Fleimels pagriezās savā sēdvietā. — Perenele man lika doties uz dienvidiem.
— L. A. ir dienvidi. Meksika ir dienvidi, pat Čīle ir dienvidos no šejienes. Daudz jauku vietu atrodas uz dienvidiem no šejienes…
— Perenele man lika vest bērnus pie Raganas, — Fleimels pacietīgi skaidroja. — Un Ragana ir Ojaiā.
Sofija un Džošs ātri paskatījās viens uz otru, bet neko neteica.
Skatija atsēdās sēdeklī un dramatiski nopūtās. — Vai tam būs kāda nozīme, ja es teikšu, ka nevēlos turp doties?
— Nekāda.
Sofija iespiedās starp sēdvietām un cieši lūkojās mazajā ekrānā. — Cik ilgi mums jābrauc? Cik tālu no tās vietas mēs esam? — viņa skaļi prātoja.
— Tas aizņems lielāko dalu dienas, — Džošs sacīja, pieliecies uz priekšu, lai uzmestu skatu ekrānam. Kad viņa mati pieskārās māsas matiem, starp abiem nosprakšķēja maza dzirkstele. — Mums jābrauc pa 1. automaģistrāli. Mēs pārbrauksim pāri Ričmondas tiltam… Viņa pirksti slīdēja pa krāsaino līniju, — tad pa 1 — 580, kas galu galā pāriet 1 — 5. — Viņš pārsteigumā samirkšķināja acis. — Pa to mēs brauksim vairāk nekā divsimt septiņdesmit jūdžu. — Viņš piespieda citu pogu, kas aprēķināja kopējo attālumu.
— Viss ceļojums ir vairāk nekā četrsimt jūdžu, un tas aizņems vismaz sešarpus stundu. Līdz šodienai garākais gabals, ko esmu jebkad braucis, ir ap desmit jūdžu!
— Labi, tad šī tev būs milzīga prakse, — alķīmiķis sacīja ar smaidu.
Sofija atrāva skatu no Fleimela un pievērsās Skatijai. — Kas ir šī Ragana, ko gatavojamies apciemot?
Fleimels ar knikšķi uzlika drošības jostu. — Mēs dodamies tikties ar Endoras Raganu.
Džošs pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja mašīnu. Viņš aizmugures spogulī paskatījās uz Skatiju. — Vēl kāds, ar ko tu esi cīnījusies? — viņš pajautāja.
Skataha pasmīnēja. — Vēl ļaunāk, — viņa nomurmināja.
— Viņa ir mana vecāmāte.
31. NODAĻA
Ēnu valstība bija izpostīta.
Rietumos mākoņu vairs nebija, un arī milzīgi debess gabali jau bija pazuduši, atstājot melnajās debesīs vienīgi mirgojošas zvaigznes un pārmērīgi lielo mēnesi. Cita pēc citas zvaigznes zibsnīdamas izdzisa, un mēness no malām sāka rukt.
— Mums nav daudz laika, — Morigana sacīja, vērodama debesis.
Dī, sakņupis pie zemes un savācis tik daudz Hekates ledus gabaliņu, cik vien spēja atrast, konstatēja, ka Moriganas balsī saklausījis bailes. — Mums ir laiks, — viņš nosvērti sacīja.
— Mēs nevaram būt šeit, kad Ēnu valstība zudīs, — viņa turpināja, paskatīdamās uz Dī; seja bija pilnīgi bez izteiksmes. Bet no tā, kā Morigana cieši pleciem piekļāva savu vārnu spalvu mēteli, Dī zināja, ka viņa ir uztraukusies.
— Kas tad var notikt? — Dī skaļi brīnījās. Viņš nekad agrāk nebija Vārnu dievieti redzējis tādu, un tās apjukums viņam sagādāja prieku.
Morigana pacēla galvu, lai pavērotu uzbrūkošo tumsu, viņas melnajās acīs atspīdēja mazo zvaigznīšu punktiņi. — Tāpēc, ka mēs arī pazudīsim. Ierauti nekurienē, — viņa klusi piemetināja, skatīdamās, kā tālumā kalni pārvēršas par kaut ko līdzīgu putekļiem. Putekļi sagriezās spirālē, pacēlās tumšajās debesīs un pazuda.
— Reāla nāve, — Morigana nomurmināja.
Dī bija pieplacis pie zemes starp Igdrasila paliekām, kamēr visapkārt Hekates elegantā un skaistā pasaule pārvērtās putekļos, ko neredzami vēji aiznesa projām. Dieviete bija radījusi savu Ēnu valstību no nekā, un tagad bez viņas klātbūtnes, kas to saturētu kopā, tā atkal pārvērtās par neko. Kalni bija pazuduši, aizpūsti kā smilšu graudi, viss meža vāls lēnām izbālēja un pazuda, zibsnīdams kā izslēgtas gaismas, un milzīgais mēness, kas karājās zemu debesīs, zaudēja formu un spozmi. Tas nu nebija nekas vairāk kā bezformīga bumba. Austrumos uzlēcošā saule bija kā zelta gaismas lode, un debesis joprojām bija zilas.
Vārnu dieviete pievērsās savai tantei. — Pēc cik ilga laika tas viss pazudīs? — viņa jautāja. Basteta ieņurdējās un paraustīja platos plecus. — Kā lai to zina. Var gadīties, ka pat es nekad neesmu piedzīvojusi pilnīgi visas Ēnu valstības nāvi.
— Tas ir viss, kas vajadzīgs. — Dī nolaida savu Excalibur zobenu uz zemes. Gludi pulētā akmens asmenī atspoguļojās tumsa, kas rāpās virsū no rietumiem. Dī atrada lielākos ledus gabalus, kas kādreiz bija bijuši Hekate, un nolika tos uz asmens.
Morigana un Basteta pārliecās pāri viņa pleciem un cieši blenza uz zobenu, uz asmens rēgojās viņu atspulgi — ņirboši un izkropļoti. — Kas ir tik svarīgs, kas tev jāpaveic šeit? — Basteta jautāja.
— Šī bija Hekates māja, — Dī atbildēja, — un šeit, tieši šeit, viņas nāves vietā, savienojums ar viņu būs visstiprākais.
— Savienojums… — Basteta noņurdēja un tad pamāja. Viņa pēkšņi zināja, ko mēģina panākt Dī — vistumšākais un visbīstamākais no visiem tumšās mākslas meistariem.
— Nekromānija, — Dī čukstēja. — Es mēģināšu sarunāties ar mirušo dievieti. Viņa bija pavadījusi tik daudzus gadu tūkstošus šeit, ka tā ir daļa no viņas. Es varu derēt, ka viņas apziņa paliek aktīva un piesaistīta šai vietai. — Viņš pastiepās un pieskārās zobena rokturim. Melnais akmens iemirdzējās dzeltenā krāsā, uz spala iegravētās čūskas uz mirkli kļuva dzīvas, biedējoši šņācot, mēlēm zibot, iekams atkal sastinga. Ledus izkusa, un pa melno akmeni sāka tecēt šķidrums, noklājot akmeni ar biezu eļļainu mirdzumu. — Nu, tagad mēs redzēsim to, ko redzēsim, — Dī nomurmināja.
Ūdens uz asmens sāka burbuļot un paukšķēt, šņākdams un krakšķēdams. Un katrā burbulī parādījās seja: Hekates seja. Tā turpināja zibēt savās trīs fāzēs, tikai acis — sviesta krāsas un naida pilnas — palika nemainīgas, kad cieši raudzījās viņā.
— Runā ar mani, — Dī kliedza. — Es tev pavēlu. Kāpēc Fleimels atnāca uz šejieni?
Hekates balss skanēja kā burbuļojošs, blāvs knikšķis. — Lai aizbēgtu no tevis.
— Pastāsti man par cilvēku bērniem.
Tēli, kas parādījās uz zobena asmens, bija pārsteidzoši detalizēti. Tie visi bija no I lekates acu skata. Tas parādīja, kā Fleimels ierodas ar dvīņiem, parādīja, kā divi bērni sēž, nobijušies un bāli, sabuktētā un saskrambātā auto.
— Fleimels tic, ka tie ir dvīņi, kas pieminēti Kodeksa leģendā.
Morigana un Basteta piespiedās tuvāk, neņemot vērā ātri tuvojošos nebūtību. Rietumos debesīs vairs nebija zvaigžņu, mēness bija pazudis, un milzīgas debess daļas bija pilnīgi pagaisušas, atstājot vienīgi tumsu.
— Vai tie ir viņi? — Dī prasīja.
Nākamais tēls uz zobena parādīja mirdzošas sudraba un zelta dvīņu auras.
— Mēness un saule, — Dī nomurmināja. Viņš nevarēja pateikt, vai jutās nobiedēts vai sajūsmināts. Viņa aizdomas bija apstiprinājušās. No pirmā mirkļa, kad viņš tos bija redzējis, viņš sāka prātot, vai dvīņi patiesībā bija dvīņi.
— Vai šie ir tie dvīņi, par kuriem stāstīts leģendā? — viņš atkal prasīja.
Basteta nolieca masīvo galvu zemāk, blakus Dī galvai. Viņas pēdu garās ūsas kutināja Dī seju, bet viņš neriskēja tās atvairīt, Bastetas zobiem esot tik tuvu. Viņa smaržoja pēc slapja kaķa un vīraka; Dī juta kņudēšanu deguna dziļumā, tur veidojās šķaudiens. Kaķa dieviete pastiepās pie asmens, bet Dī satvēra viņas roku. Tas bija tāpat kā satvert lauvas ķetnu, un viņas izplestie nagi pēkšņi atradās bīstami tuvu viņa pirkstiem. — Lūdzu, nepieskaries asmenim, tā ir ļoti smalka burvestība. Iespējams, vēl ir laiks diviem jautājumiem, — viņš piemetināja, pamādams uz rietumu horizontu, kur zemes mala drupa un tika nesta projām kā daudzkrāsaini putekļi.