— Un kurš no tiem ir zēns? — Basteta prasīja.
— Tas, par ko mēs viņu padarīsim, — Dī sacīja, acīm šaudoties no Moriganas uz Bastetu un atkal atpakaļ uz Vārnu dievieti.
Pēkšņi Basteta bija Dī aizmugurē, milzīgie nagi sagrāba viņa rīkli. Basteta mazliet pacēla viņu no zemes, piespiezdama pacelties pirkstgalos un ielūkoties viņas saltajās acīs. Pavisam īsu mirklīti — viena sirdspuksta garumā — Dī gribēja pagriezt zobenu apkārt, bet viņš zināja, ka Kaķu dieviete būs ātrāka, daudz ātrāka, nekā jebkad to spētu zobens. Basteta redzēja noraustāmies Dī plecus un palaida tvērienu vaļīgāk.
Basteta cieši skatījās uz savu māsasmeitu. — Vai tā ir taisnība? Vai Maha un Bādba ir mirušas?
— Jā, — Morigana glūnēja uz Dī, — bet es viņas nenogalināju. Viņas nomira labprātīgi un joprojām dzīvo manī. — Uz mirkli viņas acis iemirdzējās dzeltenā krāsā, tad sarkanā un tad piķa melnumā — trīs seno dieviešu krāsās.
DI sajuta vilinājumu pajautāt, kādā veidā māsas nokļuva viņā, bet tad nolēma, ka patiesībā nemaz nevēlās zināt atbildi, un tagad varbūt arī nebija īstais laiks uzdot jautājumu.
— Vai tu vari atmodināt zēnu? — Basteta prasīja.
-Jā.
— Tad dari to, māsasmeit, — Kaķu dieviete pavēlēja. Viņa atkal pievērsa savu uzmanību Dī. Piespiedusi īkšķi zem viņa zoda, tā atgrūda viņu. — Un, ja tu atkal pacelsi ieroci pret kādu no Veco rases, es parūpēšos, lai tu nākamos tūkstoš gadus pavadītu Ēnu valstībā, kuru būšu speciāli tam izveidojusi. Un tici man, tev tā nepatiks. — Viņa atlaida tvērienu un aizmeta Dī projām, kur viņš visā garumā nokrita dubļos. Viņš joprojām bija cieši satvēris zobenu.
— Pasaki man, — Basteta nokomandēja, izslējusies virs viņa, — kur tagad ir Fleimels un dvīņi? Uz kurieni viņi devušies?
Dī grīļodamies piecēlās kājās. Viņš notīrīja mēteli un atklāja vēl vienu plīsumu mīkstajā ādā, viņš nekad vairs nepirks ādas apģērbu. — Viņam jāsāk trenēt meiteni. Hekate atmodināja viņu, bet viņai nebija iespējas iemācīt nevienu no aizsardzības burvestībām. Viņai jāiemācās aizstāvēt sevi un kontrolēt savas spējas, iekams fiziskās pasaules stimuli nepadara viņu traku.
— Tātad uz kurieni viņi dosies? — norūca Basteta. Viņa abām rokām apkampa savu ķermeni un noskurinājās. Mākonis, kuru bija sasaukusi Morigana, tagad bija kļuvis biezs un tumšs, tas laidās zemāk un tagad jau atradās virs koku galiem. Gaiss bija mitrs, un tajā virmoja nenosakāmu garšaugu smarža.
— Viņš nepaliks Sanfrancisko, — Dī turpināja, — viņš zina, ka mums pilsētā ir daudz aģentu.
Morigana aizvēra acis un lēnām pagriezās, tad pacēla gaisā roku. — Viņi dodas uz dienvidiem, es varu saskatīt tikai sudraba auras atstātās pēdas. Tā ir drausmīgi spēcīga.
— Kurš ir visspēcīgākais Vecais dienvidos? — Dī ātri pajautāja. — Tāds, kas ir liepratējs pamatmaģijā?
— Endora, — Basteta atbildēja bez kavēšanās, — Ojaiā. Endoras briesmīgā Ragana.
— Gaisa pavēlniece, — Morigana piemetināja.
Basteta pieliecās, viņas nepatīkamā elpa skāra mazā vīra seju. — Tu zini, kurp tev jādodas. Tu zini, kas tev jādara. Mums jādabū Kodeksa lapas.
— Un dvīņi? — viņš stingri jautāja, cenzdamies neelpot.
— Sagūsti viņus, ja vari — ja nevari, tad nogalini, lai aizkavētu Fleimelu izmantot viņu spēku.
Tad abas — Basteta un Vārnu dieviete — iekāpa sabiezējušajā mākonī un prom bija. Mitrais pelēkums aizvirpuļoja, atstādams doktoru Džonu Dī vienu uz nomaļās taciņas.
— Kā lai es tieku uz Ojaiu? — viņš sauca.
Bet atbildes nebija.
Dī ielika rokas sava sabojātā mēteļa kabatās un devās projām pa šauro taku.
Viņš ienīda abas, ka viņas tā rīkojās — atraidīja viņu, it kā viņš nebūtu nekas vairāk kā bērns.
Bet viss mainīsies.
Vecaijem patika domāt, ka Dī ir marionete, ierocis viņu rokās. Viņš bija redzējis, kā Basteta pat nepaskatoties atbrīvojās no Senuheta, kas bijis ar viņu kopā vismaz simt gadu. Dī zināja, ka viņas rīkosies tieši tāpat ar viņu, ja būs tāda iespēja. Bet doktora Džona Dī plāns bija nekad nedot viņām šādu iespēju.
33. NODALA
Bija vēla pēcpusdiena, kad Džošs beidzot iegrieza Hummer lejā uz gara, līkumota ceļa, kas veda uz Ojaiu. Viņa sejā atspoguļojās stress no braukšanas — Džošs bez apstāšanās bija nobraucis četrsimt jūdžu, un, lai gan dators bija novērtējis, ka brauciens ilgs sešarpus stundas, tas bija aizņēmis gandrīz deviņas. Vadīt lielo mašīnu pa automaģistrāli bija pārsteidzoši viegli. Viņš vienkārši ieslēdza kruīza kontroli un ļāva tam braukt. Tas gan bija diezgan garlaicīgi, bet, tiklīdz nācās pamest automaģistrāli un braukt pa cita veida ceļiem, mašīnas vadīšanu jau varēja pielīdzināt murgam. Tas vairs nelīdzinājās nevienai no viņa dartospēlēm. Mašīna bija tik liela, ka Džošs baidījās kaut kam uzbraukt. Milzīgais piķa melnais auto arī piesaistīja lielu uzmanību, viņš nekad nebūtu iedomājies, ka varētu būt tik laimīgs par tonētiem logu stikliem. Džošs prātoja, ko gan nodomātu cilvēki, ja zinātu, ka to vada piecpadsmitgadīgs zēns.
Ceļš pagriezās pa labi, un viņu priekšā parādījās Ojaias galvenā iela — gara un taisna. Kad Signāla ielā nomainījās uguns, pabraucis garām mediju veikaliņam un Ojaias spēļu namam, viņš samazināja ātrumu un apstājās, pārliecās pāri stūrei un vērās cauri notrieptajam un kukaiņu notašķītajam priekšējam stiklam. Pirmais iespaids, skatoties lejā uz tukšo ielu, bija pārsteidzošs, Ojaia izskatījās zaļa. Kalifornijā tobrīd bija jūnijs, gadalaiks, kad lielākā daļa augu kļuva brūni un nokalta, bet te visur bija koki, ar savu zaļumu kontrastējot pret māju baltajiem akmeņiem. Tieši Džošam priekšā, pa labi no viņa, spilgti zilajās debesīs pāri pasta ēkai pacēlās zems, bagātīgi rotāts balta akmens tornis, bet pa kreisi no viņa atradās no ceļa atkāpušos un zem akmens arkām paslēpušos veikalu rinda.
Uzmetis skatu aizmugures spogulim, viņš pārsteigts ieraudzīja Skatijas acis pievērstas viņam.
— Es domāju, ka tu esi aizmigusi, — viņš klusi sacīja. Sofija, kas bija iekārtojusies priekšējā sēdeklī blakus viņam, pēc pāris braukšanas stundām saritinājusies aizmiga, un Fleimels klusi krāca blakus Skatijai.
— Man nav nepieciešams gulēt, — viņa vienkārši sacīja.
Bija daudz jautājumu, kurus Džošs patiešām gribēja uzdot, bet viņš tikai pavaicāja: — Vai tu zini, kurp mēs braucam?
Skatija pieliecās uz priekšu, uzlika rokas uz viņa sēdekļa aizmugures un atbalstīja zodu uz tām. — Taisni uz priekšu, garām pastam — tā ir tā ēka ar torni — tad pagriezies pa labi aiz Libbey Park pie Fox Street. Atrodi tur stāvvietu. — Viņa pamāja pa kreisi, uz veikalu rindu, kas atradās zem baltās arkas. — Mēs dosimies tur.
— Tur dzīvo tava vecāmāte?
— Jā, — Skatija īsi noteica.
— Un viņa patiešām ir ragana?
— Ne tikai ragana. Viņa ir pirmatnējā Ragana.
— Kā tu jūties? — Sofija apjautājās. Viņa nostājās uz ietves un izstaipījās, paceļoties pirkstgalos un izliecot muguru. Kaut kas iekrakšķējās kaklā. — Ir tik labi, — viņa piemetināja un pagrieza aizvērtās acis pret sauli, kas joprojām bija augstu, debesis — bez mākoņiem, sarkanrīklītes olas zilumā.
— Man vajadzētu tev to prasīt, — Džošs sacīja, izkāpdams no mašīnas. Viņš nožāvājās un izstaipījās, grozot galvu no vienas puses uz otru. — Es vairs negribēšu braukt, — viņš piemetināja. Balss pazeminājās līdz alkstam. — Man prieks, ka tev viss kārtībā. — Viņš vilcinājās. — Tā taču ir, vai ne?