VIETĒJAIS ANTĪKO MANTU VEIKALIŅŠ IZPOSTĪTS EKSPLOZIJĀ
Gāzes eksplozija vakar vēlu vakarā izpostīja senas Ojaias iedzīvotājas Doras Vitčerlijas veikalu. Elektrība izraisīja aizdegšanos
šķīdinātājā, ko lietoja īpašniece, lai tīrītu un pulētu savus antīkos priekšmetus. Kad notika eksplozija, Vitčerlijas jaunkundze atradās sava veikala dibenistabā un necieta, acīmredzot pat neapzinādamās, cik tuvu nāvei viņu bija noveduši tīrīšanas darbi — "Kad jūs būsiet nodzīvojuši tik ilgi, cik es, tad sapratīsiet, ka nekas vairs pārāk nepārsteidz." Viņa apsolīja atvērt veikaliņu pēc brīvdienām.
Ojai Online
41. NODALA
Dziļi zem Alkatrazas Perenele Fleimela gulēja uz šauras lāviņas ar seju pret kameras aizmugurējo sienu. Ārpusē, gaiteni viņa dzirdēja sfinksu klikšķinot klakšķinot turp šurp pa auksto akmens grīdu, gaiss bija smags no čūskas un lauvas muskusa smakas. Perenele trīsēja. Kamera bija ledaini auksta, lejā pa sienu aptuveni collu no viņas sejas pilēja zaļgans ūdens.
Kur ir Nikolass? Kas noticis?
Perenele baidījās, bet ne par sevi. Fakts, ka viņa vēl bija dzīva, nozīmēja, ka kaut kādā veidā nepieciešama Dī un ka agrāk vai vēlāk abi satiksies. Un ja nu reiz Dī piemita kāda vājība, tad tā bija augstprātība. Viņš nebūs patiesi novērtējis viņu… un tad viņa dos tam triecienu! Tā bija sevišķi nepatīkama burvestība, ko Perenele bija iemācījusies Karpatu kalnu piekājē Transilvānijā un ko speciāli taupīja viņam.
Kur bija Nikolass? Perenele baidījās par Nikolasu un bērniem. Viņai bija grūti noteikt, cik daudz laika pagājis, bet, izpētot grumbas, kas veidojās roku augšdelmos, viņa pieņēma, ka ir novecojusi vismaz par gadiem diviem, tātad pagājušas divas dienas. Bez nemirstības eliksīra viņa un Nikolass noveco ar ātrumu vienas dienas laikā — vienu gadu. Atlicis mazāk nekā mēnesis, iekams viņi kļūs veci — ļoti veci.
Ja neviens nestāsies pretī Dī, tad viņš un viņam līdzīgie atkal ielaidīs pasaulē tumšos Vecos. Tas būs haoss, civilizācija aizies bojā.
Kur ir Nikolass? Perenele notrausa asaras. Viņa nedos sfinksai gandarījumu, tā nekad neredzēs viņu raudam. Vecie nejuta neko citu kā vienīgi nicinājumu pret cilvēciskām emocijām, uzskatīdami tās par cilvēku lielāko vājumu. Perenele zināja, ka tās bija cilvēku lielākais spēka avots.
Viņa pamirkšķināja acis vēlreiz, un bija nepieciešams mirklis, lai saprastu, ko viņa redz. Smirdīgais pilošais ūdens, kas tecēja lejā pa sienu, bija nedaudz izlocījies un veidoja rakstu. Viņa sakoncentrējās, mēģinādama saprast, ko redz.
Šķidrums sakustējās un pārvērtās sejā: Džefersons Millers, apsardzes sarga spoks. Pilošais ūdens veidoja burtus uz sūnām klātās sienas.
Fleimels. Bērni.
Vārdi pazibēja viena sirdspuksta laikā, tad pazuda.
Drošībā.
Perenele steigšus spēcīgi samirkšķināja acis, lai saskatītu skaidri. Fleimels un bērni bija drošībā!
Ojaiai. Enerģijas vārti. Parīze.
— Paldies tev, — Perenele klusu izdvesa, Džefersona Millera sejai pagaistot un kā ūdenim notekot lejā pa sienu. Viņai bija tik daudz jautājumu, bet tagad vismaz bija dažas atbildes. Nikolass un bērni bija sveiki un veseli. Viņi acīmredzot bija tikuši līdz Ojaiai un satikuši Endoras Raganu. Viņa bija atvērusi enerģijas vārtus un aizvedusi viņus uz Parīzi, un tas liecināja, ka Ragana bija palīdzējusi viņiem un droši vien bija apmācījusi Sofiju Gaisa maģijā.
Perenele zināja, ka Ragana nespēj atmodināt Džoša spējas, bet Parīzē un Eiropā bija Vecie un nemirstīgie cilvēki, kas spēs palīdzēt, kas varēs atmodināt Džošu un trenēt abus dvīņus Piecu elementu maģijā.
Viņa apgriezās uz muguras un paskatījās uz sfinksu, kas tagad bija nometusies zemē ārpus kameras — cilvēka galva uz milzīgām lauvas ķetnām, spārni sakļauti uz muguras. Radījums laiski smaidīja, garā iešķeltā mēle zibēja.
— Viss beidzas, nemirstīgā, — sfinksa čukstēja.
Pereneles smaids bija draudošs. — Gluži pretēji, — viņa atbildēja. — Tagad viss tikai sākas.
PIRmĀS GRĀMATAS BeigA$
AUTORA PIZĪME
Nikolass un Perenele Fleimeli ir reālas personas. Tāds ir arī doktors Džons Dī. Patiešām visi "AlķTmiķa" tēli, izņemot dvīņus, saistīti ar reāliem vēsturiskiem cilvēkiem vai mitoloģiskām būtnēm.
Kad man sākotnēji radās "Alķīmiķa" ideja, es domāju, ka galvenais varonis būs doktors Džons Dī.
Džons Dī vienmēr ir mani fascinējis. Elizabetes laikā, vienreizējā un ārkārtējā laikmetā, viņš bija unikāls. Džons Dī bija viens no tālaika izcilākajiem cilvēkiem, un visas viņa dzīves detaļas "Alķīmiķī" ir patiesas: viņš bija alķīmiķis, matemātiķis, ģeogrāfs, astronoms un astrologs. Tieši Džons Dī izvēlējās karalienes Elizabetes kronēšanas datumu, un, kad viņš bija viņas spiegu tīkla aģents, parakstīja kodētos ziņojumus ar "007". Divas "0" nozīmēja karalienes acis, un simbols "7" bija Dī personīgā zīme. Ir liecības, kas vedina domāt, ka Dī ir prototips Šekspīra "Vētras" Prospero.
Grāmatu sērijas ideja saistībā ar alķīmiķi radās manā galvā, gadiem krājās piezīmes, un šķita pilnīgi dabiski, ka tās būs Dī sērijas. Rakstot citu grāmatu, es aizvien atgriezos pie idejas, pievienojot papildu materiālus, saaužot kopā visas pasaules mitoloģijas, tādējādi radot milzīgu un intriģējošu stāstu darbības vietu un laiku. Es turpināju pētīt vietas, apmeklēt tās un vēlreiz atgriezties tajās, fotografējot visu, ko biju nolēmis izmantot grāmatās.
Katrs stāsts sākas ar ideju, bet tie ir tēli un raksturi, kas paši virza ideju uz priekšu. Dvīņu tēli man radās pirmie. Mans stāsts vienmēr bijis stāsts par brāli un māsu, un, runājot mitoloģiskiem terminiem, dvīņi ir kaut kas ļoti sevišķs. Pat katrai rasei un mitoloģijai ir stāsts par dvīņiem. Manam stāstam attīstoties, parādījās otrā plāna tēli, tādi kā Skataha un Morigana, vēlāk Hekate un Endoras Ragana. Bet kaut kā man joprojām nebija — varoņa, padomdevēja, dvīņu skolotāja, bet doktors Džons Dī, kas bija lielisks raksturs, nebija pareizais tēls.
Tad kādu dienu, vēlā 2000. gada rudenī, es biju Parīzē. Parīzē ir grūti apmaldīties, kamēr jūs vien zināt, kur ir Sēna vai dižākais orientieris — Eifeļa tornis, Sacre Coeur vai Parīzes Dievmātes katedrāle, bet es kaut kā pamanījos apmaldīties. Pirms tam biju izgājis no Parīzes Dievmātes katedrāles, šķērsojis Sēņu pa Pont d'Arcole, virzījos uz Pompidū centru un kaut kur starp Boidcvard dc Sebastopol un Rue Beaubourg apmaldījos. Ne gluži apmaldījos, tomēr īsti nezināju, kur esmu, bet tuvojās nakts. Nogriezos no Rue Beaubourg uz šaurās Rue du Montmorency un attapos, ka skatos izkārtnē, uz kuras bija rakstīts: AUBERGF. NICOLAS FLAMEL Nikolasa Fleimela viesmītne. Pie mājas fasādes bija zīme, uz kuras rakstīts, ka šajā namā dzīvojuši Fleimels un viņa sieva, nams bija celts 1407. gadā, kas nozīmēja, ka šis ir viens no vecākajiem Parīzes namiem.
Es iegāju iekšā un atradu tur burvīgu restorānu, kurā tovakar pavakariņoju. Tas lika justies savādi — ēst tajā pašā istabā, kur reiz dzīvojis un strādājis leģendārais Nikolass Fleimels. Atklātās griestu sijas bija oriģinālas, kas nozīmēja, ka tās ir sijas, kuras skatījis pats Nikolass Fleimels. Pagrabā zem manām kājām Nikolass un Perenele glabājuši savu pārtiku un vīnu, un viņu guļamistaba, iespējams, bija mazajā istabiņā tieši virs manas galvas.
Es zināju gaužām maz par slaveno Nikolasu Fleimelu. Dī, kuram bija viena no lielākajām bibliotēkām Anglijā, bija Fleimela grāmatas, un viņš bija studējis tā darbus.
Nikolass Fleimels bija viens no slavenākajiem alķīmiķiem. Alķīmija ir īpatnēja ķīmijas, botānikas, medicīnas, astronomijas un astroloģijas kombinācija. Tai ir gara un izcila vēsture, un to studēja Senajā Grieķijā un Ķīnā, un tiek apgalvots, ka tā ir modernās ķīmijas pamatā. Tāpat kā par Dī, arī par Nikolasu Fleimelu, "Alķīmiķi" visas detaļas ir patiesas. Mēs uzzinām pavisam maz. par viņu ne tikai no viņa paša rakstītā, bet arī no tā, ko daudzi citi rakstījuši viņa dzīves laikā.