— Kodeksā ir runa par sudraba un zelta dvīņiem, par diviem, kas ir viens un vienu, kas ir viss. Tā nav sagadīšanās, ka jūsu auras ir tīra zelta un sudraba. Tā ka, jā, esmu pārliecināts, ka Kodeksā teiktais attiecas uz tevi un tavu māsu. — Viņš pieliecās, lai palūkotos uz Džošu. — Un, ja tu vēlies man jautāt, cik ilgi es to zinu, tad atbilde ir: man radās aizdomas tikai vakar, kad tu un Sofija nācāt man palīgā veikalā. Hekate apstiprināja manas aizdomas dažas stundas vēlāk, kad padarīja jūsu auras redzamas. Es dodu savu goda vārdu, ka viss, ko darīju, tika darīts, lai jūs pasargātu.
Džošs papurināja galvu, viņš nebija pārliecināts, vai var ticēt Fleimelam. Viņš jau atvēra muti, lai uzdotu jautājumu, bet Skatija uzlika roku uz viņa pleca, iekams viņš paspēja pajautāt. — Ļauj man pateikt tikai to, — viņa sacīja zemā un nopietnā balsī, piepeši ar izteiktu ķeltu akcentu. — Es pazīstu Nikolasu Fleimelu jau ļoti sen. Amerika tik tikko kā bija kolonizēta, kad mēs pirmo reizi satikāmies. Viņā ir daudz kā — viņš ir bīstams un viltīgs, blēdīgs un naidīgs, labs draugs un nepielūdzams ienaidnieks, bet viņš nāk no tiem laikiem, kad cilvēka vārds patiešām bija vērtība. Ja viņš tev dod savu goda vārdu, tad viņš ir darījis visu, lai jūs aizsargātu, tāpēc es uzskatu, ka tev viņam jātic.
Džošs atlaida gāzes pedāli, un auto samazināja ātrumu, pagriežoties ap stūri. Beidzot viņš pamāja un dziļi nopūtās. — Es tev ticu, — viņš skaļi sacīja. Bet kaut kur prāta dziļumos Džošs joprojām dzirdēja Hekates teikto: "Nikolass Fleimels nekad nevienam neko nestāsta," un viņam bija pavisam skaidrs, ka alķīmiķis joprojām viņam nesaka visu, ko zina.
Pēkšņi Nikolass uzsita viņam pa roku. Šeit, apstajies šeit!
— Kāpēc, kas noticis? — Skatija prasīja, sniegdamās pēc saviem zobeniem.
Džošs ieslēdza signālu un nobrauca mašīnu malā, kur bija pazibējusi ēstuves zīme.
— Viss kārtībā. — Fleimels pasmīnēja. — Tieši laiks brokastīm.
— Lieliski. Jūtos pagodināta, — Skatija sacīja. — Es varētu apēst zirgu. Ja es nebūtu veģetāriete… un ja man garšotu zirgi, protams.
Un ja tu nebūtu vampīrs, — Džošs nodomāja, bet turēja muti ciet.
Sofija atmodās, kamēr Skatija un Fleimels bija ēstuvē, lai pasūtītu līdzņemamās brokastis. Vienā mirklī viņa bija aizmigusi, nākamajā viņa taisni sēdēja aizmugurējā sēdeklī. Džošs salēcās un nespēja apspiest spējo izsaucienu, kas pārsteigumā izlauzās no lūpām.
Viņš apmetās apkārt vadītāja vietā. — Sofij? — viņš piesardzīgi uzrunāja māsu. Džošs bija pārbijies, ka no Sofijas acīm varētu atkal vīdēt kas savāds un senatnīgs.
— Tu negribi zināt, par ko es sapņoju? — Sofija vaicāja, plaši izstiepjot rokas un izliecot muguru. Viņas kakls krakšķēja, kad viņa to grozīja. — Ak. Man sāp visas maliņas.
— Kā tu jūties? — Tagad tas jau izklausījās pēc viņa māsas.
— It kā es būtu saaukstējusies. — Viņa paskatījās apkārt. — Kur mēs esam? Kam pieder šī mašīna?
Džošs pasmaidīja, ēnā zobi izskatījās īpaši balti. — Mēs to nozagām Dī. Mēs esam uz ceļa, kaut kur netālu no Mill Vallei/, ceļā atpakaļ uz Sanfrancisko, es tā domāju.
— Kas notika… kas tur notika? — Sofija jautāja.
Džošs savilka seju platā smaidā. — Tu mūs izglābi ar saviem tikko atmodinātajiem spēkiem. Tu biji nepārspējama: tev bija sudraba enerģijas pātaga, un ikreiz, kad tu pieskāries kādam no kaķiem vai putniem, tas pārmainījās savā reālajā veidā. — Tad viņš pamazām apklusa, jo Sofija sāka kratīt ar galvu. — Tu neko neatceries?
— Pavisam nedaudz. Es dzirdu Pereneli sakām, ko man darīt. Es pat faktiski jūtu, kā viņa ielej manī savu auru, — viņa bijīgi sacīja, — varu dzirdēt viņu. Es varu pat redzēt viņu vai kaut kā tamlīdzīgi. — Sofija pēkšņi ievilka dziļu drebošu elpu. — Tad tie atnāca pēc viņas. Tas ir viss, ko es varu atcerēties.
— Kas atnāca?
— Bezsejains cilvēks. Daudz bezsejainu cilvēku. Es vēroju, kā tie viņu aizvelk projām.
— Ko tu gribi sacīt — bezsejaini cilvēki?
Sofijas acis bija plaši ieplestas, tajās vīdēja šausmas.
— Kā maskas?
— Nē, Džoš, ne maskas. To sejas bija gludas — bez acīm, bez deguna, bez mutes, vienīgi gluda āda.
Tēls, kas veidojās viņa iztēlē, bija diezgan biedējošs, un viņš apzināti nomainīja tēmu. — Vai tu jūties… citādi? — viņš uzmanīgi izvēlējās vārdus.
Sofija brīdi padomāja. Kas bija noticis ar Džošu, kāpēc viņš bija tik nobažījies? — Citādi? Kā?
— Vai tu atceries Hekati atmodinām tavas spējas?
— Atceros.
— Kā tas bija? — viņš vilcinādamies jautāja.
Uz bridi Sofijas acis iezibējās auksta sudraba gaisma. — Tas bija tā, it kā manā galvā kāds būtu ieslēdzis slēdzi, Džoš. Es jutos dzīva. Pirmo reizi savā mūžā es jutos dzīva.
Džošs pēkšņi sajuta neizskaidrojamu skaudību. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja Fleimelu un Skatiju iznākam no ēstuves ēdienu saiņiem pilnām rokām. — Un kā tu tagad jūties?
— Izsalkusi, — viņa sacīja, — drausmīgi izsalkusi.
Viņi ēda klusēdami; brokastu burito, olas, desiņas, rupju auzu miltu maizi, ruleti un visu noskaloja lejā ar sodas ūdeni. Skatija ēda augļus un dzēra ūdeni.
Beidzot Džošs noslaucīja muti salvetē un notrausa maizes drupatas no saviem džinsiem. Šī bija pirmā patiesā maltīte kopš pusdienām dienu iepiekš.
— Es atkal jūtos pēc cilvēka. — Viņš sānis palūkojās uz Skatiju. — Nekādu apvainojumu.
— Nekādu, — Skatija piekrita viņam. — Tici man, — es nekad neesmu vēlējusies būt cilvēks, tomēr es ticu, tam ir kaut kādas priekšrocības, — viņa mīklaini piemetināja.
Nikolass savāca atlikušās brokastis un ielika papīra turzā. Tad pastiepās uz priekšu un paklaudzināja pa satelīta navigācijas ekrānu, kas bija novietots uz priekšējā paneļa. — Vai tu zini, kā tas strādā?
Džošs papurināja galvu. — Teorētiski es nojaušu. Mēs ievadām galapunktu, un tas mums pastāsta labāko ceļu, kā tur nokļūt. Tomēr es nekad agrāk neesmu tādu lietojis. Mana tēva auto tāda nav, — viņš piemetināja. Ričards Ņūmens brauca ar piecus gadus vecu Volvo busiņu.
— Ja tu to papētītu, vai varētu likt tam strādāt? — Fleimels neatstājās.
— Varbūt, — Džošs domīgi sacīja.
— Protams, viņš var. Džošs ir datoru ģēnijs, — Sofija sacīja ar lepnumu no aizmugurējās sēdvietas.
— Tas īsti nav dators, — viņas dvīņubrālis nomurmināja, pastiepies uz priekšu, un uzspieda "ON" pogai. Lielais kvadrātveida ekrāns iezibējās, apliecinot, ka darbojas, un drausmīgi pamācošā balsī brīdināja par briesmām sakarā ar adrešu ievadīšanu braucot, tad pamācīja Džošu nospiest pogu "OK", ar to apliecinot, ka viņš ir dzirdējis brīdinājumu un to sapratis. Ekrāns iemirdzējās un uzreiz parādīja džipa atrašanās vietu uz bezvārda lauku ceļa. Mount Tamalpais parādījās kā mazs trīsstūris ekrāna augšējā malā, un bultas norādīja uz dienvidiem, uz Sanfrancisko. Mazā taka, kas veda uz Hekates Ēnu valstību, nebija atzīmēta.
— Mums jābrauc uz dienvidiem, — Fleimels turpināja.
Džošs eksperimentēja ar pogām, līdz dabūja galvenās izvēlnes.
— Labi. Man vajadzīga adrese.
— Ieraksti pasta nodaļu Signāla ielas un Ojaias avēnijas stūrī Ojaiā.
Skatija sakustējās aizmugures sēdeklī. — Ak, nē, tikai ne Ojaia. Lūdzu, sakiet man, ka mēs nebraucam uz Ojaiu.