Выбрать главу

29. NODAĻA

Doktors Džons Dī bija izmisis. Viss bruka un ira, un tagad vēl pastāvēja iespēja, ka viņam jāņem aktīva dalība kaujā. Fleimels, Skatija un dvīņi bija pamanījušies izbēgt no Igdrasila koka iekšienes un tagad cīnījās laukuma otrā pusē, ne vairāk kā divsimt jardu tālāk, bet viņš nevarēja tikt pie viņiem — tas nozīmētu kaujas lauka šķēr­sošanu. Pēdējie no Torc Alita, gan cilvēkveidīgie, gan kuiļveidīgie turpināja cīņu ar kaķu un putnu cilvēkiem. Nathairas jau bija sakautas. Sākumā spārnotās čūskas bija ieviesušas haosu un ap­jukumu kaķos un putnos, bet bija neveiklas un lempīgas uz zemes, un gandrīz visas tika nogalinātas, tiklīdz piezemējās. Milzīgā torkaltiešu armija bija kļuvusi ievērojami retāka, un viņš prātoja, ka pēc stundas Ziemeļamerikā vairs nebūs palicis neviena kuiļača.

Bet viņš nevarēja atļauties gaidīt tik ilgi. Viņam bija jādabū Fleimels tagad. Viņam bija jāatgūst Kodeksa lapas, cik ātri vien iespējams.

No sava slēpņa aiz krūmu pudura Dī vēroja Vecos. Hekate stā­vēja savas koka mājas durvīs, savu pēdējo dzīvu palikušo perso­nīgo Tork Alita sargu ieskauta. Kamēr kuiļi cīnījās ar kaķiem un putniem, Hekate viena pati stājās pret Moriganas un Bastetas ap­vienotajiem spēkiem.

Tās trīs ignorēja puscilvēkveidīgo dzīvnieku cīņu ap sevi. Pa­rastam vērotājam tas izskatītos, ka trīs Vecie vienkārši cieši skatās cits citā. Tomēr Dī pamanīja sārti pelēkus mākoņus pulcējamies tikai virs Igdrasila, viņš redzēja, kā baltie un zeltainie ziedi, kas bija izkaisīti ap milzīgo koku, novīta un sažuva, vienā mirklī pārvērzdamies par melnu masu; viņš bija pamanījis arī neredzamo sēņu spīdumu, kas parādījās uz gludi pulētās akmens takas. Dī smaidīja; bija skaidrs, ka tas vairs nevilksies ilgi. Cik gan ilgi vēl Hekate varēs pastāvēt pret diviem Vecajiem, tanti un krustmeitu?

Bet dieviete neizrādīja nekādas vājuma pazīmes.

Tad viņa pavirzījās atpakaļ.

Lai arī gaiss tagad ar visu nepatīkamo degoša koka smaku bija mierīgs, Dī vēroja, kā neredzama, nejūtama vēja brāzma uzplanda Moriganas mēteli ap viņas pleciem, tad ietriecas milzīgajā Bastetā, liekot viņai noliekt galvu un pieliekties vēja virzienā. Hekates ap­ģērba metāliskie raksti mainījās žilbinošā ātrumā, krāsas bija izplū­dušas un izkropļotas.

Pieaugošā satraukumā viņš pamanīja melnas ēnas pārvieto­jamies pāri nokaltušajai zālei un tad ievēroja melnu mušiņu spietu apmetamies Bastetas kažokā, lienot ausīs un degunā. Kaķu dieviete iekaucās un aizklumburēja atpakaļ, nikni berzēdama savu seju, viņa nokrita uz zemes, ripoja apkārt un apkārt pa garo zāli, cenz­damās atbrīvoties no insektiem. Tie pulcējās vairāk un vairāk, tiem pievienojās sarkanās skudras un atsevišķi zirnekļi, kas izlīda no zāles un mudžēja pa viņas ķermeni. Nometusies uz visām četrām, viņa atmeta galvu un agonijā iekaucās, tad pagriezās un aizskrēja pāri klajumam, klupdama un aizķerdamās garajā zālē, izmetās cauri mazajam dīķim, mēģinādama tādējādi atbrīvot savu ķermeni no insektiem. Viņa bija jau vairāk nekā pusceļā pāri klajumam, kad beidzot milzīgais, virpuļojošais mākonis pameta viņu. Basteta nikni berzēja seju, atstādama garus skrāpējumus ādā, iekams piecēlās kā­jās un aizsoļoja atpakaļ Igdrasila virzienā. Un tad nāca mušu spiets, tagad jau biezāks, pārkārtojies tas iemijās gaisā viņas priekšā.

Tajā mirklī Dī iedomājās — iespējams, tikai iespējams, — ka Hekate var uzvarēt. Atšķirt Bastetu no Moriganas bija meistarīgs sitiens, būt drošai par to, ka Basteta nespēs atgriezties, tas vienkārši bija ģeniāli.

Saprazdama, ka nevar atgriezties pie Igdrasila, Basteta nik­numā šņāca, tad pagriezās un metās pāri klajumam, kur Fleimels, Skatija un dvīņi mēģināja aizstāvēt sevi. Dī redzēja, kā viņa veica neiedomājamu lēcienu un nogāza alķīmiķi pie zemes. Tas viņam sniedza nedaudz mierinājuma, vismaz viņš atļāvās nelielu smaidu, tad tas ātri pazuda — viņš joprojām bija ievilināts lamatās šajā klajuma pusē. Kā gan lai viņš tiek garām Hekatei?

Lai gan lgdrasils stipri dega un liesmoja visas tā daļas — dega lapas un uz leju stiepās nomelnējuši zari, no salūzušajiem zariem lipīgā straumē tecēja sula, — Hekates spēki nešķita mazinājušies. Dī nepatikā grieza zobus, visi viņa pētījumi norādīja, ka i Iekate bija iedvesusi kokam dzīvību, piepildot to ar mazumiņu sava dzīvības spēka. Un otrādi — augot tas atjaunoja un papildināja viņas spēkus. Aizdedzināt koku bija viņa ideja. Viņš bija iedomājies, ka, ja tas sa­degs, Hekates spēks zudīs. Bet gluži pretēji: koka aizdedzināšana bija tikai sadusmojusi dievieti, un viņas dusmas padarīja viņu vēl nāvējošāku. Kad Dī redzēja Hekates lūpas noraustāmies, kas varēja nozīmēt smaidu, un Moriganu grīļojamies un tad atkāpjamies, viņš sāka saprast, ka šeit, viņas Ēnu valstībā, Trejseju dieviete bija vien­kārši pārāk stipra pret viņiem.

Tad Dī saprata, kā viņam jārīkojas.

Turēdamies koka ēnā un garajā zālē, viņš pārvietojās ap mil­zīgā Igdrasila koka stumbru. Viņš bija spiests pieliekties un slēp­ties, kad no pazemes tieši viņa priekšā izmetās ārā torkaltietis savā kuiļveida formā un pie tā pieķērušies vismaz ducis kaķeilvēku un divtik putneilvēku.

Dī iznāca no pameža koka otrā pusē, vietā, kur cīnījās Hekate un Morigana. Pa labi viņš redzēja, ka kaut kas noticis ar Fleimela grupu; putni un kaķi lidoja uz visām pusēm… un tad viņš saprata, ka redz parastus putnus un vienkāršus kaķus, nevis puscilvēkveida būtnes. Moriganas un Bastetas pārveidojošie buramie vārdi cieta neveiksmi: vai Hekate bija tik spēcīga? Bija jādara tam gals.

Doktors Džons Dī pacēla rokā īso zobena asmeni. Asmens visā garumā iezaigojās netīri zilā gaismā, un uz mirkli senatnīgā ak­mens asmens iedūcās no neredzamas brāzmas, kas aiztraucās gar tā malām. Spalā iegravētās vijīgās čūskas sāka locīties un šņākt.

Cieši satvēris spalu, Dī piespieda asmens galu pie senatnīgā koka grubuļainās mizas un iedūra.

Excalibur mīksti, bez pretestības ieslīdēja kokā līdz pašam spa­lam. Ilgāku laiku nekas nenotika, bet tad Igdrasils sāka vaidēt. Skaņa bija līdzīga dzīvnieka sāpju rēcienam: sākusies ar dobju sēkoņu, tā ātri pieauga spalgās gaudās. Vietā, kur zobena spals bija ārpus koka, parādījās zils plankums. Lejā pa koku kā piloša tinte sāka tecēt šķidrums un iesūcās zemē, pa meža vēnām un slāņiem plūda eļļaini zila gaisma. Igdrasila kliedzieni vērtās skaļāki un skaļāki, līdz kļuva cilvēka ausij nepanesami. Izdzīvojušie torkaltieši nokrita zemē, sāpēs locīdamies, saķēruši ausis, putncilvēki apjukumā vir­puļoja gaisā, kaķcilvēki sāka šņākt un gaudot vienā balsī.

Zilais plankums pārvietojās apkārt kokam, ietērpjot visu biezā spīdīgu ledus kristālu apvalkā, kas atstaroja gaismu. Gaisā iemir­dzējās zili melnas un sārti zaļas varavīksnes.

Eļļainais plankums šāvās augšā pa koku un tā zariem, pārvēr­šot it visu, kam pieskārās, šķauhiainos kristālos. Pat uguns nebija imūna pret to. Liesmas sasala, uguns tika ietverta krāšņos neparas­tos ornamentos, zirnekļa tīkls kļuva kā ledus uz. dīķa virsmas un tad pārvērtās mirdzošos putekļos. Kur vien zilais plankums pieskārās lapām, tās kļuva cietas un nokrita no zariem. Tās nekrita uz zemes virpuļodamas; tās krita un sabira ar klusu šķindoņu, bet zari kā smagi ledus gabali atdalījās no koka stumbra un saplīsa gabalos pret zemi. Dī metās sāņus, lai izvairītos no trīs pēdu gara krītoša sa­saluša zara. Cieši satvēris Excalibur spalu, Dī izvilka akmens asmeni no senatnīgā koka un metās paslēpties.