Выбрать главу

Dvīņi neizpratnē saskatījās, bet tad steidzās viņam nopakaļ.

—  Es viņu pārbaudīju internetā, — Džošs klusītiņām teica, uz­metis žiglu skatienu māsai.

—   Tad patiesībā to tu darīji. Man uzreiz šķita aizdomīgi, ka pēkšņi e-pasts tev tik svarīgs.

—   Viss, ko viņš sacīja, apstiprinās: viņš atrodams Wikipedia, un par viņu ir gandrīz divsimttūkstoš ziņu Google. Par Džonu Dī ir vairāk nekā desmit miljonu ierakstu. Pat par Pereneli ir, un ir pie­minēta gan Grāmata, gan viss pārējais. Es atradu pat zitias, kad Dī miris, un arī informāciju par to, ka viņa kapu atrakuši ļaudis, kas meklējuši dārgumus, bet izrādījies, ka kaps ir tukšs, tur nebijis nedz līķa, nedz dārgumu. Acīm redzami viņš joprojām mājo Parīzē.

—   Viņš jau nu gan galīgi neizskatās pēc nemirstīga burvja, — Sofija noteica klusā balstiņā.

—  Esneesmu pārliecināts,kaziņu,kādamjāizskatāsburvim, — Džošs tikpat klusu atbildēja. — Vienīgie burvji, ko es zinu, ir Pens un Tellers.

—   Es neesmu burvis, — sacīja Fleimels, pat nepaskatīdamies uz viņiem. — Es esmu alķīmiķis, zinātnieks jums, iespējams, ab­solūti nepazīstamā zinātnē.

Sofija pielika soli, lai panāktu Niku. Meitene pastiepa roku, lai satvertu viņu aiz rokas, tādējādi piebremzējot, bet dzirksts — kā statiskās elektrības lādiņš — iesita viņai pa nagiem. — Au! — Sofija iekliedzās un atrāva roku, pirkstu gali tirpa. Kas notika?

—   Piedod, — teica Fleimels un tad paskaidroja: — Tas tikai ir pēcefekts tam… nu, tam, ko tu sauktu par maģiju. Mana aura — elektriskais lauks, kas aptver manu ķermeni — joprojām ir uzlā­dēta. Tā reaģēja tikai tad, kad pieskārās tavai aurai. — Viņš pa­smaidīja, atklādams izcili vienādus zobus. — Tas nozīmē, ka arī tev acīmredzot ir spēcīga aura.

—  Kas ir aura?

Fleimels turpināja soļot lejup pa ietvi, ne vārda nebilzdams, tad spēji pagriezās un norādīja uz kādu tetovēšanas salona skatlogu. Tajā, fluorescējošas gaismas izgaismots, liesmoja vārds TATOO. — Redzi, tur… redzi, ka pat ap vārdiem ir saskatāma blāzma?

—   Jā, redzu, — Sofija pamāja, aši uzmetot skatu. Katrs vārda burts izstaroja dzeltenu gaismu.

—   Ikvienam cilvēkam ap ķermeni ir līdzīga atblāzma. Vēl ne tik sen — pagātnē ļaudis to spēja skaidri saskatīt un sauca par auru. Tas cēlies no grieķu vārda "elpa". Cilvēkiem attīstoties, lielākā daļa zaudēja spēju redzēt auru. Daži, protams, joprojām spēj.

Džošs iesprauslājās.

Fleimels atskatījās pār plecu. — Tā ir taisnība. Auru ir nofoto­grafējis kāds krievu pāris, vārdā Kiriliani. Elektriskais lauks apņem ikvienu dzīvu organismu.

—  Kā tas izskatās? — Sofija jautāja

Fleimels ar pirkstiem pabungāja pa salona skatlogu. — Tieši tā: blāzma ap ikvienu ķermeni. Katra aura ir unikāla — atšķi­rīgā krāsā. Arī intensitāte atšķiras. Dažas mirdz pastāvīgi, citas pulsveidīgi. Dažas ir ļoti cieši ap ķermeni, citas to apņem kā ap­valks. Par cilvēku pēc viņa auras daudz ko var pateikt: piemē­ram, vai tas ir slims vai nelaimīgs, dusmīgs vai nobijies.

—  Un tu vari redzēt šīs auras? — Sofija nelikās mierā.

Fleimels papurināja galvu. — Nē, es nevaru, Perija gan var, nu,

dažreiz. Es nevaru. Bet es zinu, kā virzīt un vadīt enerģiju. Tas ir tas, ko jūs redzējāt šodien pirms kāda laika: tā bija tīra auras enerģija.

—  Man šķiet, es to labprāt gribētu iemācīties, — Sofija sacīja.

Fleimels uzmeta viņai žiglu skatienu. — Ar tādām vēlmēm jābūt

uzmanīgam. Ikviena enerģijas izmantošana kaut ko maksā. — Viņš piepeši pacēla roku. Sofija un Džošs uz klusās ielas burtiski ielenca viņu. Fleimela roka redzami trīsēja. Un, kad Sofija palūkojās viņa sejā, tad pamanīja, ka Fleimela acis bija pielijušas asinīm. — Kad izmanto auru, enerģijā tiek sadedzināts tik daudz kaloriju, it kā skrietu maratonu. Tas ir kā izlādēt bateriju, es šaubos, vai vēl ilgāk būtu spējis turēties pretī Dī.

—  Vai Dī ir spēcīgāks par tevi?

Fleimels rūgti pasmaidīja. — Noteikti. — Sabāzis rokas atpa­kaļ ādas jakas kabatās, viņš turpināja iet lejup pa ielu, tagad So­fija un Džošs gāja viņam blakus — katrs savā pusē. Tālumā pāri jumtu korēm varēja saskatīt Zelta vārtu tiltu. — Dī pēdējos piecus gadsimtus ir pavadījis, attīstot savas spējas, es to pašu laiku esmu pavadījis, slēpjot sevi, koncentrējoties tikai uz dažām mazām pra­smēm, kas man nepieciešamas, lai saglabātu Pereneles un savu dzīvību. Dī vienmēr bijis varens, un man pat bail iedomāties, uz ko viņš šodien ir spējīgs. — Kalna pakājē Fleimels apstājās, paska­tījies pa labi un kreisi, tad pēkšņi pagriezās pa kreisi un devās Kalifornijas ielas virzienā. — Jautājumus atstāsim vēlākam laikam. Tagad mums jāsteidzas.

—  Cik ilgi jūs pazīstat Dī? — Džošs nelikās mierā, cieši nolēmis saņemt atbildes.

Nikolass Fleimels rūgti pasmaidīja. — Džons Dī bija vīrietis spēka gados, kad es pieņēmu viņu par savu mācekli. Es joprojām mācīju mācekļus tajā laikā, no tiem ir daudzi, ar kuriem varu lepoties. Man šķita, ka es gatavoju jaunu alķīmiķu, zinātnieku, astronomu, astrologu un matemātiķu paaudzi: tie būtu tie cilvēki — vīrieši un sievietes —, kas veidotu jaunu pasauli. Dī, iespējams, bija pats izcilākais students, kāds man jebkad bijis. Ak, man pat šķiet, ka varu droši teikt, ka pazīstu viņu gandrīz piecsimt gadu — tomēr mūsu tikšanās šo pēdējo garo gadu laikā bijusi sava veida nejaušība.

—  Kas pārvērta viņu par tavu ienaidnieku? — Sofija jautāja.

—    Mantkārība, skaudība… un Kodekss, Maga Ābrahama Grā­mata, — Fleimels atbildēja. — Viņš to iekāroja jau sen, un tagad viņš to dabūja.

—  Bet ne jau visu, — Džošs atgādināja.

—   Nē, ne jau visu, — Fleimels pasmaidīja. Viņš turpināja ceļu, un dvīņi gāja blakus, katrs savā pusē. — Kad Dī bija mans māceklis Parīzē, viņš uzzināja par Kodeksu. Vienu dienu es viņu pieķēru mē­ģinājumā nozagt to, un tad es sapratu, ka viņš ir noslēdzis savienību ar Tumšajiem Vecajiem. Es atteicos dalīties tās noslēpumos ar viņu, un mūsu starpā izcēlās nikns strīds. Tajā naktī viņš mums ar Periju uzsūtīja pirmos slepkavas. Tie bija cilvēki, un mēs viegli tikām galā ar tiem. Nākamajā naktī slepkavas vairs nebija tik izteikti cilvēk­veidīgi, tad mēs ar Periju paņēmām Grāmatu, šo to no iedzīves un pametām Parīzi. Kopš tā laika viņš mūs vajā.

Viņi apstājās pie sarkanās gaismas. Britu tūristu trio gaidīja gaismas maiņu, un Fleimels apklusa, žigli uzmestais skatiens brī­dināja Sofiju un Džošu klusēt. Gaisma nomainījās, un viņi šķērsoja ielu. Tūristi devās pa labi, Nikolass Fleimels un dvīņi — pa kreisi.

—    Uz kurieni jūs devāties pēc tam, kad pamētāt Parīzi? — Džošs jautāja.

—   Uz Londonu, — Fleimels īsi atteica. — Dī gandrīz noķēra mūs 1666. gadā, — viņš turpināja. Viņš mums pa pēdām palaida Uguns Elementu, nežēlīgu, bezprātīgu būtni, kas gandrīz aprija pil­sētu. Vēsturē tas tiek dēvēts par Lielo ugunsgrēku.

Sofija paskatījās uz Džošu. Viņi abi bija dzirdējuši par Londonas Lielo ugunsgrēku; bija par to mācījušies pasaules vēsturē. Tomēr Sofija bija pārsteigta, cik mierīga šobrīd jutās; te nu viņa bija, klau­soties vīru, kas apgalvoja, ka ir vecāks par piecsimt gadiem, pie­minam zināmus vēsturiskus notikumus, it kā viņš tiešām būtu bijis tur klāt toreiz, kad tie notika. Un Sofija viņam ticēja!