— Kas viņai garšo?
— Neprasi, — Skatija ātri atteica, — patiesībā tu nemaz negribi to zināt.
— Varbūt mēs varam sadalīties… — Nikolass iesāka.
Impulsīvi Sofija paliecās uz priekšu un pagrieza rokturi: zvans
muzikāli iezvanījās, un durvis atsprāga vaļā.
— Lieliski, māsiņ!
— Es to redzēju kādreiz filmā, — Sofija nomurmināja.
— Hallo? — viņa sauca, ieiedama veikalā.
Atbildes nebija.
Antīkais veikaliņš bija mazītiņš, mazliet lielāks nekā pagara taisnstūra istaba, bet simtiem spoguļu efekts — daži no tiem pat nokarājās no griestiem — tai piešķīra lielāku izskatu, nekā tas patiesībā bija.
Sofija atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, nāsis notrīsēja. — Vai jūs jūtat šo smaržu?
Dvīņubrālis papurināja galvu. Daudzie spoguļi padarīja viņu nervozu, Džošs no visām pusēm redzēja savu atspulgu, katrā spogulī attēls bija citāds, salauzts vai defomēts.
— Ko tu sasmaržo? — Skatija jautāja.
— Tas ir kā, — Sofija apstājās, — kā ugunskura dūmi vakarā.
— Viņa ir bijusi šeit.
Sofija un Džošs uzmeta Skatijai neizpratnes pilnu skatienu.
— Tā ir Endoras Raganas smarža. Tā ir eldriču maģijas smarža.
Fleimels stāvēja durvīs un vērās lejup pa ielu. — Viņa nevar būt
aizgājusi tālu, ja atstājusi veikalu neaizslēgtu. Es iešu pameklēt. — Viņš pagriezās pret Skatiju. — Kā viņu pazīt?
Viņa paskatījās dedzīgām, negantām acīm un pasmīnēja. — Tici man, tu pazīsi viņu, tiklīdz ieraudzīsi.
— Es drīz būšu atpakaļ.
Kad Fleimels izgāja uz ielas, milzīgs motocikls piestāja gandrīz tieši pie veikala. Braucējs mirkli vēl sēdēja uz motocikla, tad piedeva gāzi un rēkdams aiztraucās projām. Troksnis bija drausmīgs: visi stikla trauki mazajā veikaliņā trīcēja un vibrēja. Sofija abām rokām aizspieda ausis. — Es nezinu, cik daudz vēl varu izturēt, — viņa žēlabaini čukstēja.
Džošs aizveda māsu pie vienkārša koka krēsla un nosēdināja viņu. Pats notupās zemē krēsla vienā pusē, gribēdams paturēt Sofijas roku savējā, bet baidījās pieskarties viņai. Viņš jutās pilnīgi nekam nederīgs.
Skatija notupās tieši Sofijas priekšā, tā ka viņu sejas bija vienā līmenī. — Kad Hekate atmodināja tevi, viņai nebija laika tev iemācīt, kā ieslēgt un izslēgt savas sajūtas. Tās ir iestrēgušas vienā punktā, bet tā tas nebūs visu laiku, es apsolu. Ar nelielu treniņu palīdzību un dažiem elementāriem aizsargāšanās burvju vārdiem tu iemācīsies ieslēgt savas sajūtas uz neilgu laiku.
Džošs paskatījās uz abām meitenēm. Un atkal — kārtējo reizi — viņš jutās nošķirts no savas dvīņumāsas, pilnīgi nodalīts. Viņi bija divolu dvīņi un tāpēc ģenētiski nebija identiski. Viņi nedalīja tās izjūtas, ko bieži stāsta par vienšūnu dvīņiem — sāpes, kad otrs dvīnis ir ievainots, vai just, kad ar otru notikusi nelaime — , bet tagad viņš spēja sajust māsas ciešanas. Viņš vienīgi vēlējās, lai būtu kas tāds, kas varētu mazināt viņas sāpes.
Skatija, it kā spētu lasīt viņa domas, pēkšņi sacīja: — Ir kaut kas, ko es varu izdarīt, lai palīdzētu. — Viņas balsī dvīņi saklausīja vilcināšanās noti. — Tas nesāpēs, — viņa žigli piebilda.
— Tas nevar sāpēt vairāk, nekā man sāp tagad, — Sofija čukstēja. — Dari to, — viņa ātri sacīja.
— Vispirms man nepieciešama tava atļauja.
— Sof… — Džošs iesāka, bet māsa viņu ignorēja.
— Dari to, — Sofija atkārtoja. — Lūdzu.
— Es jau jums teicu, ka esmu tas, ko jūs, cilvēki, saucat par vampīru…
— Tu taču nedzersi viņas asinis! — Džošs šausmās iekliedzās. Viņa vēders sarāvās no domas vien.
— Es jau tev teicu iepriekš, ka mans klans nedzer asinis.
— Man vienalga…
— Džoš, — Sofija dusmīgi pārtrauca brāli, dusmās viņas aura uz mirkli iemirdzējās, piepildīdama veikala telpas ar pēkšņu vaniļas saldējuma saldo smaržu. Izliktie stikla zvaniņi iezvanījās un iešķindējās nejūtamā vēja pūsmā. — Džoš, apklusti! — Viņa apgriezās krēslā, lai paskatītos uz Skatiju. — Ko tu gribi darīt ar mani?
— Iedod man savu labo roku.
Sofija nekavējoties pastiepa roku, un Skatija saņēma to abām rokām. Tad viņa uzmanīgi savienoja savas kreisās rokas pirkstus ar meitenes rokas pirkstiem, īkšķi pret īkšķi, rādītājpirkstu pret rādītājpirkstu, mazo pirkstiņu pret mazo pirkstiņu. — Asinis dzerošie vampīri, — viņa izklaidīgi sacīja, sakoncentrējusies uz pirkstu savienošanu, — patiesībā ir visvājākie, lēnākie no mūsu klana. Vai kādreiz esat prātojuši, kāpēc tie dzer asinis? Patiesībā tie ir miruši, to sirdis nepukst, tiem nevajag ēst, tā ka asinis viņiem nepiegādā nekādas vielas.
— Vai tu esi mirusi? — Sofija uzdeva jautājumu, kuru Džošs tieši kā grasījās jautāt.
— Nē, faktiski ne.
Džošs paskatījās spoguļos, viņš varēja redzēt Skatahas atspulgu spogulī. Viņa pamanīja Džoša skatienu un pasmaidīja. — Netici tām muļķībām, ka vampīriem nav attēla spogulī: protams, ka mums ir, galu galā, mums ir ķermenis.
Džošs cieši vēroja, kā Skataha piespieda savus pirkstus māsas pirkstiem. Likās, ka nekas nenotiek. Tad viņš spogulī aiz Skatijas redzēja sudraba dzirksteli un aptvēra, ka spogulī redz arī to, kā Sofijas roka sāk mirdzēt blāvā sudraba gaismā.
— Mana rase — Vampīru klans, — Skatija klusi turpināja, cieši vērdamās Sofijas plaukstā, — ir Nākamā paaudze.
Spogulī Džošs redzēja, kā sudraba gaisma sāk koncentrēties Sofijas plaukstā.
— Mēs neesam Vecie. Mēs visi esam dzimuši pēc Danu Tālis krišanas, esam pavisam atšķirīgi no saviem vecākiem; mēs esam atšķirīgi neizprotamos veidos.
— Tu jau agrāk esi pieminējusi Danu Tālis, — Sofija miegaini murmināja. — Kas tas ir, vieta? — Tā bija silta, nomierinoša sajūta, kas plūda viņā no plaukstas, nevis belzieni vai dūrieni, bet ņirboša un patīkama.
— Vecos laikos tas bija pasaules centrs. Veco rase valdīja planētu no salu kontinenta — pazīstama kā Danu Tālis. Tas stiepās no vietas, kas tagad zināma kā Āfrikas krasts, līdz Ziemeļamerikas krastiem un Meksikas līcim.
— Es nekad neesmu dzirdējusi par Danu Tālis, — Sofija čukstēja.
— Nē, tu esi gan dzirdējusi, — Skataha sacīja, — ķelti to sauca par De Danan salu, mūsdienu pasaule to pazīst kā Atlantīdu.
Džošs spogulī redzēja Sofijas roku tagad mirdzam sudrabbaltu. Izskatījās, it kā viņa valkātu cimdu. Sīkas mirdzošas sudraba stīgas apvijās Skatijas pirkstiem kā grezni gredzeni, un viņa pati drebēja.
— Danu Tālis sadalījās valdošo dvīņu — Saules un Mēness dēļ, kuri cīnījās Lielās piramīdas virsotnē. Tie atbrīvoja neiedomājamus maģiskos spēkus, kas izjauca dabas līdzsvaru. Man stāstīja, ka tā pati mežonīgā maģija virpuļoja atmosfērā un izraisīja izmaiņas
Nākamajā paaudzē. Daži no mums piedzima kā briesmoņi, citi bija kaut kas pa vidu, dažiem piemita milzīgs pārveides spēks, un, kad vien gribēja, tie spēja pārvērsties par dzīvniekiem, un citi tiem līdzīgie, kas galu galā izveidoja Vampīru klanu, atklāja, ka mēs nespējam just.
Džošs strauji paskatījās uz Skatahu. — Ko tu domā, teikdama just?
Kareive pasmaidīja un paskatījās uz viņu. Pēkšņi zobi viņas mutē šķita ļoti gari. — Mums ir ļoti maz emociju. Mums trūkst spēju izjust bailes, mīlestību, izbaudīt laimi un prieku. Labākie kareivji nav tikai tie, kas nepazīst bailes, bet arī tie, kuriem nav naida.
Džošs atkāpās no Skatijas un dziļi ieelpoja. Kājas piepeši sarāva krampji, un pirkstgali sāka tirpt, it kā tos kāds durstītu smalkām adatiņām. Bet viņam vajadzēja tiktprojām no vampīra. Tagad veikalā visi spoguļi un pulētās virsmas atspoguļoja sudraba gaismu, kas plūda no Sofijas rokas — gulošas Skatijas rokā. Mirdzums izzuda viņas miesā, iekams sasniedza elkoni.