— Dod lapas, Nikolas, vai arī es palaidīšu šo divus mirušos dzīvniekus pilsētā.
Nikolass izmisīgi meklēja atmiņā burvju vārdus, kas varētu apturēt parādības. Viņš ļoti nožēloja, ka nav vairāk studējis maģiju. Viņš izpleta pirkstus, un maza gaismas bumbiņa nopaukšķēja pret zemi tīģera priekšā.
— Un tas ir viss, ko tu vari, Nikolas? Mīļais, tu esi novājināts.
Bumbiņa pārsprāga, un uz zemes izplatījās vēss, zaļš plankums.
— Viņš ir tik tuvu, ka redz mūs, — Nikolass sacīja. — Viss, kas man nepieciešams — ir redzēt viņu kaut uz īsu mirkli.
Tīģera skeleta masīvā labā ķepa iebrida zaļajā gaismā. Un pielipa. Tas mēģināja pacelt kāju, bet biezi lipīgi zaļi pavedieni saistīja to pie ielas. Un tagad arī tā kreisā ķepa iekāpa zaļajā gaismā un pielipa.
— Nu, ne jau pavisam tik vājš, ko, Dī? — Fleimels kliedza.
Bet citu skeletu bars aiz zobenzobu tīģera turpināja spiesties uz
priekšu. Pēkšņi tā kaulainās kājas atrāvās, un tas ar milzīgu lēcienu metās uz priekšu. Fleimels paspēja pacelt rokas, iekams briesmonis sabruka pār viņu atvērtiem žokļiem, milzīgiem un drausmīgiem zobiem.
— Uz redzēšanos, Nikolas Fleimel, — DT sauca. — Es tikai paņemšu lapas no tevis.
— Nē, — Sofija čukstēja. — Nē, tas nebeigsies tā. — Viņa \r atmodināta, un Endoras Ragana bija piepildījusi viņu ar zināšanām. Un bija kaut kas, ko viņa varēja darīt. Sofija atvēra muti un iekliedzās, viņas aura uzliesmoja sudraba kvēlē.
39.NODALA
Džošs pamodās, ausTs skanēja māsas kliedziens.
Pagāja pāris sekundes, iekams Džošs saprata, kur vispār atrodas: viņš sēdēja Libbcy Park uz strūklakas malas. Visapkārt bija bieza migla un pretīga smaka, miglas vāli kustējās, miglā pārvietojās skeleti un mumificēti ķermeņi noskrandušās drēbēs.
Sofija!
Viņam bija jātiek pie māsas. Pa labi no viņa tumši pelēkas, gandrīz melnas miglas vidū uzzibsnīja zaļa gaisma un iezaigojās sudrabs, uz mirkli izgaismojot miglu un metot briesmīgas ēnas. Džošs paguva saskatīt Sofiju, Fleimelu un Skatahu, kuri cīnījās ar šiem briesmoņiem. Viņam jābūt kopā ar viņiem.
Džošs grīļodamies pietrausās kājās un atklāja, ka doktors Džons Dī stāv tieši viņa priekšā.
Dī apņēma blāvi dzeltena aura. Tā zibsnīja, sparkšķēja un šņāca kā degoši tauki un izdalīja sasmakušu puvušu olu smaku. Vīrietis stāvēja ar muguru pret viņu. Viņš bija noliecies, abām rokām atbalstījies pret zemo akmens malu blakus dzeramajai strūklakai, ko Džošs pirms tam bija lietojis. Dī cieši vērās notikumos, kas risinājās uz ielas, koncentrējies tik stipri, ka piepūlē zvārojās, kontrolējot šķietami bezgalīgo skeletu un mumificēto mirušo virzību. Tagad, kad Džošs bija piecēlies kājās, viņš ievēroja, ka miglā ir arī citas figūras — varēja saskatīt lāču, tīģera, leopardu un vilku paliekas.
Viņš dzirdēja Fleimelu saucam un Sofiju kliedzam, un viņa pirmā doma bija skriet pie Dī. Bet tad Džošs sāka šaubīties, vai vispār tiks tam tuvumā. Ko viņš var iesākt pret Dī spēcīgo burvestību? Džošs nebija tik spēcīgs kā viņa dvīņumāsa: viņam nebija spēka.
Bet tas nenozīmēja, ka viņš ir nekam nederīgs.
Sofijas kliedziens izraisīja šokpilnu auksta gaisa vilni, kas lika sagrīļoties zobenzobu tīģerim, pārvēršot to pulverī, un aizstūma atpakaļ pie tuvākajiem skeletiem. Milzīgs lācis nogāzās gar zemi, zem savas masas salauzdams dučiem skeletu. Gaisa brāzma arī izkliedēja tuvējo miglu, un pirmo reizi Sofija apjauta milzīgo neģēlību, ar ko viņiem bija jāsaskaras. Tur nebija dučiem vai pat simtiem, tur bija tūkstošiem veco Rietumu mirušo, kas soļoja lejā pa ielu viņu virzienā. Cauri masai grīļojās dzīvnieku, kas gadsimtu gaitā bija nomedīti apkārtējos kalnos, atliekas. Meitene nezināja, ko vēl viņa varētu darīt. Pēdējā maģijas lietošana bija viņu tik ļoti nogurdinājusi, ka tā atkrita pret Skatahu, kas satvēra viņu ar kreiso roku, labajā turot vienu no saviem zobeniem.
Fleimels noguris pietrausās kājās. Maģija bija izsūkusi arī viņa enerģiju, un pat dažās pēdējās minūtēs viņš bija novecojis. Grumbas ap acīm tapušas dziļākas, mati — plānāki. Skataha zināja, viņš vairs ilgi neizturēs.
— Atdod viņam lapas, Nikolas, — viņa mudināja.
Fleimels ietiepīgi pakratīja galvu. — Es neatdošu. Es nevaru. Es visu savu mūžu esmu veltījis Grāmatas sargāšanai.
— Tas, kurš atkāpjas, dzīvo ilgāk, — Skatija atgādināja.
Fleimels atkal papurināja galvu. Tad viņš pieliecās, dziļi ieelpodams. Viņa āda bija nāves bālumā ar diviem nedabiski spilgti sarkaniem plakumiem uz vaigiem. -Šis ir izņēmums, Skataha. Ja es iedošu viņam lapas, tad viņš nodos mūs visus iznīcībai — ne tikai mūs un Periju, bet visu pasauli. — Viņš iztaisnojās un pagriezās pret radījumiem, un tā varēja būt pēdējā reize — viņi visi to lieliski apzinājās. — Vai tu vari dabūt Sofiju projām no šejienes?
Skataha papurināja galvu. — Es nevaru vienlaikus cīnīties ar tiem un nest viņu.
— Vai tu viena pati vari tikt projām?
— Es varu sev atbrīvot ceļu, — viņa piesardzīgi sacīja.
— Tad ej, Skatij. Bēdz! Tiec pie pārējiem Vecajiem, sakontaktējies ar nemirstīgajiem cilvēkiem, pastāsti, kas šeit notika, lai tie sāk cīņu pret tumšajiem Vecajiem, kamēr nav par vēlu.
— Es nevaru atstāt tevi un Sofiju šeit, — Skatija stingri atteica. — Mēs būsim kopā līdz galam. Lai kāds tas arī būtu.
— Ir laiks mirt, Nikolas Fleimel, — Dī sauca no tumsas. — Es noteikti pastāstīšu Perenelei par šo brīdi visos sīkumos.
Cauri cilvēku un dzīvnieku skeletu masai izskrēja čaboņa, un tad tie kā viens vesels saviļņojās uz priekšu.
No miglas parādījās briesmonis.
Milzīgs un melns, mežonīgi rūkdams, mirdzinot divas milzīgas balti dzeltenas degošas acis un simtiem mazāku acu, tas traucās tieši cauri Libbey Park strūklakai, samala to šķēpelēs, sasita driskās dekoratīvās vāzes un metās virsū doktoram Džonam Dī.
Nekromants paspēja pamesties sāņus, iekams melnais Hummer ietriecās sienā, pārvēršot to putekļos. Tas iestrēga ar priekšu lejup pret sienas paliekām, melnie riteņi karājās gaisā, motors kauca. Durvis atvērās, un Džošs izrāpās ārā, uzmanīgi pieliecies pie zemes. Viņš turēja roku pie krūtīm, kur ķermenī bija iespiedusies drošības josta.
Ojaias avēnija bija piemētāta izsenis mirušo atliekām. Bez Dī kontroles tur bija tikai milzīgs daudzums kaulu.
Džošs izklumburēja uz ielas un devās pa to cauri kauliem un drēbju skrandām. Kaut kas nokraukšķēja zem kājām, bet viņš pat nepaskatījās.
Pēkšņi visi mirušie bija pazuduši.
Sofija nezināja, kas noticis. Bija atskanējusi briesmīga rūkoņa, plīstoša metāla skaņa, akmens būkšķi, un tad iestājies klusums. Un šai klusumā mirušie bija krituši kā izkapts ķerta zāle. Ko tagad Dī bija pasaucis palīgā?
Miglas vālos kustējās kāds veidols.
Fleimels sakopoja savu pēdējo enerģijas krājumu lielā zaļā bumbā. Sofija iztaisnojās un ari mēģināja sakopot savas enerģijas paliekas. Skataha atbrīvoja pirkstus. Kādreiz viņai bija teikts, ka viņa mirs kādā eksotiskā vietā, un viņa prātoja, vai Ojaia Venturas apgabalā varētu būt pietiekami eksotiska.
Veidols tuvojās.
Fleimels pacēla roku, Sofija sapulcināja vējus, Skataha pacēla abus pusmēnessveida zobenus. No nakts iznāca Džošs. — Es sasitu auto, — viņš sacīja.
Sofija sajūsmā iekliedzās, palīdzēdama Džošam ātrāk nokļūt līdz viņiem, likdama viņam kūleņot kaulu atliekās. Kareives zobeni atvairīja lāča straujo sitienu, miglā uzzibsnīja dzirksteles. Viņa sita vēlreiz, un lāča žoklis, tik garš kā viņas roka, izkūleņoja cauri gaisam. Cits pēc cita dzīvnieku skeleti piecēlās kājās. No miglas parādījās divi milzīgi vilki, viens — gandrīz tikai plikiem kauliem, otram pāri skeletam vīdēja neliels daudzums sačokurojušās ādas.