Выбрать главу

Viņš dzimis 1330. gadā un pelnījis iztiku kā grāmatu tirgotājs un skrī­veris, rakstot vēstules un kopējot grāmatas klientiem. Kādu dienu viņš no­pirka ļoti sevišķu grāmatu — Ābrahama Grāmatu. Tā patiesi ir eksistējusi, un Nikolass Fleimels atstājis ļoti sīku grāmatas aprakstu, iesietu vara vā­kos, teksts bija uzrakstīts uz kaut kā, kas līdzinājās mizai.

Kopā ar Pereneli viņš pavadīja vairāk nekā divdesmit gadu ceļodams pa visu Eiropu, cenzdamies iztulkot savādo valodu, kādā bija sarakstīta grāmata.

Neviens nezina, kas šajā ceļojumā notika ar Nikolasu Fleimelu. Ir au­tentiskas ziņas, ka tad, kad viņš atgriezās Parīzē četrpadsmitā gadsimtā beigās, viņš bijis ļoti bagāts. Atri izplatījās baumas, ka viņš Ābrahama Grā­matā atklājis divus lielus alķīmijas noslēpumus: kā radīt filozofijas akmeni, kas parasto metālu pārveido zeltā, un kā sasniegt nemirstību. Nedz Niko­lass, nedz Perenele nekad neapstiprināja baumas un nekad neizskaidroja, kādā veidā bija kļuvuši bagāti.

Tomēr Nikolass un Perenele turpināja dzīvot — klusi un pieticīgi, daudz naudas veltīja labdarībai, nodibināja slimnīcas, baznīcas un bāreņu patversmes.

Pieraksti liecina, ka pirmā nomira Perenele, neilgi pēc tam — 1418. gadā — reģistrēta Nikolasa Fleimela nāve. Viņa māja tika pārdota, un po­tenciālie pircēji izrakņāja ik kaktu, meklēdami Fleimela lielo bagātību. Ne­kad nekas netika atrasts.

Vēlāk tumšā naktī Nikolasa un Pereneles Fleimelu kaps tika atrakts… un tad tika atklāts, ka kaps ir tukšs. Vai viņi bija apglabāti slepenos kapos, vai arī patiesībā nekad nav miruši? Parīzē virmoja baumas un uzreiz radās leģenda par nemirstīgo Fleimelu.

Turpmākajos gados tika apmeklētas Fleimela ceļojuma vietas visā Eiropā.

Kad es tajā vakarā iznācu no Nikolasa Fleimela nama, es atskatījos uz senatnīgo māju. Pirms sešsimt gadiem viens no visslavenākajiem alķīmi­ķiem pasaulē dzīvoja un strādāja šeit — cilvēks, kas veltījis sevi zinātnei, bija ieguvis un atdevis milzīgu bagātību un kura māju pateicībā saglabāja parīzieši, kas pat ielas nosaukuši viņa un viņa sievas vārdā — Nikolasa Fleimela iela un Pereneles iela (Rue Nicolas Flamel un Rue Perenelle 4. kvartālā).

Nemirstīgs.

Tajā mirklī es zināju, ka dvīņu padomdevējs nav Dī: Sofiju un Džošu mācīs Nikolass un Perenele. Es stāvēju Nikolasa un Pereneles mājas ār­pusē, un mitrajā rudenīgajā vakarā visas grāmatas detaļas savienojās un nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi materializējās.

Galvenā ieeja Nikolasa Fleimela viesmītnē, Rue du Montmorenc/, Parīzē

īpašs ieskats otraja Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā MAGS

Excerpt copyright © 2007 by Michael Scott. Published by Delacorte Press

Es mirstu.

Kopā ar savu sievu Penereli katru dienu, ko nodzīvoju, es novecoju par gada tiesu, un, pēc mana aprēķina, mums abiem palicis mazāk par mē­nesi, ko dzīvot.

Bet mēneša laikā iespējams daudz ko sasniegt.

Dī un viņa tumšie saimnieki sagūstījuši Pereneli kā cietumnieci, bei­dzot viņi dabū Kodeksu, Ābrahama Maģijas Grāmatu. Un viņi arī zina, ka Perenele un es — mēs nevaram izdzīvot daudz ilgāk.

Bet viņi nevarēs mierīgi atpūsties.

Viņi droši vien arī zina, ka Sofija un Džošs ir dvīņi, kas pieminēti se­najā grāmatā. Viņi ir pareģojumā un leģendā minētie dvīņi ar sudraba un zelta aurām, brālis un māsa ar spējām vai nu izglābt pasauli…vai iznīcināt to. Meitenes spējas ir atmodinātas, diemžēl zēna spējas — ne.

Tagad mēs esam Parīzē, manā dzimtenē, pilsētā, kurā es pirmo reizi atklāju Kodeksu un sāku garos meklējumus, lai to iztulkotu. Ceļojums ļāva atklāt Vecos, tas pavēra filozofijas akmens noslēpumu un beidzot arī galējo nemirstības mistēriju.

Es mīlu šo pilsētu. Tā glabā noslēpumus un ir mājas vairāk nekā vienam no nemirstīgajiem un senajiem Vecajiem. Šeit es atradīšu veidu, kā atmo­dināt Džoša spējas un turpināt Sofijas izglītošanu.

Man tas jāvar.

Viņu labā — un cilvēku rases labā.

No Nikolasa Fleimela, alķīmiķa, dienasgrāmatas.

Rakstīts piektdien, 1. jūnijā Parīzē, manas jaunības pilsētā

SeSTDIENA , 2 . jūnijs

1. "NODALA

Labdarības izsole nebija sākusies vēl krietni pāri pusnaktij, kamēr ne­bija beigušās galā pusdienas. Gandrīz četros no rīta izsole vēl tikai tuvojās beigām. Digitālais ekrāns aiz slavena ūtrupnieka — aktiera, kas bija spēlējis Džeimsu Bondu uz ekrāna daudzus gadus — muguras rādīja kārtējo summu — nedaudz vairāk kā miljonu eiro.

— Numur divsimt desmit: deviņpadsmitā gadsimta sākuma japāņu kabuki maskas.

Uztraukuma tirpas pārskrēja pāri pārpildītajai istabai. Izgrebtas no nefrīta, kabuki maskas bija ūtrupes galvenais efekts, un tika gaidīts, ka tās pakamps vairāk nekā par pusmiljonu eiro.

Garš, tievs vīrietis plāniem, tuvu galvai apcirptiem, sniegbaltiem ma­tiem stāvēja telpas aizmugurē, gatavs maksāt divtik.

Nikolo Makjavelli stāvēja atstatu no pūļa viegli uz krūtīm sakrus­totām rokām, uzmanot, lai nesaburzītu savu Savilc Roiva darināt» melno zīda smokingu. Akmens pelēkās acis slīdēja pāri pārējiem solītājiem, ana­lizējot un novērtējot tos. Patiesībā bija tikai pieci, kurus viņam vajadzēja uzmanīt: divi privāti kolekcionāri — tādi paši kā viņš: mazsvarīgas Eiro­pas valsts karaliskās ģimenes atvase, amerikāņu filmu aktieris, kas īsu brīdi bija populārs astoņdesmitajos gados, un antīko mantu tirgotājs, kurš, iespējams, solīja klienta uzdevumā. Pārējā auditorija — pasaules izklaides un sporta slavenību sajaukums ar nelielu politiķu piejaukumu un parasti cilvēki, kas iegriezās atbalstīt jebkuru labdarības pasākumu, — bija no­gurusi, iztērējusi savus līdzekļus vai arī nevēlējās solīt par savādajām ne­daudz satraucoša izskata maskām.

Makjavelli kolekcionēja maskas jau ļoti sen un gribēja šo pāri, lai no­slēgtu savu japāņu teātra kostīmu kolekcijas grupu. Šīs maskas pēdējo reizi parādījās pārdošanā 1898. gadā Vīnē, un tad Romanovu princis pār­solīja tās. Makjavelli bija pieticīgi solījis, viņš zināja, tās būs izliktas tirgū atkal, kad princis un viņa pēcnācēji nomirs. Nikolo zināja, ka joprojām būs tuvumā, lai nopirktu tās; tā bija viena no nemirstības priekšrocībām.

—  Vai sāksim solīt ar simttūkstoš eiro?

Makjavelli paskatījās, uztvēra ūtrupnieka uzmanību un pamāja.

Ūtrupnieks pamāja pretī. — Es solu simttūkstoš eiro Makjavelli kunga — viena no vienmēr visdāsnākajiem labdarības atbalstītājiem un sponsoriem — vārdā.

Aplausi piepildīja istabu, un daži cilvēki pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un pat pacēla brilles. Nikolo pagodināja viņus ar pieklājīgu galvas mājienu.

—   Vai mēs solām simt desmit? — ūtrupnieks jautāja. Viens no privā­tajiem kolekcionāriem nedroši pacēla roku.

—  Viens divdesmit? — ūtrupnieks paskatījās atkal uz Makjavelli, kas uzreiz pamāja.

Nākamajās trīs minūtēs solījumu brāzma pacēla cenu līdz diviem simtiem un piecdesmit tūkstošiem eiro. Bija palikuši tikai trīs nopietni so­lītāji: Makjavelli, amerikāņu aktieris un antīko mantu tirgotājs.