— Tas nav zirnekļa tīkls, — Dora paskaidroja apstulbušajam un klusējošajam Fleimelam, ievērojusi, ka viņš, pieliecies uz priekšu, cieši vērās tīmekļos, kas tinās ap Sofijas rokām. — Tas ir koncentrēts gaiss, sajaukts ar manu auru. Visas manas zināšanas, mana pieredze, pat mana mīlestība ir sakoncentrēta šajā gaisa tīmeklī. Saskaroties ar Sofijas ādu, viņa sāk uzņemt šīs zināšanas.
Sofija dziļi elpoja, ievilkdama plaušās koka smaržu pildīto gaisu. Galvā neiedomājamā ātrumā zibsnīja attēli, laiki un vietas tālā pagātnē, senatnīgas akmens sienas, kuģi no tīra zelta, dinozauri un pūķi, pilsēta, izgrebta ledus klintī, un sejas… simtiem, tūkstošiem seju, visu cilvēku rasu, no visiem periodiem, cilvēku un puscilvēku, vilkaču un briesmoņu. Viņa redzēja ikvienu, ko jebkad bija redzējusi Ragana.
— Ēģiptieši to darīja nepareizi, — Dora turpināja, viņas rokas tagad kustējās pārāk ātri, lai Fleimels ko saskatītu. — Tie ietina mirušos, — viņa turpināja. — Viņi nesaprata, ka es ietinu dzīvos. Tas bija laiks, kad nedaudz no sevis ieliku savos sekotājos un izsūtīju pa pasauli mācīt manā vārdā. Acīmredzot kāds redzējis šo procesu senos laikos un mēģināja to atdarināt.
Sofija pēkšņi redzēja dučiem cilvēku — ietītu — kā viņa, un Dora, gan jaunāka pēc izskata, kustējās starp tiem, tērpusies senās Babilonijas drānās. Kaut kādā veidā Sofija saprata, ka tas būtībā bija kults, kas pielūdza priesterienes un Raganu — priesteri. Dora atdeva nedaudz no savām zināšanām, lai tie varētu doties pasaulē mācīt citus.
Tagad balts tīmekļveida gaiss plūda lejup pa Sofijas kājām, sasienot tās kopā. Neapzināti viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, labo — pie kreisā pleca, kreiso — pie labā pleca. Ragana atzinīgi pamāja ar galvu.
Sofija aizvēra acis un redzēja mākoņus. Pati nezinot, kā, viņa piepeši zināja to vārdus: spalvu mākoņi, augstie slāņu mākoņi, slāņu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi. Katrs citāds, katram savs veids ar savām unikālajām īpatnībām un pazīmēm. Sofija pēkšņi saprata, kā tos izmantot, kā veidot, valdīt pār tiem un pārvietot.
Attēli zibēja.
Uzzibsnīja.
Viņa redzēja mazu sievieti zem tīrām zilām debesīm paceļam rokas un liekot mākoņiem augt tieši virs galvas. Lietus aplaistīja izkaltušos laukus.
Vēlreiz uzliesmojums.
Garš bārdains vīrietis stāv milzīgas jūras krastā, pacēlis rokas, un spēcīgs vējš šķeļ ūdeni.
Un atkal uzliesmojums.
Jauna sieviete ar vienu žestu apstādina drausmīgu vētru, uz mirkli sastindzinot to, tad ieskrien vieglas konstrukcijas koka mājā un paķer bērnu. Viena vienīga sirdspuksta laikā vētra ņem un noslauka māju no zemes virsmas.
Sofija vēroja attēlus un mācījās no tiem.
Endoras Ragana pieskārās Sofijas vaigam, un meitene atvēra acis. Acu baltumi bija izraibināti ar sudraba dzirkstelēm. — Būs tādi, kas tev stāstīs, ka Uguns vai Ūdens maģija vai pat Zemes maģija ir visspēcīgā no visām. Tā nav taisnība. Gaisa maģija pārspēj visas pārējās. Gaiss var nodzēst uguni. Tas var saputot ūdeni miglā un saskaldīt zemi. Bet Gaiss var arī iedzīvināt uguni, tas var aizdzīt laivu pāri mierīgam ūdenim, var veidot zemi. Gaiss var iztīrīt ievainojumu, var izraut skabargu no pirkstgala. Gaiss var nogalināt.
Pēdējais baltais Gaisa tīmeklis pārklājās pāri Sofijas sejai, pilnīgi ietinot viņu, ievīstot kā mūmiju.
— Tā ir biedējoša dāvana, ko es tev esmu iedevusi. Tevī tagad ir dzīves — ļoti garas dzīves — pieredze. Es ceru, kaut kas no tā noderēs tajās drausmīgajās dienās, kas stāv priekšā.
Sofija piecēlās Endoras Raganas priekšā, pilnībā ietīta baltā Gaisa tīmeklī. Tas nebūt nebija kā atmodināšana. Tas bija daudz maigāks, smalkāks process. Viņa atklāja, ka tagad zina lietas — neticamas lietas. Viņai bija atmiņas par neiespējamiem laikiem un vienreizējām vietām. Bet sajaukušās ar šim atmiņām un jūtām bija viņas pašas domas. Jau tagad viņa sāka atskārst, ka ir grūti tās atdalīt.
Tad dūmi sāka virpuļot, šņākt un iztvaikot.
Dora pēkšņi pagriezās, lai paskatītos uz Skatiju. — Nāc nu un apkamp mani, bērns. Es tevi vairs neredzēšu.
— Vecomamm?
Dora apvija rokas ap Skatijas pleciem un pielika muti tuvu viņas ausij.
Doras balss pazeminājās teju vai līdz čukstam. — Es šai meitenei iedevu retu un drausmīgu spēku. Uzmani, lai tas tiek izmantots labiem mērķiem.
Skataha pamāja, īsti nebūdama skaidrībā, ko vecā sieviete ar to domā.
— Piezvani savai mātei. Viņa uztraucas par tevi.
— Piezvanīšu, vecomamm.
Mūmijai līdzīgais kokons pēkšņi pašķīda tvaikos un miglā, kad Sofijas aura iemirdzējās spožā sudraba krāsā. Viņa pastiepa rokas plaši izplestiem pirkstiem, un tīrs vēja čuksts aiztraucās pāri veikaliņam.
— Uzmanīgi. Ja tu kaut ko saplēsīsi, tu par to samaksāsi, — Ragana brīdināja.
Tad pēkšņi Skataha, Dora un Sofija pagriezās, lai paskatītos ārā uz satumsušo pēcpusdienu. Pēc mirkļa Nikolass Fleimels saoda nekļūdīgo puvušu olu smaku. — Dī!
— Džošs! — Sofijas acis vienā mirklī atvērās. — Džošs ir tur ārā!
37. NODALA
Doktors Džons Dī visbeidzot ieradās Ojaiā, tieši tajā brīdī, kad pēdējā dienas gaisma jau vērtās iespaidīgās, sārtās ēnās, kas krita pāri apkārtējiem Topa Mountains. Dī bija ceļojis visu dienu; viņš bija noguris un sakaitināts un meklēja kādu, uz ko izgāzt visas savas negācijas.
Hekates Ēnu valstība bija izlādējusi viņa mobilā telefona bateriju, un bija nepieciešama vesela stunda, iekams viņš varēja atrast telefonu, pa kuru piezvanīt uz savu biroju. Viņš bija spiests sēdēt ceļmalā vēl pusotru stundu, kamēr vesela braucēju grupa pārmeklēja Mill Vallei/ nelielos ceļus, meklējot viņu. Bija tuvu pusdesmitiem, kad viņš beidzot atgriezās savā Enoha kompānijas birojā pašā pilsētas sirdī.
Tad arī visbeidzot Dī uzzināja, ka Perenele jau aizvesta uz Alkatrazu.
Viņa kompānija nesen šo salu bija nopirkusi no štata un restaurācijas darbu laikā slēgusi sabiedrībai. Laikrakstos jau risinājās diskusijas, ka, iespējams, vieta tiks pārvērsta par dzīvu vēstures muzeju. Patiesībā doktors grasījās saglabāt tā oriģinālo izmantojumu kā vienu no drošākajiem pasaules cietumiem. Doktors apsvēra domu — varbūt aizlidot uz salu un parunāt ar Pereneli, bet tad mirklī atmeta šo ideju kā veltīgu laika tērēšanu. Prioritātes bija Kodeksa trūkstošās lappuses un dvīņi. Lai gan Basteta bija sacījusi, ka nogalinās viņus, ja viņš nespēs tos nolaupīt, Dī bija citas idejas.
Dī zināja Maga Ābrahama Grāmatas slaveno pareģojumu: Vecie zināja, ka nāks dvīņi — "divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss".
Viens, lai izglābtu pasauli, otrs, lai to iznicinātu. Bet kurš ir kurš? Atrast zēnu bija kļuvis tikpat svarīgi, cik trūkstošās Kodeksa lapas. Zēnam bija zelta aura.
Doktors Džons Dī kādreiz neilgu laiku bija dzīvojis Ojaiā — kaut kad divdesmitā gadsimta sākumā — toreiz tā joprojām tika saukta par Nordhofu — tas bija laikā, kad viņš aplaupīja čumašu apkārtnes apbedījumu vietas vērtīgo senlietu dēļ. Viņam Ojaia riebās: tā bija par mazu, par aprobežotu un vasaras mēnešos viņam vienkārši par karstu. Dī vienmēr jutās labāk lielākās pilsētās, tādās, kur bija vieglāk būt neredzamam un anonīmam.
Viņš bija lidojis no Sanfrancisko uz Santabarbaru ar kompānijas helikopteru, mazā lidostā noīrējis necila izskata fordu. Viņš arī bija braucis projām no Santabarbaras un ieradies Ojaiā tieši pirms saulesrieta — pirms iespaidīgā skata, kas nokrāsoja pilsētu garās un elegantās ēnās: pilsēta tomēr bija ārkārtīgi izmainījusies tajos simt un vēl nez cik gados, kopš viņš pēdējo reizi to bija redzējis… bet viņam tā tik un tā nepatika.