— Jā, vecomāt, — Skatija atbildēja visai bēdīgā balsī. Viņas bālie vaigi apmulsumā bija pielijuši ar sārtumu.
— Tātad tu nevarēji atrast laiku, lai paskatītos spogulī un parunātu ar mani? Vai tu esi tik aizņemta šajos laikos? To gan esmu dzirdējusi no tava brāļa. Kad tu pēdējo reizi runāji ar savu māti?!
Skataha pagriezās pret dvīņiem. — Tā ir mana vecāmāte, leģendārā Endoras Ragana. Vecomāt, tā ir Sofija, un tas ir Džošs. Un Nikolasu Fleimelu tu jau satiki.
— Jā, viņš ir tik jauks cilvēks. — Dora turpināja grozīt galvu, nāsis trīsēja. — Dvīņi, — viņa beidzot sacīja.
Sofija un Džošs paskatījās viens uz otru. Kā viņa zina? Vai Nikolass viņai pastāstījis?
Veids, kā Dora grozīja galvu, kaut kā ieintriģēja Džošu. Viņš mēģināja sekot tās skatienam… un tad saprata, kāpēc vecās kundzes galva nenorimti kustējās te pa kreisi, te pa labi, viņa spēja tos redzēt cauri spoguļiem. Pilnīgi automātiski viņš pieskārās māsas rokai un pamāja uz spoguļiem. Sofija paskatījās uz viņu, tad uz veco sievieti, tad uz spoguli un visbeidzot pamāja brālim, klusējot piekrizdama viņam.
Dora piegāja pie Skatahas, viņas galva bija pagriezta uz citu pusi, cieši lūkojoties garā pulētā spogulī. — Tu esi kļuvusi tievāka, — viņa sacīja. — Vai tu ēd kārtīgi?
— Vecomāt, es tā izskatos jau divarpus tūkstoš gadu.
— Tātad tu gribi sacīt, ka es kļūstu akla, ko? — vecā sieviete jautāja, tad iespurdzās pārsteidzoši dziļos smieklos. — Apkamp taču savu vecmammu!
Skataha uzmanīgi apkampa veco sievieti un nobučoja viņu uz vaiga. — Ir jauki tevi satikt, vecomāt. Tu labi izskaties.
— Es izskatos veca. Vai es izskatos veca?
— Ne dienu vecāka kā desmit tūkstoš gadu. — Skatija pasmaidīja.
Ragana ieknieba Skatahas vaigā. — Pēdējā persona, kas mani izsmēja, bija nodokļu inspektors. Es viņu pārvērtu par papīra presi, viņš joprojām te kaut kur ir.
Fleimels zīmīgi ieklepojās. — Endoras kundze…
— Sauciet mani par Doru, — sieviete ātri noteica. — Dora. Vai jūs zināt, kas notika ar Hekates Ēnu valstību šodien? — Viņš nekad agrāk nebija saticis Raganu, tikai zināja pēc reputācijas, bet zināja arī to, ka pret viņu jāizturas ļoti piesardzīgi. Viņa bija tā leģendārā Vecā, kas pameta Danu Tālis, lai dzīvotu un mācītu cilvēkus, pirms sala bija nogrimusi zem ūdens. Tika uzskatīts, ka viņa izveidojusi pirmo cilvēku alfabētu Senajā Sumerā.
— Padod man krēslu, — Dora teica, nevērzdamās ne pie viena konkrēti. Sofija paņēma krēslu, uz kura bija sēdējusi, un Skatija atsēdināja tajā vecomāti. Vecā sieviete pieliecās uz priekšu, abām rokām atbalstoties uz baltā spieķa gala. — Es zinu, kas notika. Esmu pārliecināta, ka ikviens Vecais uz šī kontinenta sajuta viņas nāvi. — Dora pamanīja visu klātesošo šokētos, pārsteiguma pilnos skatienus.
— Vai tad jūs nezinājāt? — Viņa pagrieza galvu sāņus, cieši veroties spogulī un tieši skatoties Skatijā. — Hekate ir mirusi, un viņas Ēnu valstība vairs neeksistē. Es saprotu, viens Vecais, jau no Nākamās paaudzes, un viens nemirstīgais cilvēks ir atbildīgi par viņas nāvi. I lekate ir jāatriebj. Ne tagad, un varbūt ne tik drīz, bet viņa bija no ģimenes, un es esmu viņai to parādā. Jūs to vēl pieredzēsiet. — Skatija paklanījās.
Endoras Ragana tik mierīgi bija pavēstījusi par nāves spriedumu, ka Fleimels pēkšņi saprata: viņa ir pat vēl bīstamāka, nekā bija iedomājies.
Dora pagrieza galvu citā virzienā, tajā brīdī Fleimels atskārta, ka skatās viņas atspulgā greznā spogulī ar sudraba rāmi. Viņa piesita pie stikla. — To, kas notika šorīt, es redzēju jau pirms mēneša.
— Un tu nebrīdināji Hekati! — Skatija iesaucās.
— Es lūkojos tikai vienā pavedienā no iespējamās nākotnes. Vienā no daudzajiem. Dažos citos Hekate nogalināja Bastetu un Morigana noslepkavoja Dī. Savukārt citā — Hekate nogalināja jūs, Fleimela kungs, un viņu savukārt nogalināja Skataha. Visas iespējamās nākotnes versijas. Šodien es atklāju to, kura piepildījās. — Viņa pārlaida acis pāri istabai, pārvietodama skatienu no spoguļa uz gleznu — gludas vāzes virsmu, ierāmētu un iestiklotu. — Tā kā es zinu, kāpēc jūs esat šeit, es arī zinu, ko jūs gribat, lai es daru. Un esmu ilgi un grūti domājusi, ko atbildēt. Man bija vesels mēnesis, lai par to domātu.
— Un kā ir ar mums? — Sofija jautāja. —Vai mēs bijām tavos pavedienos?
— Jā, dažos, — Ragana atbildēja.
— Kas ar mums notika citos? — Jautājums jau bija izveidojies Džoša mutē, iekams viņš paspēja padomāt par to. Patiesībā viņš nemaz negribēja zināt atbildi.
— Lielākajā daļā manu pavedienu jūs nogalināja Dī un viņa golemi vai arī žurkas un putni. Citā — jūs gājāt bojā auto avārijā. Jūs nomirāt, kad jūs atmodināja, vai arī pazudāt kopā ar Ēnu valstību.
Džošs skaļi norija siekalas. — Mēs izdzīvojām tikai vienā pavedienā?
— Tikai vienā.
— Tas nav labi, vai ne? — viņš čukstēja.
— Nē, — Endoras Ragana vienaldzīgi noteica, — pavisam nav labi. — Tad sekoja ilga pauze, kamēr Dora iesāņus vērās kāda sudrabota trauka gludajā virsmā. Tad pēkšņi viņa atkal ierunājās. — Vispirms jums jāzina, ka es nevaru atmodināt zēnu. Tas jāatstāj citiem.
Džošs aši paskatījās uz augšu. — Ir citi, kuri var mani atmodināti
Endoras Ragana ignorēja viņu. — Meitenei ir viena no vistīrākajām sudraba aurām, kādas vien esmu sastapusi savā mūžā. Viņai jāiemāca daži buramie vārdi, lai varētu sevi pasargāt, ja nu reiz ir izdzīvojusi pārējo atmodināšanas procesu. Fakts, ka viņa joprojām ir pie pilna prāta šīs daudzās stundas, ir apliecinājums viņas stiprajai gribai. — Dora atlieca galvu, un Sofija notvēra veco sievieti skatāmies uz viņu no spoguļa, kas bija piekārts griestos. — To es varu izdarīt.
— Paldies jums, — Nikolass Fleimels teica ar dziļu nopūtu.
— Es zinu, cik viņai grūtas bijušas pēdējās pāris stundas.
Džošs juta, ka nespēj skatīties uz māsu. Un vēl jo vairāk — klausīties par atmodināšanu. Vai tas nozīmē, ka Sofijai būs jāizcieš vēl lielākas sāpes? Tas bija sirdi plosoši.
Skataha pietupās pie vecāsmātes krēsla un uzlika roku uz viņas rokas. — Vecomāt, Dī un viņa saimnieki dzenas pakaļ divām trūkstošajām Kodeksa lapām, — viņa sacīja. — Es domāju, ka tagad viņi zina — vai vismaz viņiem ir aizdomas, ka tieši Sofija un Džošs ir tie dvīņi, kas pieminēti Ābrahama Grāmatā.
Dora pamāja ar galvu. — Dī zina.
Skataha zagšus uzmeta skatienu Fleimelam. — Tad viņš zina arī to, ka ne tikai jāatgūst trūkstošās lapas, bet arī jāsagūsta un jānogalina dvīņi.
— Arī to viņš zina, — Dora apstiprināja.
— Un, ja Dī paveiksies, tad šī pasaule pazudīs? — Skataha teica, pārvērsdama itin kā vienkāršo teikumu jautājumā.
— Pasaule ir beigusies ari agrāk, — Ragana atbildēja smaidot.
— Esmu pārliecināta — tā beigsies daudzas reizes, iekams saule kļūs tumša.
— Vai tu zini, ka Dī grib atgriezt atpakaļ tumšos Vecos?
— Es zinu.
— Kodeksā teikts, ka tumšos Vecos var apstādināt vienīgi ar Sudrabu un Zeltu, — Skatija turpināja.
— Kodekss ari saka, ja mana atmiņa neviļ, ka āboli ir indīgi un ka vardes var pārvērsties par princesēm. Tu grasies noticēt visam, ko izlasi Kodeksā, — Ragana atcirta.
Fleimels bija lasījis Kodeksā to vietu par āboliem. Viņš domāja, ka tas, iespējams, attiecas tikai uz ābolu sēklām, kas patiesībā bija indīgas — ja vien tās apēd pudiem. Viņš nebija lasījis par vardēm un princesēm, tomēr viņš bija pārskatījis Grāmatu simtiem reižu. Bija neskaitāmi jautājumi, ko viņš gribēja uzdot Raganai. Bet tas nebija iemesls, kālab viņš tagad atradās šeit. — Dora, vai jūs varat iemācīt Sofijai Gaisa maģijas principus? Viņai nepieciešams iemācīties vismaz tik daudz, lai spētu aizsargāt sevi no uzbrukuma.