Viņi patiesi bija simtiem putnu un kaķu aplenkti. Daži kaķgalvainie cilvēki lavījās pa zāli, mēģinādami piezagties pie viņiem uz visām četrām, vai līda uz vēdera, spļaudīdamies un skrāpēdamies. Koka zaros virs viņiem bija putncilvēki, manevrēdami pavisam tuvu, lai nosēstos, kamēr citi turpināja lēkāt un knābt Džošam ar saviem briesmīgajiem knābjiem.
Kaujas lauka otrā pusē dega Igdrasils. Senatnīgais koks krakšķēja un blīkšķēja, baltas, karstas, gluži vārošas sulas tvaiki cēlās
tīrajā gaisā kā ugunsdzēsēju radīti. Bet pat tad, kad nodegušais koks nokrita, tā vietā uzreiz parādījās jauns dzinums, svaigs un zaļš. Sofija saklausīja arī citu skaņu un saprata, ka ieklausās Igdrasilā. Tagad viņas vienreizēji jutīgā dzirde varēja saklausīt frāzes un vārdus, dziesmu fragmentus, rindiņas no dzejoļiem, arī agonizējošus degoša koka kliedzienus. Attāli viņa redzēja Hekati, izmisīgi mēģinot nodzēst uguni, bet vienlaikus viņa arī cīnījās ar Moriganu, kaķiem un putniem. Sofija pamanīja, ka debesīs vairs nebija nathairu un tikai daži kuiļači bija palikuši sargāt savu senatnīgo pavēlnieci.
Sev tuvāk Sofija pamanīja Skatijas spilgti sarkanos matus. Viņa arī bija putnu un kaķu ieskauta. Kareive kustējās, it kā izpildot kādu sarežģītu deju, dvīņu zobeni zibēja, raidot prom no sevis gaudojošos radījumus. Skatija centās attīrīt sev ceļu pie Nikolasa Fleimela, kas gulēja ar seju pret zemi starp visdrausmīgākās būtnes, kādu jebkad Sofija bija redzējusi, nagiem — Bastetas, Kaķu dievietes. Ar savu neticami aso redzi meitene varēja pat saskatīt uz Bastetas kaķveida sejas atsevišķās ūsas, sev par pārsteigumu viņa redzēja arī, kā uz drausmīgi lielajiem ilkņiem krājas siekalu pilieni un tek uz vīru zem tās ķetnām.
Fleimels pamanīja Sofiju veramies viņa virzienā. Viņš centās ievilkt elpu, bet tas bija grūti, jo virs viņa atradās visai smaga būtne. — Bēdz, — viņš čukstēja, — bēdz.
— Sofij, man ir tikai pāris mirkļu… — Penereles balss atbalsojās meitenes galvā, galīgi viņu šokējot. — Tas ir tas, kas tev jādara. Tev jāļauj man runāt caur tevi…
Džošs atskārta, ka māsa bija piecēlusies kājās, nedaudz šūpodamās, rokas piespiedusi ausīm, it kā skaņas būtu par skaļām, cieši piemiegtiem plakstiņiem. Viņš redzēja māsas lūpas kustamies, it kā viņa runātu pati ar sevi. Viņš sita dažiem cilvēkiem ar Amerikas atdarinātājputnu galvām, kad tie metās uz viņu. Smagais zars trāpīja vienam no radījumiem taisni pa knābi, un tas aizsteberēja atpakaļ apdullis un apstulbis. Cits turpināja riņķot ap Džošu, kas saprata, ka tas nav atnācis pēc viņa, bet gan mēģina piekļūt Sofijai. Viņš pagriezās un sita tam, bet tajā mirklī viņa virzienā lēkšoja garš, slaids vīrietis ar svītraina kaķa galvu. Džošs mēģināja mest ar zaru, bet nenoturējās līdzsvarā, un kaķcilvēks pieliecās, izvairīdamies no sitiena.Tad palēcās gaisā atvērtu muti, izplestiem nagiem. Džošs sajuta, ka rīkli kņudina skābena garša, un viņam nācās atzīt, ka nu viņi abi ar Sofiju atrodas bezcerīgās briesmās. Viņam vajag tikt pie māsas, viņam jāaizstāv viņa… un šajā mirklī Džošs saprata, ka to nespēj. Mirkli, pirms mežonīgais kaķgalvainais radījums atsitās pret viņa krūtīm, Džošs aizvēra acis, gaidīdams sāpes no nagu cirtieniem kopā ar spalgu kaucienu sev sejā… bet viss, ko viņš izdzirdēja, bija maiga murrāšana. Viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka tur rokās pūkainu kaķēnu.
Sofija! Viņš pagriezās apkārt… un bijībā apstājās.
Sofijas tīrā sudraba aura mirdzēja ap viņas ķermeni. Vietām tā bija tik blīva, ka pat atstaroja saules starus, atgādinot viduslaiku bruņutērpu. Sudraba dzirkstis sparkšķēja caur viņas matiem un pilēja no pirkstiem kā šķidrums.
— Sofij? — Džošs čukstēja sajūsmināts. Ar viņa māsu viss bija kārtībā.
Un tad Sofija lēnām pagrieza seju, lai paskatītos uz Džošu, un viņš pārdzīvoja līdz nelabumam šokējošu atklāsmi — viņa to nepazina.
Putncilvēks, kas bija virzījies, lai uzbruktu meitenei, pēkšņi metās uz priekšu, ar knābi tēmēdams viņas acīs. Sofija pacēla pirkstus: mazītiņa sudraba pilīte atrāvās no viņas rokas un izšķīda pret radījumu. Vienā mirklī tas sakļāva spārnus, ieritinājās un pārtapa par vientuļu strazdu.
Sofija pagāja garām brālim un devās Bastetas virzienā.
— Ne soli tuvāk, mazā meitene, — Basteta nokomandēja, paceldama ķepu ar asajiem nagiem.
Sofijas acis plati iepletās, un viņa pasmaidīja, un Džošs pēkšņi saprata, ka pirmo reizi savā mūžā viņš ir nobijies no savas mazās māsas. Viņš zināja, ka tā nebija viņa Sofija, šī draudīgā būtne nevarēja būt viņa dvīņumāsa.
Kad meitene ierunājās, viņas balss skanēja kā griezīgs ķērciens. — Tev pat nav mazākās nojausmas, ko es varu tev nodarīt.
Bastetas milzīgās kaķa acis izbrīnā samirkšķinājās. — Tu neko nevari man nodarīt, mazā meitene.
— Es vairs neesmu meitene. Tu vari būt senatnīga, bet tu nekad neesi saskārusies ar kaut ko tādu kā es. Man piemīt neapstrādāts spēks, kas var iznīcināt tavu maģiju. Es varu to izmantot, lai atgrieztu putnus un kaķus viņu dabiskajās formās. Sofija pielieca galvu uz vienu pusi, žests, ko Džošs labi pazina; viņa māsa tā darīja, kad kādā uzmanīgi klausījās. Tad viņa pastiepa savu roku tumšās Vecās virzienā. — Kā tu domā, kas tagad notiks, ja es pastiepšos un pieskaršos tev?
Basteta nošņāca komandu, un trīs kaķcilvēki metās uz meiteni. Sofija izstiepa roku, un to pavadīja gara, pātagveida, lokana sudraba enerģijas spirāle. Tā pieskārās katram no kaķiem, sprakšķēdama pa to pakaļkājām un pleciem, un tie nekavējoties lēcienā apstājās, vēlās un locījās pa zemi, līdz transformējās par parastiem ikdienas kaķiem, diviem īsspalvu un vienu noplukuša izskata persieti, tie piezemējās uz savām kājām un metās projām, žēlīgi ņaudēdami. Sofija sagrieza pātagu virs galvas, izmētādama sudraba šķidruma piles visos virzienos. — Ļauj man pie tevis pamēģināt, ko es varu izdarīt… — Sudraba pletne krakšķēja un brakšķēja, viņai tuvojoties.
Skatija pēkšņi apjauta, ka trīs viņas pretinieki ir pārvērtušies: par amerikāņu sarkanrīklīti, mājas žubīti un čiepstošu zvirbuli, bet eksotiska izskata kaķcilvēks tieši viņas priekšā pārvērtās apjukušā siāmietī.
Sofija blieza ar sudraba pātagu vēl un vēl, atsizdama savus uzbrucējus, sudraba pilienu šļakatas bija visur, un arvien vairāk un vairāk kaķu un putnu cilvēku atgriezās savās dabiskajās formās. — Ej projām no Nikolasa, — viņa sacīja, lūpām nekustoties sinhroni ar izrunātajiem vārdiem, — vai arī tu uzzināsi, kāda ir tava patiesā forma, Basteta, kas esi arī Mafteta, Sehemeta un Menhita.
Basteta lēnām atkāpās no Nikolasa un piecēlās visā savā garajā augumā. Viņas acis ar iešķeltajām acu zīlītēm bija plati ieplestas, mute cieši aizvērta.— Ir pagājis ilgs laiks, kopš mani kāds saucis šajos vārdos. Kas tu esi — noteikti ne mūsdienu jauna cilvēku meitene?
Sofijas lūpas kustējās, vārdi atskanēja pēc dažiem mirkļiem: — Uzmanies no šīs meitenes, Basteta. Tavs liktenis ir viņas rokās.
Bastetas spalva sabozās, kailās rokas pārklāja zosāda. Tad viņa lēnām atkāpās, pagriezās un metās degošā Igdrasila virzienā. Pirmo reizi simttūkstoš gados viņa bija nobijusies.
Nikolass piecēlās kājās un kliboja Sofijas, Džoša un Skatijas virzienā. Viņš apstājās pie Sofijas. — Perenele? — viņš nočukstēja.
Sofija pagrieza seju pret viņu, tukšām, neredzošām acīm. Viņas mute kustējās, un tad kā slikti dublētā filmā atskanēja vārdi: — Es esmu Sanfrancisko, tieku turēta Enoha kompānijas ēkā. Esmu sveika un vesela. Ved bērnus uz dienvidiem, Nikolas. Iestājās garš klusuma brīdis, pēc tam viņa ierunājās atkal, vārdi atskanēja ātrāk, nekā spēja kustēties Sofijas lūpas, meitenes sudraba aura sāka bālēt, un viņas acis vērās ciet. — Ved bērnus pie Raganas.