27. NODALA
Perenele Fleimela no mazās pazemes kameras tika pārvesta četru nelielu sargu pavadībā. Sargi bija tērpušies melnās ādas drēbēs, galvās — motociklistu ķiveres, kas paslēpa sejas. Viņa nebija līdz galam pārliecināta, ka tie ir cilvēki, — pavisam noteikti viņa nespēja saskatīt nekādu auru pēdas, sirdspukstus vai pat šo figūru elpu. Kad tie apstājās ap Pereneli, viņa sajuta neskaidru norādījumu par kaut ko savādu un mirušu, gaisā jautās it kā sapuvušu olu, pārgatavojušos augļu smaka. Perenele nodomāja, ka tie varētu būt cilvēku atdarinājums, izaudzēti kolbās ar smirdīgu šķidrumu. Perenele zināja, ka Dī vienmēr bija fascinējusi ideja radīt sev sekotājus, un viņš veltīja desmitiem gadu, eksperimentēdams ar golemiem, atdarinājumiem un homunkuliem.
Nesakot ne vārda, visi četri veidojumi saraustītām kustībām steidzināja viņu ārā no kameras un lejā pa garu, šauru un krēslainu koridoru. Perenele apzināti kustējās lēni, dodot sev laiku sakopot spēkus un aptvert vietas iespaidu.
Džefersons Millers — apsarga spoks bija pastāstījis Perijai, ka viņa ir Enoha uzņēmuma pagrabstāvā, uz rietumiem no Tclegraph Hill, netālu no slavenā Coit Tower. Viņa zināja, ka atrodas dziļi pazemē. Sienas no mitruma bija notecējušas, gaiss tik auksts, ka pie sejas veidoja mākonīšus. Tagad, kad Perenele bija ārā no kameras, viņa sajuta, ka spēki nedaudz atgriežas. Viņa izmisīgi mēģināja domāt par burvestībām, ko varētu izmantot pret sargiem, bet kontakts ar Millera kunga spoku bija viņu nokausējis, un sāpe, kas pulsēja dziļumā aiz acīm, traucēja koncentrēties.
Pēkšņi tieši Pereneles acu priekšā uzzibsnīja veidols. Viņas izelpa vēsajā miglas baltuma gaisā pamazām pieņēma sejas vaibstus.
Perenele paskatījās uz sargiem abās pusēs, bet tie nereaģēja. Viņa dziļi ievilka elpu un aizturēja to, vispirms ļaujot ķermenim to sasildīt, tad izelpoja garā un lēnā izelpā. Baltajā miglā veidojās seja: tā bija Džefersona Millera seja.
Perenele savilka pieri: šim spokam jau sen bija jābūt projām. Ja vien… ja vien tas nav atgriezies, lai pastāstītu viņai kaut ko.
Nikolass!
Perenele uzreiz zināja, ka viņas vīrs ir briesmās. Perenele ieelpoja vēl vienu garu ieelpu un aizturēja to. Viņa cieši sakoncentrējās uz Nikolasu, redzot viņu skaidri ar sava prāta acīm, — viņa šauro un diezgan skumjo seju, blāvās acis, īsi apcirptos matus. Viņa pasmaidīja, atcerēdamās laiku, kad viņš bija jauns un viņa mati biezi un tumši un pat garāki nekā viņai. Viņš vienmēr nēsāja tos aizmugurē sasietus ar sārtu samta lenti. Perenele izelpoja, un gaiss pārvērtās par baltu mākoni, kas uzreiz atkal izveidoja Džefersona Millera seju. Perenele cieši vērās spoka acīs, acu zīlītēs kā atspīdumā viņa varēja saskatīt savu vīru zem Kaķu dievietes ķepas.
Perenelē uzvirmoja dusmas un arī bailes, un pēkšņi galvassāpes un nogurums bija kā ar roku atņemti. Sudraba pavedieniem caurvītie melnie mati sacēlās gaisā, it kā būtu sācis pūst stiprs vējš, gar augumu visā tā garumā sprakšķēja zilas un baltas statiskās elektrības dzirkstis. Ap ķermeni kā otra āda iezaigojās ledus baltā aura. Pārāk vēlu sargi saprata — kaut kas nav kārtībā. Viņi sniedzās pēc Pereneles, bet tajā mirklī, kad viņu rokas pieskārās mirdzošajai auras malai, tie atrāvās, it kā būtu dabūjuši elektrisko šoku. Viens sargs pat metās viņai virsū, bet, iekams paspēja pielikt pirkstu, Pereneles aura satvēra viņu un aizvirpināja pret sienu ar spēku, kāds būtu pietiekams, lai norautu motociklista ķiveri no galvas. Sarga figūra noslīdēja zemē gar sienu, rokas un kājas salocījās nedabiskās pozās. Kad Perenele ielūkojas tā sejā, viņa saprata, ka radījumi tiešām ir mākslīgi veidojumi. Tieši šis nebija pabeigts: viņa galva un seja bija vienkārši gluda āda — tukša, bez acīm, deguna, mutes un ausīm.
Sieviete metās projām pa gaiteni, apstādamās vienīgi tad, kad nonāca pie eļļaina izskata peļķes uz grīdas. Pieliecoties viņa ļoti koncentrēja savu uzmanību un pieskārās tumšajam ūdenim ar rādītājpirkstu un mazo pirkstiņu. Kad Perenele pieskārās šķidrumam, viņas baltā aura sāka čurkstēt un ūdens sāka tvaikot, līdz noskaidrojās, un tad Perenele ieraudzīja ainu, ko uz īsu mirkli bija jau redzējusi pavīdam spoka acīs. Viņas vīrs gulēja zem Bastetas nagiem. Aiz viņiem cīnījās Skatija, lai atvairītu kaķu un putnu uzbrukumu, bet Džošs stāvēja ar muguru pret koku, neveikli ieķēries beisbola nūjai līdzīgā zarā un sizdams ar to katram, kas pienāca par tuvu. Sofija gulēja pie viņa kājām, lēni kustēdamās, apjukumā mirkšķinot acis.
Perenele paskatījās uz abām gaiteņa pusēm. Tālumā viņa saklausīja trokšņus, kāju dipoņu uz akmeņiem, viņa zināja, ka tuvojas vēl daži sargi. Perenele varēja skriet un paslēpties vai arī cīnīties ar sargiem: viņā bija atgriezies nedaudz spēka. Bet tas nepalīdzēs Nikolasam un bērniem.
Perenele paskatījās atpakaļ uz peļķi. Viņa vēl saskatīja Hekati, kas turējās pretī Moriganas uzbrukumam, tās putniem un Bastetas kaķiem. Perenele pamanīja arī Dī, kas virzījās aiz Hekates, zobens viņa rokās spoži spīdēja indīgi zils, fonā Perenele redzēja Igdrasilu degam spēcīgās sarkanās un zaļās liesmās.
Bet bija vēl kaut kas, ko Perenele varēja izdarīt. Kaut kas izmisīgs un bīstams, un, ja tas izdosies, atstās viņu galīgi bez spēka un pilnīgi bez aizsardzības. Dī radījumi varēs vienkārši paņemt viņu un aiznest projām.
Perenele divreiz nedomāja.
Noliekusies pār netīro ūdens peļķi, viņa ielika labo roku ar plaukstu uz augšu kreisajā plaukstā un spēcīgi koncentrējās. Pereneles aura sāka kustēties un pārvietoties, ietverot viņas rokas kā peldoši dūmi, pulcējoties plaukstā, tekot kā šķidrums pār ādas rievām un līnijām. Ādas krokās parādījās mazs sudrabaini balts gaismas plankums. Tas pārvērtās lielā bumbā un tad sāka griezties un augt, un ledus balti auras pavedieni sāka vēl ātrāk plūst lejā pa viņas roku. Viena sirdspuksta laikā tas palielinājās līdz olas lielumam, un tad Perenele strauji pagrieza plaukstu un iegrūda ūdenī tīras auras enerģijas bumbu. Viņa izrunāja tikai divus vārdus.
— Sofij. Mosties!
28. NODALA
— Sofij, mosties!
Sofijas Ņūmenas acis pēkšņi atvērās. Tad viņa atkal tās cieši aizvēra un piespieda rokas pie acīm. Gaisma bija tik spilgta un tik dzīva, kaujas skaņas tik vienreizēji skaidras un tuvas.
— Sofij, mosties!
Šoks, izdzirdot balsi, atkal piespieda viņu atvērt acis un paskatīties apkārt. Sofija varēja sadzirdēt Pereneli Fleimelu tik skaidri, it kā viņa stāvētu blakus, bet tur neviena nebija. Viņa gulēja, atbalstīta pret ozolkoka raupjo mizu, blakus stāvēja Džošs. Viņš ar resnu koka zaru izmisīgi mēģināja atvairīt drausmīgos dzīvniekus.
Sofija lēnām piecēlās kājās, pieturēdamās pie koka. Pēdējais, ko viņa skaidri atcerējās, bija rūgtā zaļa meža deguma smaka. Viņa atcerējās sakām — uguns! — un pārējais bija kā sajauktu ainu un tēlu sērijas — šaurs tunelis, radījumi ar putnu un kaķu galvām — tie droši vien bija sapņi.
Kad Sofijas acis bija atjēgušās un viņa palūkojusies apkārt, tad meitene saprata, ka tie nebūt nav bijuši sapņi.