rīta gaisā, tātad alķīmiķis darbojās ar burvestībām. Vēl desmit, piecpadsmit soļu, un viņš būs pie Skatijas, un Džošs zināja, ka tad, kad viņš būs pie Skatijas, viņš būs drošībā. Bet, kad Džošs sasniedza Skatiju, tieši tajā brīdī viņas acis šausmās ieplētās. Viņš atskatījās pār plecu un ieraudzīja slaidu sievieti ar gludu kaķa galvu un ķepām ēģiptiešu tērpā lecam vismaz divdesmit pēdu un piezemējamies uz Nikolasa Fleimela muguras, notriecot viņu zemē. Parādījās līks, ass nags un sašķēla alķīmiķa īso nūju uz pusēm, tad radījums atmeta galvu un sāka triumfējoši šņākt un sist ar ķepām.