Dī iegrieza auto Ojaias avēnijā un samazināja ātrumu. Fleimels un pārējie bija tuvumā: viņš to juta. Bet viņam tagad bija jābūt uzmanīgam. Ja viņš spēja sajust tos, tad viņi — sevišķi alķīmiķis un Skataha — spēja sajust arī viņu. Un viņam joprojām nebija skaidrs, ko Endoras Ragana spēj izdarīt. Pastāvēja ārkārtīgi satraucošs fakts — pats vecākais no Vecajiem, kas dzīvoja Kalifornijā, pilnīgi neko nezināja par Raganas klātbūtni. Lai gan domāja, ka zina pašu galveno veco un nemirstīgo cilvēku atrašanās vietas pasaulē. Dī prātoja, vai tas ir svarīgi, ka viņš visu dienu nevar sakontaktēties ar Moriganu. Viņš tika zvanījis viņai neatslābstošā regularitātē, braucot šurp, bet viņa neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Vai nu viņa bija e-Bai/, vai spēlēja tiešā pieslēguma stratēģijas spēli, kas viņai bija atkarība. Viņš nezināja, kur atrodas Basteta, bet tas viņu neuztrauca. Viņa, protams, biedēja Dī, bet viņš centās iznīcināt tos, no kuriem baidījās.
Fleimels, Skataha un dvīņi varēja būt jebkurā pilsētas vietā. Bet kur?
Dī ļāva enerģijai nedaudz ieplūst aurā. Viņš samirkšķināja acis, kas pēkšņi pieplūda asarām, tad vēlreiz samirkšķināja — atbrīvodamies no asarām. Pēkšņi visi cilvēki, gan tie, kuri atradās mašīnā blakus viņam, gan tie, kas šķērsoja ielu, gan kājāmgājēji uz ietvēm bija iezīmēti mainīgām daudzkrāsainām aurām. Dažas auras bija caurspīdīgas un līdzinājās vāji iekrāsotu dūmu strūkliņām, citas — tumšas un smagnējas kā dubļainu krāsu klājumi.
Beigās Dī tos atrada pilnīgi nejauši; viņš brauca lejā pa Ojaias avēniju, tikko bija pabraucis garām Libbey Park, kad pamanīja Fox Street melnu Hummer. Viņš piebrauca klāt un novietoja savu auto aiz tā. Tajā brīdī, kad Dī kāpa ārā no mašīnas, viņš arī pamanīja vieglu atblāzmu no tīras zelta auras, tā nāca no parka strūklakas puses. Dī plānās lūpas savilkās ļaunā smīnā.
Šoreiz viņi neizspruks.
Džošs Ņūmens sēdēja Libbey Park pie garas zemas strūklakas, tieši pretī antīko mantu veikaliņam, un vērās ūdenī. Apaļa baseina vidū bija novietoti divi ziedveida trauki, viens lielāks, otrs mazāks. Ūdens urdzēja no mazākā trauka un tecēja pāri malām lielākajā traukā zem tā. Savukārt no lielā trauka ūdens tecēja baseinā. Ūdens urdzēšana apslāpēja tuvumā esošās satiksmes trokšņus.
Džošs jutās vientuļš un pat vairāk nekā tikai nedaudz pazudis.
Kad Ragana lika atstāt veikaliņu, viņš bija devies prom pa ēnaino promenādi bet, šokolādes un vaniļas smaržu pievilināts, apstājies pie saldējumu veikala. Labu laiciņu viņš nostāvēja ārpusē, lasīdams eksotiskos nosaukumus, vienlaikus brīnīdamies, kāpēc māsas aura smaržo pēc vaniļas, bet viņa — pēc apelsīniem. Sofijai patiesībā nemaz negaršoja saldējums, viņš bija tas, kuram garšoja.
Pirksts neviļus pieskārās sarakstam: šokolādes-melleņu saldējums.
Džošs iebāza roku džinsu aizmugurējā kabatā… un acumirklī viņu pārņēma panika — nebija vairs kabatas porfeļa. Viņš to bija atstājis mašīnā, vai arī tur…? Viņš apstājās.
Viņš precīzi zināja, kur to atstājis.
Pēdējā vieta, kur viņš bija redzējis kabatas portfeli, bija uz grīdas blakus gultai savā istabā Igdrasilā, turpat atradās izlādējies mobilais telefons, iPod un klēpja dators. Pazaudēt kabatas portfeli bija slikti, bet pazaudēt savu datoru — vienkārši drausmīgi. Visi viņa e-pasti bija uz tā kopā ar skolas piezīmēm, daļēji uzrakstītais vasaras projekts, trīs gadu foto — ieskaitot ceļojumu uz Kankunu Ziemassvētkos — un visbeidzot arī sešu gigabaitu MP3. Viņš nevarēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija pārrakstījis un saglabājis informāciju, bet tas noteikti bija nesen. No šīs atskārsmes viņš faktiski jutās pat fiziski slikti, un pēkšņi saldējuma salons vairs nebūt nesmaržoja tik saldi un vilinoši.
Absolūti nelaimīgs viņš devās līdz stūrim un pie pasta ēkas pie zaļās gaismas šķērsoja ielu, tad, pagriezies pa kreisi, devās parka virzienā. IPods bija vecāku Ziemassvētku dāvana. Kā viņš tiem paskaidros, ka to pazaudējis? Turklāt vēl uz mazā cietā diska tur bija trīsdesmit gigabaitu mūzikas.
Bet vēl sliktāka par iPoda, kabatas portfeļa un pat datora pazaudēšanu bija mobilā telefona nozušana. Tas bija pilnīgs murgs. Tajā bija visi viņa draugu numuri, viņš zināja, ka nav tos nekur pierakstījis. Tā kā vecāki tik daudz ceļoja, dvīņi reti kad bija vairāk kā vienu vai divus semestrus vienā un tajā pašā skolā. Viņi ātri iedraudzējās — sevišķi Sofija — un tad viņi turpināja uzturēt sakarus ar draugiem, ko bija satikuši agrāk, skolās, izmētātās pa visu Ameriku. Bez e-pasta adresēm, bez telefonu numuriem — kā gan viņš spēs sakontaktēties ar tiem, kā gan jebkad varēs tos atkal atrast?
Pirms ieejas parkā stūrītī bija strūklaka, un Džošs pielieca galvu, lai padzertos. Sienā virs strūklakas atradās rotājums — metāla lauva, zem tā — neliela taisnstūra plāksnīte ar vārdiem: "Mīlestība ir dzīvības ūdens, dzer dāsni." Džošs sajuta ledaino ūdeni šļakstāmies pāri lūpām un iztaisnojās, lai paskatītos pāri ielai uz veikaliņu, prātodams, kas gan tur iekšā notiek. Viņš joprojām mīlēja savu māsu, bet vai tā mīlēja viņu? Tagad, kad viņš bija… parasts?
Libbey Park bija kluss. Džošs gan dzirdēja bērnus traucamies pa netālo spēļu laukumu, bet viņu balsis, lai arī skaļas, skanēja visai attālu. Ēnā uz sola sēdēja trio — trīs pavecāki vīri vienādos kreklos īsām piedurknēm, pagaros šortos, baltās zeķēs un sandalēs. Viens no vīriem baroja ar maizes drupačām resnu un laisku baložu kvarteru. Džošs atsēdās uz zemās strūklakas malas un pāri norobežojumam ielika roku ūdenī. Pēc nomācošā karstuma tas šķita patīkami vēss, un viņš ar slapjajiem pirkstiem izbrauca cauri matiem, sajūtot ūdens piles ritot lejā pa kaklu.
Ko viņš tagad darīs?
Vai bija kaut kas, ko viņš varēja darīt?
Tikai divdesmit četrās stundās viņa dzīve — un viņa māsas dzīve arī — bija pilnīgi un neaptverami mainījusies. Tas, ko viņš kādreiz bija uzskatījis par stāstiem, tagad bija izrādījusies patiesība, turklāt dažādās versijās. Mīti bija kļuvuši par vēsturi, leģendas — par faktiem. Kad Skatija bija atklājusi, ka mistiskā Danu Tālis tiek dēvēta arī par Atlantīdu, Džošs gandrīz bija smējies viņai sejā. Viņam Atlantīda vienmēr bija bijusi pasaka. Bet, ja nu reiz Skataha, Hekate, Morigana un Basteta bija reālas, tad tāda bija arī Danu Tālis.
Un viņu vecāku mūža darbs — arheoloģija — pēkšņi bija kļuvis nevērtīgs.
Dziļi sevī Džošs juta, ka ir arī zaudējis savu dvīņumāsu, kaut ko nemainīgu savā dzīvē, vienu cilvēku, uz ko vienmēr varēja paļauties. Viņa bija mainījusies, turklāt tādos veidos, ko viņš pat īsti nespēja apjēgt un saprast. Kāpēc arī viņš netika atmodināts? Viņam vajadzēja uzstāt, lai Hekate atmodina viņu pirmo. Kā tas bija — apgūt visus šos spēkus? Vienīgais, ar ko viņš to varēja salīdzināt, bija supervaronis. Pat tad, kad Sofijas jaunās atmodinātās sajūtas lika viņai justies slikti, viņš sajuta greizsirdību uz šīm spējām.
Ar acs kaktiņu Džošs pamanīja, ka uz strūklakas pretējās malas bija apsēdies kāds vīrietis, bet viņš ignorēja to. Džošs izklaidīgi paņēma rokā atlūzu no zilām flīzītēm, kas visapkārt ieskāva strūklaku.