Makjavelli plānās lūpas savilkās smaidā: maskas būs viņa! Smaids pazuda, kad viņš sajuta iekškabatā klusu iezvanāmies savu mobilo telefonu. Vienu mirkli viņam bija kārdinājums ignorēt to; viņš bija devis saviem padotajiem stingrus norādījumus, ka viņu nedrīkst traucēt, ja vien tas nav absolūti neatliekami. Viņš izvilka ārkārtīgi plānu Nokia un paskatījās uz leju.
Lielajā LCD ekrānā pulsēja zobena attēls.
Makjavelli smaids pazuda pavisam. Šajā mirklī viņš zināja, ka vairs nevarēs nopirkt kabuki maskas šajā gadsimtā. Pagriezies uz papēža, viņš izsoļoja ārā no telpas un piespieda telefonu pie auss. Aiz sevis viņš dzirdēja ūtrupnieka āmuriņu atsitoties pret galdu. — Pārdots. Par divsimt sešdesmit tūkstošiem eiro.
— Klausos, — Makjavelli sacīja, pāriedams uz savas jaunības itāļu valodu.
Savienojums paukšķēja un krakšķēja, un tad no pasaules otras malas, Ojaias pilsētas ziemeļos no Losandželosas, kāds ar angļu akcentu atbildēja tajā pašā valodā, lietojot dialektu, kas nebija dzirdēts Eiropā vairāk nekā četrsimt gadu. — Man nepieciešama tava palīdzība.
Vīrietis pie telefona neidentificēja sevi, viņam to arī nevajadzēja, Makjavelli zināja, ka tas bija nemirstīgais mags un nekromants doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.
Nikolo Makjavelli izsteidzās ārā no mazās viesnīcas plašajā Place du Tertre bruģētajā skvērā un apstājās, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. — Ko es varu darīt tavā labā? — viņš piesardzīgi jautāja. Viņš ienīda Dī un zināja, ka šīs jūtas ir abpusējas, bet viņi abi kalpoja tumšajiem Vecajiem, un tas nozīmēja, ka viņi bija spiesti strādāt kopā gadsimtiem ilgi. Makjavelli arī nedaudz apskauda Dī par to, ka tas bija jaunāks nekā viņš — un tāds arī izskatījās. Makjavelli bija dzimis Florencē 1469. gadā, kas padarīja viņu par piecdesmit astoņiem gadiem vecāku par angļu magu.
— Fleimels atgriezies Parīzē.
Makjavelli iztaisnojās. — Kad?
— Tikko. Viņš tur nokļuva, izmantojot enerģijas vārtus. Man nav ne jausmas, kur viņš iznāks. Viņam līdzi ir Skataha.
Makjavelli seja noraustījās draudīgā grimasē. Pēdējā reizē, kad viņš tikās ar Kareivi, viņa izgrūda viņu cauri durvīm. Tās tobrīd bija aizvērtas, un viņš gandrīz mēnesi bija nēsājis šinas ap plecu un krūškurvi. Viņš veselu nedēļu nespēja apsēsties.
— Viņiem līdzi ir divi bērni. Amerikāņi, — Dī sacīja, balsij atbalsojoties un pagaistot transatlantiskajā līnijā. — Dvīņi, — viņš piemetināja.
— Pasaki vēlreiz, — Makjavelli palūdza.
— Dvīņi, — Dī strupi attrauca, — ar tīrām zelta un sudraba aurām. Tu zini, ko tas nozīmē, — viņš sacīja.
— Jā, — Makjavelli nomurmināja. Tās bija nepatikšanas.
— Meitenes auru atmodināja Hekate, pirms pati dieviete un viņas Ēnu valstība tika iznīcinātas. Es domāju, ka Endoras Ragana samācījusi meitenei Gaisa maģiju.
— Un ko tu gribi, lai es daru? — Makjavelli piesardzīgi jautāja, tomēr viņam jau tagad bija ļoti laba ideja.
— Atrodi viņus, — Dī ātri noteica. — Sagūsti viņus. Esmu ceļā uz Parīzi, bet man vēl paies stundas četrpadsmit, piecpadsmit, lai nokļūtu tur.
— Kas tad notika ar enerģijas vārtiem? — Makjavelli atļāvās skaļu izbrīnu.
— Endoras Ragana tos iznīcināja, — Dī rūgti sacīja, — viņa gandrīz nogalināja arī mani. Man laimējās izsprukt ar dažām brūcēm un skrambām, — viņš piemetināja un tad beidza sarunu, pat neatvadījies.
Nikolo Makjavelli uzmanīgi aizvēra telefonu un piesita ar to pret savu apakšējo lūpu. Kaut kas viņam lika šaubīties, ka Dī palaimējies — ja Endoras Ragana būtu gribējusi, lai viņš ir pagalam, tad šim lēmumam nevarētu izbēgt pat leģendārais doktors Dī. Makjavelli pagriezās un pārgāja pāri skvēram, kur viņu pacietīgi mašīnā gaidīja šoferis. Ja Fleimels un Skataha un amerikāņu dvīņi ieradušies Parīzē pa enerģijas vārtiem, tad pilsētā bija tikai dažas vietas, kur tie varēja ierasties. Vajadzētu būtu diezgan viegli tos atrast un sagūstīt.
Ja viņš to izdarīs šonakt, tad viņam piecpadsmit stundu nāksies strādāt ar gūstekņiem, iekams ieradīsies Dī. Un tajā laikā tie viņam izstāstītu visu, ko zina. Pustūkstoš gadu bija iemācījuši Nikolo Makjavelli, kā patiešām būt ļoti pārliecinošam.
— Kur tieši mēs esam? — Džošs Ņūmens prasīja, skatīdamies apkārt, mēģinādams visam, kas tikko kā bija noticis, rast jēgu. Vienā mirklī viņi bija Endoras Raganas veikalā Ojaiā… un nākamajā Sofija bija izrāvusi viņu cauri spogulim. Bija neliela disorientācija, un viņš cieši aizspieda acis. Kad tās atkal atvēra, viņš stāvēja mazā noliktavas istabiņā. Krāsu podi, kāpnes, sadauzīti māla podi un vīstokļi ar krāsu notraipītām drēbēm sakrauti lielā kaudzē, diezgan ikdienišķa izskata nokvēpis spogulis, piestiprināts pie akmens sienas. Viena blāva spuldzīte izplatīja nespodru dzeltenu gaismu.
— Mēs esam Parīzē, — Nikolass Fleimels sajūsmināts sacīja. — Manā dzimtajā pilsētā.
— Kā? — Džošs jautāja. Viņš paskatījās uz savu dvīņumāsu, bet viņa, piespiedusi galvu pie istabas vienīgajām durvīm, uzmanīgi klausījās. Viņa māja, lai viņš netraucē. Džošs palūkojās uz Skatahu, bet tā tikai purināja galvu, abām rokām aizspiedusi muti. Izskatījās, ka viņa tūlīt izvemsies. — Kā mēs te nokļuvām? — viņš jautāja Fleimelam.
— Šī zeme ir krustām šķērsām klāta neredzamām enerģijas līnijām, dažreiz sauktām par enerģijas jostām vai kursiem, — Fleimels paskaidroja. — Kur divas vai vairākas līnijas krustojas, atrodas vārti. Tagad vārti ir ļoti reti, bet senos laikos Veco rase izmantoja tos, lai ceļotu no vienas pasaules vietas uz citu vienā mirklī — tieši kā mēs to izdarījām. Ragana attaisīja enerģijas vārtus Ojaiā, un mēs nonācām šeit, Parīzē.
— Es tos ienīstu, — Skatija nomurmināja. Pat krēslainajā gaismā viņa izskatījās zaļa. — Vai tev jebkad ir bijusi jūras slimība? — viņa jautāja.
Džošs papurināja galvu. — Nekad.
Sofija atvirzījās no durvīm. — Džošam ir jūras slimība peldbaseinā. — Viņa pasmīnēja, tad atkal piespieda seju durvīm.
— Jūras slimība. Tas ir tieši tas, kā es jūtos. Tikai vēl ļaunāk.
Sofija paskatījās uz alķīmiķi. — Vai tev ir kāda ideja, kurā vietā Parīzē
mēs esam?
— Kaut kādā vecā vietā, — Fleimels sacīja, pievienojies viņai pie durvīm.
Sofija papurināja galvu un atkāpās. — Es neesmu pārliecināta, — viņa sacīja. Ar savām atmodinātajām spējām un Endoras Raganas zināšanām viņa pūlējās apkopot neskaitāmās emocijas un iespaidus, ko uztvēra. Ēka, kurā viņi atradās, nešķita veca. Bet, ja viņa klausījās pietiekami uzmanīgi, patiesībā varēja dzirdēt neskaitāmu spoku murmināšanu. Viņa ar plaukstu pieskārās sienai un balsu tīmeklī nekavējoties spēja atšķirt atsevišķas balsis, dziesmu čukstus, attālu ērģeļu mūziku. Viņa pacēla roku, un balsis galvā pagaisa. — Tā ir baznīca, — viņa sacīja, tad savilka pieri, — jauna baznīca… moderna, deviņpadsmitā gadsimta beigas, divdesmitā sākums, bet celta daudz, daudz vecākas baznīcas atrašanās vietā.
Fleimels apstājās pie koka durvīm un paskatījās atpakaļ pāri plecam. Blāvajā gaismā, kas krita no augšas, viņa vaibsti pēkšņi bija asi un taisnām līnijām, izteikti galvaskausveidīgi, acis pilnīgi ēnā. — Parīzē ir daudz baznīcu, — viņš sacīja, — tomēr ir tikai viena, es uzskatu, kas atbilst aprakstam, — viņš piebilda, sniegdamies pie durvju roktura.