Ko viņš tagad darīs?
Jautājums vienmēr bija viens un tas pats: ko gan viņš var darīt?
— Vai tu arī esi upuris?
Pagāja zināms laiks, iekams viņš saprata, ka persona, kas sēdēja no viņa pa labi, uzrunāja tieši viņu. Džošs gribēja piecelties, bet zelta likums attiecībā uz ķertajiem skanēja — nekad neatbildēt un nekad — nekad — neiesaistīties sarunā ar tiem.
— Izskatās, ka mēs visi esam Nikolasa Fleimela upuri.
Pārsteigts Džošs paskatījās uz augšu… un saprata, ka skatās
uz doktoru Džonu Dī, vīru, kuru cerēja nekad vairs nesatikt. Pēdējā reize, kad viņš tika redzējis Dī, bija Ēnu valstībā. Toreiz Dī savās rokās bija turējis Excalibur zobenu. Tagad viņš sēdēja zēnam pretī un savā nevainojami pašūtajā pelēkajā uzvalkā izskatījās kaut kā pilnīgi nevietā. Džošs ātri paskatījās visapkārt, būdams jau gatavs ieraudzīt no paēnas uzglūnam golemus vai žurkas, vai pat Moriganu.
— Es esmu viens, — Dī sacīja tīkamā balsī, laipni smaidīdams.
Džoša prāts joņoja. Viņam vajadzēja nokļūt pie Fleimela, viņam
vajadzēja brīdināt Niku, ka Dī ir Ojaiā. Viņš prātoja, kas gan notiks, ja vienkārši piecelsies un skries. Vai Dī centīsies apturēt viņu ar kādu burvestību visu ļaužu priekšā? Džošs atkal paskatījās uz pretī sēdošajiem vecajiem vīriem, un tad viņam pieleca, ka tie pat nepamanīs, ja Dī viņu pārvērtīs, teiksim, par ziloni tieši pašā Ojaias centrā.
— Vai tu zini, cik ilgi es jau dzenu pēdas Nikolasam Fleimelam jeb Nikam Flemingam, jeb kādai citai no simtiem alias, ko viņš lieto? — Dī klusā balsī turpināja, itin kā vienkārši sarunādamies. Viņš atliecās un iegremdēja roku ūdenī, ļaudams tam tecēt cauri pirkstiem. — Vismaz piecsimt gadu. Un vienmēr viņš man izslīdējis no rokām. Viņš ir viltīgs un bīstams. 1666. gadā, kad es viņam jau biju tuvu Londonā, viņš pielaida uguni un gandrīz nodedzināja visu pilsētu.
— Viņš gan mums stāstīja, ka jūs izraisījāt Lielo ugunsgrēku, — Džošs atrūca. Par spīti bailēm viņš bija arī ziņkārīgs. Un tagad pēkšņi Džošs atcerējās vienu no pirmajiem padomiem, ko savulaik bija devis Fleimels: "Nekas nav tāds, kā tas izskatās. Izprašņā, uzzini visu." Džošs atskārta prātojam, vai tik šis padoms neattiecas arī uz pašu alķīmiķi. Saule jau bija norietējusi, un gaisā manāms vakara dzestrums. Džošs noskurinājās, trīs vecie vīri aizšjūca projām, neviens no tiem pat nepaskatījās viņu virzienā, atstājot viņu vienu ar burvi. Savādi, bet viņš nemaz nejutās apdraudēts šī vīra klātbūtnē.
Dī plānajās lūpas pazibēja smaids. — Fleimels nekad nevienam nepastāsta visu, — viņš sacīja. —Viņš mēdz teikt, ka puse no visa, ko saka, ir meli un otra puse arī nav pilnīga taisnība.
— Nikolass sacīja, ka jūs strādājat ar tumšajiemVecajiem. Ja jums ir viss Kodekss, tad jūs varat atgriezt viņus uz mūsu zemes.
— Taisnība pilnīgi visā, — Dī sacīja, pārsteidzot viņu. — Tomēr nav šaubu, ka Nikolass kaut kā ir izmainījis stāstu. Es strādāju ar Vecajiem, — viņš turpināja, — un jā, es meklēju divas pēdējās Maga Ābrahama Grāmatas lappuses, parasti dēvētas par Kodeksu. Bet tikai tāpēc, ka Fleimels un viņa sieva nozaga oriģinālu no Roi bibliotēkas Luvrā.
— Viņš to nozaga1
— Ļauj man pastāstīt par Nikolasu Fleimelu, — Dī iecietīgi sacīja. — Esmu pārliecināts, ka viņš tev ir pastāstījis par mani. Viņš savā laikā ir bijis daudz kas: ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs, zaldāts, valodu un ķīmijas skolotājs un abi — gan likumsargātājs, gan zaglis. Bet tagad viņš ir, kā bijis vienmēr, melis, šarlatāns un noziedznieks. Viņš nozaga Grāmatu Luvrā, kad atklāja, ka tā satur ne vien nemirstības dzēriena formulu, bet arī akmens formulu. Viņš pagatavo nemirstības dzērienu ik mēnesi, lai sevi un Pereneli uzturētu tieši tajā vecumā, kāds viņiem bija toreiz, kad pirmo reizi to iedzēra. Viņš izmanto filozofijas akmens formulu, lai lētu varu vai svinu pārvērstu par zeltu un parastus ogles gabalus par dimantiem. Viņš lieto vienu no neparastākajām pasaules zināšanu kolekcijām vienīgi savam labumam. Un tā ir patiesība.
— Bet kā ar Skatiju un Hekati? Vai tās arī ir Vecās?
— Absolūti droši. Hekate ir Vecā, un Skataha ir Nākamā paaudze.
Bet Hekate ir pazīstama noziedzniece. Viņa tika padzīta no Danu Tālis savu eksperimentu ar dzīvniekiem dēļ. Man šķiet, viņu varētu saukt par ģenētikas inženieri; viņa, piemēram, radīja Acu klanu un uzlika cilvēcei vilkaču postu. Es ticu, ka tu vakar redzēji dažus no viņas eksperimentiem — kuiļačus. Skataha nav nekas vairāk kā pasūtījuma slepkava un savu noziegumu dēļ ir nolādēta valkāt tīņa ķermeni visu savu atlikušo mūžu. Kad Fleimels zināja, ka esmu tuvu, tie bija vienīgie, pie kā viņš varēja griezties.
Džošs tagad bija totāli apjucis un jutās pagalam bezcerīgi. Kurš no tiem stāstīja patiesību? Fleimels vai Dī?
Viņam kļuva auksti. Nakts vēl nebija iestājusies, bet zema migla cēlās pār pilsētu. Gaiss smaržoja pēc miklas zemes, un bija jūtama viegla puvušu olu smaka. — Un kā ir ar jums? Vai jūs patiešām strādājat, lai atvestu atpakaļ Vecos?
— Protams, ka jā, — Dī sacīja, izklausīdamies pārsteigts. — Tas, iespējams, ir pats nozīmīgākais, ko es varu izdarīt šai pasaulei.
— Fleimels sacīja, ka Vecie — tumšie Vecie, kā viņš tos sauc — izpostīs zemi.
Dī paraustīja plecus. — Tici man, kad es tev saku, ka viņš melo. Vecie spēs izmanīt šo pasauli uz labo pusi… — Dī pirksti veidoja ūdenī rāmu un valdzinošu ņirboņu. Pārsteigtais Džošs redzēja ūdenī veidojamies tēlus, ainas, kas saskanēja ar mierinošajiem Dī vārdiem. — Tālā pagātnē zeme bija kā paradīze. Tajā bija neticami moderna tehnoloģija un gaiss bija tīrs, un ūdens bija tīrs, un jūras nebija piesārņotas.
Parādījās ņirbošs salas attēls, virs kuras bija zilas bezmākoņu debesis. Nebeidzami zeltaini kviešu lauki pletās tālumā. Koki bija pārpilni eksotiskiem augļiem.
— Veco rase ne tikai izveidoja zemi, bet pat iebikstīja primitīvo cilvēku uz evolūcijas ceļa. Taču Vecie tika padzīti no šīs paradīzes trakā Ābrahama muļķīgās māņticības un Kodeksa burvestības dēļ. Vecie nenomira — nav viegli nogalināt kādu no Veco rases — tie vienkārši gaida. Viņi zina, ka cilvēki kādu dienu kļūs gudrāki un sauks tos atpakaļ, lai tie glābtu zemi.
Džošs nevarēja atraut acis no mirdzošā ūdens. Daudz no visa tā, ko teica DI, izklausījās ticami.
— Ja mēs tos atvedīsim atpakaļ, Vecie ir spēks, kas spēj pārveidot zemi. Viņi spēj likt tuknešiem uzziedēt…
Parādījās cits attēls. Džošs lūkojās uz zemi no kosmosa, tieši kā uz Zemi Google. Milzīgs mākoņu mutulis bija izveidojies Meksikas līcī un virzījās uz Teksasu. — Viņi spēj kontrolēt laikapstākļus, — Dī sacīja, un vētra izkliedējās.
Dī pirksti kustējās, un parādījās nepārprotams slimnīcas attēls ar palātu, kurā bija gara tukšu gultu rinda.
— Tie spēj izārstēt slimības. Atceries, šīs būtnes tika pielūgtas kā dievi viņu spēju dēļ. Un tie ir tie, kurus Fleimels mēģina apturēt no atgriešanās uz zemes.
Džošam pagāja vesela mūžība, lai izveidotu vienkāršu jautājumu no viena vārda: — Kāpēc? — Viņš nespēja saprast, kāpēc Fleimelam vajadzētu aizkavēt tik acīm redzamas priekšrocības.
— Jo viņam ir pavēlnieki, piemēram, tādi kā Flekate un Endoras Ragana, kas vēlas, lai pasaule pazustu haosā un anarhijā. Kad tas notiks, tie iznāks no savām ēnām un pasludinās sevi par zemes valdniekiem. — Dī skumji pašūpoja galvu — Man sāpīgi to sacīt, bet Fleimelam nerūpi nedz tu, nedz tava māsa. Viņš šodien pakļāva meiteni drausmīgām briesmām vienkārši tāpēc, lai atmodinātu viņas spēkus. Vecie, kam es strādāju, atmodināšanas ceremoniju veic trīs dienas.