Viņi bija nonākuši līdz Mill Vallei/ ceļa zīmei, un viņš pagrieza auto pa kreisi. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, uz kurieni viņi dosies, viņš tikai gribēja tikt projām no Ēnu valstības. Vēl vairāk — viņš gribēja doties mājās, gribēja atgriezties normālā dzīvē, gribēja aizmirst, ka reiz universitātes laikrakstā, ko tēvs bija atnesis mājās, bija ieraudzījis darba sludinājumu:
"Vajadzīgs palīgs grāmatveikalā. Mums nevajag lasītājus, mums vajag strādniekus."
Džošs bija aizsūtījis pieteikuma vēstuli, un pēc dažām dienām viņu uzaicināja uz darba interviju. Sofijai nebija nekas ko darīt tajā dienā, un viņa aizgāja viņam līdzi. Gaidīdama Džošu, viņa bija aizgājusi uz veikalu pāri ielai, lai iedzertu tēju. Kad Džošs iznāca no mazā grāmatu veikala, tīksmē smaidot, jo viņam bija piedāvāts darbs, atklājās, ka Sofija arī bija atradusi darbu "Kafijas tasē". Viņi strādās tieši viens otram pretī pāri ielai — vienkārši lieliski! Un tas arī bija lieliski — līdz vakardienai, kad šis neprāts sākās. Džošam bija grūti noticēt, ka tas viss sākās tikai vakardien. Viņš atkal paskatījās spogulī uz Sofiju. Viņa mierīgi atpūtās pilnīgi nekustīga, bet viņš jutās atvieglots, jo pamanīja, ka māsas vaigos nedaudz atgriežas krāsa.
Ko bija izdarījusi Hekate? Nē, — ko bija izdarījis Fleimels? Viss atgriezās pie alķīmiķa. Tā visa bija viņa vaina. Dieviete nebija gribējusi atmodināt dvīņus — viņa apzinājās briesmas. Bet Fleimels bija piespiedis viņu, un tagad alķīmiķa dēļ Hekates Ēnu valstības paradīze bija uzbrukuma objekts un dvīņumāsa viņam bija kļuvusi svešiniece.
Kad Džošs sāka strādāt grāmatveikalā pie cilvēka, kuru viņš tad pazina kā Niku Flemingu, viņam šis vīrs bija šķitis mazliet dīvains, varbūt pat ekscentrisks. Bet vairāk iepazīstot, Džošam viņš ļoti iepatikās, viņš pat sāka Flemingu apbrīnot. Nikā bija viss, kā pietrūka viņa tēvam. Viņš bija jokpilns, interesējās gandrīz par visu to pašu, par ko interesējās Džošs, un viņa zināšanas par visādiem niekiem bija nepārspējamas. Džošs zināja, ka viņa tēvs Ričards patiešām bija laimīgs un jutās labi, kad stāvēja studentu pilnas auditorijas priekšā vai arī bija ieracies līdz ceļiem netīrumos.
Flemings bija citāds. Kad Džošs nocitēja viņam Bārtu Simpsonu, Flemings atbildēja ar Graučo Marksu un tad gāja vēl tālāk un iepazīstināja Džošu ar Marx Brothers filmām. Viņiem patika viena un tā pati mūzika — lai gan viņu gaumes bija pavisam atšķirīgas; Džošs iepazīstināja Niku ar Green Day, Lamb un Dido. Flemings ieteica Peter Gabriel, Genesis un Pink Floyd. Kad Džošs atļāva Flemingam klausīties kādu modīgu un aizraujošu gabalu no sava iPoda, Flemings aizdeva viņam savu Mike Oldfield un Brian Eno CD. Džošs iepazīstināja Niku ar blogu pasauli un parādīja viņam savu un Sofijas blogu, un viņi pat sāka apspriest iespēju visu veikala grāmatu klāstu ielikt pārdošanai internetā.
Ar laiku Džošs sāka uztvert Flemingu kā savu vecāko brāli, kādu viņš patiesībā vienmēr bija vēlējies. Un tad šis cilvēks bija viņu nodevis.
Patiesībā viņš bija melojis Džošam jau pašā sākumā. Īstenībā viņš pat nebija Niks Flemings. Un kaut kur zemapziņā veidojās nepatīkams jautājums. Cenšoties noturēt balsi zemu un acis uz ceļa sev priekšā, Džošs jautāja: — Vai tu zināji, ka viss tā notiks?
Fleimels iesēdās dziļāk savā ādas sēdeklī un pagriezās, lai paskatītos uz Džošu. Alķīmiķis daļēji atradās ēnā un abām rokām bija ieķēries drošības jostā, kas bija krustām pārvilkta viņa krūtīm.
— Kam būtu jānotiek? — viņš piesardzīgi jautāja.
— Tu saproti, par ko runāju, un es neesmu vairs bērns, — Džošs sacīja, viņa balss paaugstinājās, — tā ka, lūdzu, nerunā ar mani kā ar bērnu. — Aizmugures sēdeklī Sofija miegā nedaudz iemurminājās, viņš piespieda sevi pazemināt balsi. — Vai tava vērtīgā Grāmata pareģoja visu šo? — Viņš uzmeta skatienu, jo pamanīja Skatiju sakustamies un saprata, ka viņa paliecas uz priekšu, lai sadzirdētu alķīmiķa atbildi.
Fleimels ilgi klusēja, iekams atbildēja. Beidzot viņš sacīja. — Ir dažas lietas, kuras tev vispirms jāzina par Ābrahama Maga Grāmatu. — Viņš redzēja Džošu atveram muti un steigšus turpināja.
— Ļauj man pabeigt. Es visu laiku zināju, ka Kodekss ir vecs, — viņš iesāka, — tomēr nekaci neesmu zinājis, cik tieši vecs tas ir. Vakar Hekate sacīja, ka bijusi klāt, kad Ābrahams to radīja… un tas varētu būt vismaz pirms desmit tūkstošiem gadu. Pasaule tad bija pavisam citāda. Valda vispārējs uzskats, ka cilvēku rase parādījās akmens laikmeta vidū. Bet īstenība ir pavisam, pavisam citāda. Veco rase valdīja uz zemes. Mūsu mitoloģijā un leģendās ir daļa īstenības. Ja tu tici šiem stāstiem, — viņš turpināja, — tajos ir gan spēja lidot, gan kuģi, kas var doties pāri okeāniem, un viņi spēj kontrolēt laiku un uzlabot sevi, ko mēs sauktu par klonēšanu. Citiem vārdiem, viņiem bija pieejama zinātne, kas bija tik attīstīta, ka mēs to saucam par maģiju.
Džošs sāka kratīt savu galvu. Tas bija par daudz.
— Un, iekams tu gribi sacīt, ka tas viss ir ņemts pārāk tālu, tu vispirms padomā, cik tālu cilvēki tikuši pēdējo desmit gadu laikā. Ja kāds taviem vecākiem būtu teicis, piemēram, ka viņi varēs visu savu mūzikas fonotēku nēsāt savā kabatā, vai viņi būtu noticējuši? Tagad mums ir telefoni, kam piemīt vairāk skaitļošanas potenciāla, nekā tika izmantots, lai nosūtītu pirmās raķetes kosmosā. Mums ir elektroniskie mikroskopi, kas spēj izšķirt atsevišķus atomus. Mēs ikdienā ārstējam slimības, kas vēl pirms piecdesmit gadiem bija letālas. Un pārmaiņu ātrums palielinās. Šodien mēs spējam darīt to, ko tavi vecāki būtu noraidījuši kā neiespējamu, bet tavi vecvecāki — tieši kā burvestību.
— Tu neatbildēji uz manu jautājumu, — Džošs sacīja. Viņš uzmanīgi sekoja ātrumam, viņi nevarēja atļauties apgāzties.
— Ko es tev gribu sacīt, ir tas, ka es nezinu, ko Veco rase spēj izdarīt. Vai Ābrahams rakstīja Kodeksā pareģojumus, vai tikai pierakstīja to, ko kaut kādā veidā redzēja? Viņš apzinājās nākotni, bet vai to patiešām redzēja? — Viņš apmetās apkārt savā sēdvietā, lai paskatītos uz Skatiju. — Vai tu zini?
Viņa paraustīja plecus, savilkdama lūpas smaidā. — Es esmu Nākamā paaudze, daudz kas no Veco pasaules bija zudis no zemes pirms manas piedzimšanas, un Danu Tālis jau sen bija zudis zem viļņiem. Man nav ne jausmas, ko viņi spēj izdarīt. Vai viņi spēj redzēt cauri laikam? — Viņa apklusa domādama. — Es pazinu Vecos, kam, šķiet, piemita šāda spēja. Sibilla, protams, spēja, arī Temīda un Melamps, bez šaubām, spēja. Tomēr ne vienmēr viņiem bija taisnība, biežāk tie kļūdījās. Ja ceļojumi man kaut ko ir iemācījuši, tad to, ka mēs paši veidojam savu nākotni. Es esmu vērojusi pasauli — satricinoši notikumi nāk un iet, nevienam tos neparedzot, es ari esmu redzējusi pareģojumus — parasti saistītus ar pasaules galu, kas tā arī nav piepildījušies.
Mašīna izveda viņus uz šaura lauku ceļa, pirmā, ko viņi šorīt redzēja.
— Es tev uzdošu to pašu jautājumu vēlreiz, — Džošs sacīja, pūlēdamies nepacelt balsi. — Un šoreiz dod man tiešu atbildi — jā vai nē: vai viss, kas tikko kā notika, bija pareģots Kodeksā?
— Nē, — Fleimels ātri atbildēja.
— Es kaut ko dzirdēju gan, bet… — Skatija ieminējās.
Alķīmiķis pamāja ar galvu. — Ir neliels bet. Grāmatā nekas nav teikts par Hekati vai par viņas Ēnu valstību, nekas nav teikts par Dī un Bastetu vai Moriganu. Bet… — viņš nopūtās, — tur ir vairāki pareģojumi par dvīņiem.
— Dvīņiem, — Džošs īsi noteica. — Tu gribi sacīt — vispārīgi par dvīņiem — vai arī tur ir kaut kas, kam ir sakars tieši ar Sofiju un mani?