Sofija pastiepās, lai saspiestu brāļa roku. — Man tā šķiet.
Fleimels izkāpa no auto un aizcirta durvis. Skatija jau bija izkāpusi un stāvēja ēnā zem koka. Viņa izņēma no kabatas spoguļsaulesbrilles un uzlika tās uz acīm. Alķīmiķis pievienojās viņai, kamēr Džošs nospieda signalizācijas pogu pie atslēgas. Auto reizi iepīkstējās, un uzzibsnīja gaismas.
— Mums jārunā, — Fleimels klusi sacīja, lai gan šī ielas puse bija pilnīgi tukša. Viņš izlaida pirkstus caur saviem īsi apcirptajiem matiem un kopā ar pirkstiem no matiem izvilka matu šķipsnu. Viņš mirkli paskatījās uz to un tad noslaucīja rokas pret džinsiem. Vēl viens gads bija iezīmēts viņa sejā, izveicīgi padziļinot grumbas ap acīm un pusloka rievas ap muti. — Tā persona, ko mēs gatavojamies apciemot, varētu būt, — viņš vilcinājās un tad sacīja, — … sarežģīta.
— Un to tu saki man, — Skatija nomurmināja.
— Ko tu gribi sacīt ar sarežģīta? — Džošs satraukts jautāja. Pēc visa tā, ar ko viņi jau bija saskārušies, sarežģīts varēja nozīmēt jebko.
— Untumaina, kašķīga, ātri aizkaitināma… un tas ir tad, kad viņa ir labā garastāvoklī, — Skatija sacīja.
— Un kad sliktā?
— Tu negribētu atrasties pat vienā pilsētā ar viņu!
Džošs bija nesaprašanā. Viņš pagriezās pret alķīmiķi. — Kāpēc tad mēs atbraucām satikt viņu?
— Jo Perenele man lika, — viņš iecietīgi paskaidroja, — jo Ragana ir Gaisa pavēlniece un var iemācīt Sofijai gaisa elementu maģijas pamatus, un vēl arī tāpēc, ka viņa var dot Sofijai padomus, kā sevi pasargāt.
— No kā? — Džošs jautāja izbijies.
— No sevis, — Fleimels vienkārši atbildēja un aizgriezies devās uz Ojaias avēnijas pusi, Skatija iznāca no ēnas un soli aiz viņa devās tajā pašā virzienā. — Kaut mēs būtu paņēmuši saulessargu. Es ātri apdegu tādā saulē, — viņa burkšķēja. — Pagaidi tik, rīt tu ieraudzīsi manus vasarraibumus.
Džošs pievērsās Sofijai, viņš sāka apjaust dziļo plaisu zināšanās, kas tagad viņu šķīra no dvīņumāsas. — Vai tev ir kāda ideja, par ko viņš runāja? Pasargāt tevi no tevis pašas? Kas ar to domāts?
— Man šķiet, ka es zinu. — Sofija savilka pieri. — Viss man apkārt ir tik… skaļš, tik košs, tik ass, tik intensīvs. It kā kāds būtu uzgriezis skaļumu līdz galam. Manas sajūtas ir tik spēcīgas; tu pat neticēsi, ko es varu dzirdēt. — Viņa norādīja uz apdauzītu sarkanu Toi/ota, kas lēnām brauca lejā pa ceļu. — Tā sieviete tajā mašīnā runā pa telefonu ar savu māti. Viņa saka, ka nevēlas pusdienās zivi. — Tad viņa norādīja uz smago mašīnu, kas bija novietota pagalmā ielas pretējā pusē. — Uz auto aizmugures ir uzlīme, vai tu vēlies, lai es pasaku, kas uz tās rakstīts?
Džošs piemiedza acis; viņš pat nespēja saskatīt ciparus uz numura zīmes.
— Kad mēs šodien ēdām, ēdiena garša bija tik spēcīga, ka es gandrīz izvēmos. Es varu sagaršot sviestmaizes atsevišķos sāls graudus. — Sofija apstājās un pacēla džakarandas lapu no zemes. — Es aizvērtām acīm spēju sajust lapas tīklojumu tās aizmugurē. Bet zini, kas ir pats sliktākais? Smakas. — Viņa piesardzīgi paskatījās uz brāli.
— Ūja… — Kopš pusaudža vecuma viņš bija izmēģinājis ikvienu dezodorantu, kāds vien bija pārdošanā.
— Nē, ne tikai tu, — Sofija pasmīnēja, — lai gan tev patiešām vajadzētu nomainīt dezodorantu, un man šķiet, sadedzināt savas zeķes. Visu laiku visas tās smakas. Izplūdes gāzes smirdoņa ir drausmīga, gumijas smaka, taukaina ēdiena smaka, pat šo puķu smarža ir nomācoša. — Sofija apstājās ielas vidū, viņas tonis pēkšņi mainījās. Meitene paskatījās uz brāli, un no viņas acīm sāka līt asaras, par kurām pašai nebija ne mazākas saprašanas. — Tas ir par daudz, Džoš. Tas ir pārāk daudz. Man ir slikti, un mana galva sprāgst pušu, acis sāp, ausis sāp, rīkle ir jēla.
Džošs neveikli mēģināja aplikt māsai roku, lai apskautu, bet viņa atgrūda to. — Lūdzu, nepieskaries man. Es to nevaru izturēt.
Džošs izmisīgi meklēja vārdus, lai atbildētu, bet nebija nekā, ko viņš varētu sacīt vai darīt. Viņš jutās pavisam bezcerīgi. Sofija vienmēr bija tik stipra, vienmēr prata sevi kontrolēt; viņa bija tas cilvēks, pie kā viņš gāja, kad bija nepatikšanas. Viņai vienmēr bija atbildes uz visiem jautājumiem.
Līdz šim.
Fleimels! Džošs atkal sajuta dusmu uzliesmojumu. Tā bija Fleimela vaina. Viņš nekad nepiedos alķīmiķim, ko viņš nodarījis. Džošs pacēla acis un ieraudzīja Fleimelu un Skatahu tuvojamies.
Kareive piesteidzās pie viņiem. — Noslauki savas asaras, — viņa stingri nokomandēja. — Nepievērsīsim sev uzmanību.
— Nerunā ar manu māsu tā… — Džošs iesāka, bet Skatija ar skatienu apklusināja viņu.
— Tiksim līdz manas vecāsmātes veikalam; viņa varēs palīdzēt. Tieši pāri ceļam. Nāciet.
Sofija paklausīgi pārvilka piedurkni pāri acīm un sekoja Kareivei. Viņa jutās bezpalīdzīga. Sofija reti raudāja, viņa pat smējās "Titānika" beigās — kāpēc viņa tagad raud?
Viņas maģiskā potenciāla atmodināšana šķita brīnišķīga. Sofijai patika ideja, ka spēs veidot un kontrolēt savu gribu vai raidīt savas auras enerģiju un radīt brīnumus. Bet galu galā tas nebūt neizrādījās tā, kā viņa bija domājusi. Visas Sofijas sajūtas bija kā aplauzītas, un viņu nomocīja iespaidi. Sofijai itin viss sāpēja. Un tāpēc viņa raudāja.
Turklāt meitene bija nobijusies, ka sāpes nepāries. Un ja tās nepāries, ko tad viņa iesāks — ko viņa tad varēs darīt?
Sofija paskatījās un pamanīja brāli cieši skatāmies uz viņu, Džoša ieinteresētās acis bija plati ieplestas. — Fleimels sacīja, ka Ragana spēs tev palīdzēt, — viņš sacīja.
— Un kas būs, ja nespēs, Džoš? Kas būs, ja viņa nespēs?
Viņam nebija atbildes uz šo jautājumu.
Sofija un Džošs pārgāja pāri Ojaias avēnijai un iegāja arkas promenādē, kas stiepās visa kvartāla garumā. Temperatūra uzreiz pazeminājās līdz ciešamam līmenim, un Sofija sajuta, ka pie muguras pielipušais krekls kļuvis ledaini auksts.
Viņi panāca Nikolasu Fleimelu, kas manāmi samulsis bija apstājies pie maza antīku mantu veikaliņa. Veikals bija slēgts. Neteicis ne vārda, viņš pieklauvēja ar papīra pulksteni, kura viena mala bija piestiprināta durvīm. Tā rādītāji rādīja divi trīsdesmit, un zem tā ar roku bija uzskricelēti vārdi: "Lenčs, atpakaļ 2.30."
Tagad bija gandrīz trīs trīsdesmit.
Fleimels un Skatija atspiedās pret durvīm, cenzdamies ieskatīties iekšā, bet dvīņi lūkojās pa logu. Mazajā veikaliņā, šķiet, pārdeva vienīgi stikla priekšmetus: bļodas, krūzes, šķīvjus, papīra preses, greznumlietiņas un spoguļus. Daudz spoguļu. Tie bija visur un visu veidu un izmēru, no maziem apaļiem līdz milzīgiem taisnstūra. Daudzi spoguļi izskatījās mūsdienīgi, bet daži, kas bija logā, acīm redzami antīki.
— Tā, ko mēs tagad darīsim? — Fleimels prātoja. — Kur gan viņa varētu būt?
— Iespējams, aizklīdusi kaut kur paēst un aizmirsusi atgriezties, — Skatija sacīja un pārlaida skatienu ielai visā tās garumā — uz vienu un otru pusi. — Šodien nav pārāk daudz ļaužu, vai ne? — Lai gan bija pavēla piektdienas pēcpusdiena, galvenajā ielā satiksmes nebija daudz, un pa ēnaino promenādi lēni virzījās kājāmgājēji, kuru arī bija mazāk par duci.
— Mēs varam pārbaudīt restorānus, — Fleimels ierosināja.