Igdrasils mira. Milzīgi mizas gabali atdalījās kā ledusgabali no ledāja un uz zemes saplīsa mazākos gabalos, piedrazojot skaisto Ēnu valstības ainavu ar žiletes asuma ledus lauskām. Turēdamies noteiktā attālumā un vērodams krītošos zarus, Dī metās apkārt kokam, viņam bija jāredz Hekate.
Trejseju dieviete mira.
Stāvot gluži mierīgi sadrupušā Igdrasila priekšā, Hekate ar katru sirdspukstu ņirbēja caur savām trim sejām — jauno, brieduma un veco. Izmaiņas notika tik ātri, ka viņas miesai nepietika laika pielāgoties un viņa tika notverta starp divām fāzēm: jaunas acis vecā sejā, meitenes galva ar sievietes ķermeni, sievietes ķermenis ar bērna rokām, nepārtraukti mainīgais apģērbs bija zaudējis visu krāsu toņus un bija tajā pašā tumši melnajā krāsā kā viņas āda.
Dī stāvēja blakus Moriganai, un viņi klusēdami vēroja. Basteta pievienojās, un visi trīs vēroja Hekates un Igdrasila pēdējos mirkļus. Pasaules koks gandrīz viss bija pilnīgi zils, klāts ar ledus apvalku. Sasalušās saknes spraucās ārā no zemes, sagraujot tās nevainojamo simetriju, izveidojot augsnē biezus grebuļus. Masīvajā stumbrā parādījās milzīgi caurumi, atklājot apļveida istabas, kas tagad arī bija zilā ledus pārņemtas.
Hekates transformēšanās palēninājās. Pārmaiņas, lai materializētos, aizņēma vairāk laika, jo zilais plankums lēni rāpās viņas ķermenī, padarot ādu cietāku, pārvēršot to Iedus kristālos.
Morigana paskatījās uz asmeni Dī rokās, tad steigšus novērsās. — Pat pēc saviem daudzajiem darbiem, doktor Džon Dī, tu vēl joprojām spēj mūs pārsteigt, — viņa klusi sacīja. — Man nebija ne jausmas, ka tev pieder Ledus zobens.
— Man prieks, ka to paņēmu, — Dī sacīja, netieši atbildot vmai. Šķiet, Hekates speķi bija stiprāki, neka mums likās. Vismaz mans pieņēmums, — ka viņas stiprums ir saistīts ar koku — , ir pareizs.
No Igdrasila tagad bija palicis pāri milzīgs ledus bluķis. Hekate bija pilnībā pārklāta ar sasalušu slāni, lai gan aiz zilajiem kristāliem viņas sviesta krāsas acis joprojām bija spilgtas un dzīvas. Koka gals sāka kust, netīrs ūdens tecēja lejup pa stumbru, iegraužot dziļas rievas.
— Kad sapratu, ka viņai ir spēks, lai iznīcinātu mūsu burvestības, es zināju, kas jādara, — Dī sacīja. — Es redzēju, kā kaķi un putni pārvēršas atkal savās dabiskajās formās.
— Tas nebija Hekates nopelns, — Basteta pēkšņi nošņācās, viņai bija stiprs akcents un balss līdzinājās kaķa balsij.
Morigana un Dī pagriezās, lai paskatītos uz Kaķu dievieti. Radījums pacēla savu spalvaino nagu un norādīja pāri klajumam. —Tā bija meitene. Kāds runāja caur viņu, kāds, kas zina manus patiesos vārdus, kāds, kas izmanto meitenes auru, lai vadītu tīrās enerģijas pātagu, kas atcēla mūsu burvju vārdus.
Dī paskatījās pāri klajumam, kur bija redzējis Fleimelu, Skatiju un dvīņus, sapulcējušos ap ozolu. Bet no tiem nebija ne miņas. Viņš pagriezās, lai nokomandētu izdzīvojušos kaķus un putnus atrast tos, tad ieraudzīja Senuhetu klibojam šurp. Vecais vīrs bija dubļu un asins notašķīts, lai gan nešķita, ka tās būtu viņa paša asinis; viņš bija pazaudējis vienu no saviem līkajiem zobeniem. Uz mirkli viņš pēkšņi apstājās pusceļā.
— Fleimels un pārējie aizmuka, — viņš noelsās. — Es sekoju tiem ārā no Ēnu valstības. Viņi nozaga tavu mašīnu, — viņš sašutis piebilda.
Doktors Džons Dī naidā iekaucās, apmetās apkārt un iemeta Excalibur Igdrasilā. Akmens asmens atsitās pret senatnīgo Pasaules koku, kas iezvanījās ar svinīgu liela zvana skaņu. Viena nots — augsta un skumja — vibrēja gaisā… un tad Igdrasils sāka plaisāt. Garas plaisas un šķēlumi sniedzās visā koka garumā. Sākumā plaisas bija mazas, bet kļuva platākas, skrejot uz augšu saraustītā rakstā. Pāris mirkļos viss koks bija klāts zigzaga plaisām. Tad Igdrasils sakustējās un, gāžoties zemē, uzkrita virsū Hekates ledus figūrai, pārvēršot to ledus putekļos.
30. NODALA
Džošs Ņūmens atrāva vaļā melnā džipa durvis un sajuta atvieglojuma vilni. Atslēgas bija aizdedzē. Viņšatvēra aizmugurējās durvis un pieturēja tās, līdz Nikolass Fleimels piesteidzās pie mašīnas, nesdams rokās Sofiju. Viņš pastiepās un uzmanīgi novietoja Sofiju uz. aizmugurējā sēdekļa. Skatija izmetās no lapu aizsega un drāzās lejā pa taku platu smaidu sejā.
— Nu, tā, — viņa sacīja, iekārtodamās džipa aizmugurē, — bija vislielākā izprieca, kāda man bijusi pēdējo tūkstoš gadu laikā.
Džošs iekāpa vadītāja vietā, piemēroja to saviem izmēriem un pagrieza aizdedzes atslēgu. Lielais V6 motors dzīvīgi ierūcās.
Fleimels ielēca pasažieru sēdeklī un aizcirta durvis. — Dabū mūs ārā no šejienes!
Džošs iebīdīja ātruma kloķi, cieši satvēra ādas stūri abās rokās un nospieda gāzes pedāli līdz grīdai. Milzīgais Hummer grīļodamies metās uz priekšu, apgriezdamies uzmeta gaisā akmeņus un drazas un tad drāzās lejā pa šauro taku, šūpodamies un lēkādams pāri saknēm, koka zariem, gar sāniem skrāpējās krūmi, atstājot švīkas mašīnas nevainojamā virsmas krāsojumā.
Lai arī saule bija uzlēkusi abās — gan Ēnu valstība, gan reālajā pasaulē, ceļš joprojām bija dziļu ēnu klāts, un vienalga, kur Džošs arī skatītos, viņš joprojām nevarēja atrast gaismas slēdžus. Viņš turpināja lūkoties sānu un aizmugures spoguļos, gatavs kuru katru brīdi ieraudzīt Moriganu vai Kaķu dievieti izlecam no augāju sienas. Tikai kad taka izbeidzās saules pielietā laukumā un viņš pagrieza stūri pa labi, izripinādams smago džipu uz šaurā, līkumotā takas gala, viņš samazināja gāzes padevi. Hummer uzreiz zaudēja ātrumu.
— Vai visiem viss kārtībā? — Džošs nedroši pajautāja.
Viņš pagrieza aizmugurējo spoguli uz leju tā, lai varētu redzēt aizmuguri. Viņa dvīņumāsa gulēja šķērsām pāri platajām ādas sēdvietām, galva — Skatijas klēpī. Kareive ar sava T krekla malu slaucīja meitenes pieri. Sofijas āda bija miroņa bālumā, un, lai gan acis bija aizvērtas, acu āboli nemierīgi kustējās zem plakstiņiem, arī viņa pati raustījās, it kā redzētu murgus. Skatija pieķēra Džošu skatāmies uz viņām spogulī un iedrošinoši uzsmaidīja. — Ar viņu viss būs labi.
— Vai tu kaut ko varētu darīt? — Džošs jautāja, uzmetis skatienu Fleimelam, kas sēdēja blakus viņam. Viņa jūtas pret alķīmiķi tagad bija gaužām pretrunīgas. No vienas puses, viņš bija ievilcis viņus drausmīgās briesmās, un tomēr Džošs redzēja, cik mežonīgi Fleimels viņus aizstāvēja cīņā.
— Es neko nevaru darīt, — Fleimels sacīja nogurušā balsī. — Viņa vienkārši ir novārgusi, nekas vairāk. — Nikolass arī izskatījās noguris. Viņa drēbes bija notraipītas ar dubļiem un ar kaut ko vēl, kas varēja būt asinis. Matos ieķērušās putnu spalvas, abas rokas saskrambātas cīņā ar kaķiem. — Ļauj viņai gulēt, un, kad tava māsa pēc pāris stundām pamodīsies, ar viņu viss būs kārtībā. Es tev apsolu.
Džošs pamāja. Viņš koncentrējās uz ceļu, lāgā nevēloties turpināt sarunu ar alķīmiķi. Džošs šaubījās, vai ar māsu viss būs atkal labi. Viņš atcerējās ieplestās acis un tukšo skatienu, Sofija vairs nebija pazinusi savu brāli. Viņš bija dzirdējis balsi, kas nāca pār māsas lūpām: tā nebija tā balss, ko Džošs tik labi zināja. Viņa dvīņumāsa bija pilnīgi izmainījusies.