Ne tikai Zemes valdzinošais skaistums — zilās debesis baltajā mākoņu plīvurā, bet ari putekļainā augsne un retā, sīkstā zāle šobrīd sajūsmināja Daru Veteru.
Drošiem, platiem soļiem staigāt pa Saules zeltīto Zemi — ar seju pret sauso, spirdzinošo vēju! Tikai cilvēks, kas bijis kosmiskā bezdibeņa malā, spēj aptvert, cik skaista ir planēta, kuru mūsu nesaprātīgie senči kādreiz sauca par «bēdu un asaru ieleju»!
Groms Orms neaizturēja celtnieku — vecais Padomes priekšsēdētājs ari pats gribēja pavadīt zvaigžņu kuģi.
Abi ieradas Elhomrā ekspedīcijas aizlidošanas dienā.
Vēl no gaisa Dars Veters pamanīja blāvi pelēcīgajā līdzenumā divus milzu spoguļus. Labējam bija gandrīz pareiza apļa forma. Kreisais atgādināja ļoti izstieptu elipsi. Spoguļi apzīmēja trīsdesmit astotāszvaigžņu ekspedīcijas pirmo divu kuģu nesenā starta vietas.
Aplis — to vietu, no kuras «Tintažels» devās uz drausmīgo T zvaigzni, lai ar varenas tehnikas palīdzību metodiski izpētītu spirāldisku — tālo pasauļu sūtni. Elipse — to vietu, no kuras «Aella», paceldamās krietni lēzenāk, aizveda zinātniekus uz Eridānas omikrona 2 balto punduri, lai tur izpētītu matērijā notiekošās pārmaiņas. Pusotra metra biezo pelnu kārtu, kas izveidojās kuģu dzinēju sadedzinātajā augsnē, aizleja ar īpašām saistvielām, kas neļāva vējiem to izkliedēt. Atlika vienīgi pārcelt stiepļu žogus uz jaunajām starta vietām. To bija nolemts izdarīt pēc «Gulbja» aizlidošanas.
Lūk, arī pats «Gulbis», iekalts čugunpelēkās termiskās bruņās, kuras sadegs, zvaigžņu kuģim izlaužo-
ties caur atmosfēru. Tālāk tas dosies spožā, visus izstarojumus atspoguļojošā apšuvumā. Diemžēl, šajā krāšņumā to neviens neredzēs, izņemot astronomus robotus, kas sekos lidojumam. Bet šie automāti, labākajā gadījumā, sniegs cilvēkiem mirdzoša punktiņa attēlu. Uz Zemi kuģis atgriezīsies, pārklāts ar apdeguma kārtu, grumbuļains un izvagots no sīko meteorītu sprādzieniem. Taču klātesošajiem «Gulbi» vairs neredzēt: neviens no viņiem nenodzīvos vēl simt septiņdesmit divus gadus!: Simt sešdesmit astoņus neatkarīgos gadus prasīs lidojums un četrus gadus — planētu izpētīšana. Ceļotājiem tikmēr būs pagājuši apmēram deviņdesmit gadi.
Daram Veteiam, ievērojot viņa darba slodzi, diezin vai izdosies nodzīvot līdz tam brīdim, kad «Gulbis» sasniegs zaļās zvaigznes planētas. Tāpat kā agrākajās šaubu dienās, Dars Veters no jauna apbrīnoja Rena Boza un Mvena Masa drosmīgo ideju. Kaut arī eksperiments nav izdevies, kaut arī problēma, kas skar pašus kosmosa pamatus, vēl rie tuvu nav atrisināta un viņu izraudzītais ceļš varbūt izrādīsies par maldīgu fantāziju, šie neprātīgie viri tomēr ir cilvēces radošās domas giganti, jo, pat apgāžot viņu teoriju un eksperimentu, cilvēki sasniegs jaunus zinību kalngalus.
Iegrimis domās, Dars Veters tikko nepaklupa pret drošības zonas signālu, nogriezās sāņus un negaidot ieraudzīja pie televīzijas torņa pazīstamu, kustīgu stāvu. Bužinādams nepaklausīgos, rudos matus un piemiegdams vērīgās acis, Rens Bozs steidzīgi nāca viņam pretim. Smalku, tikko manāmu rētu tīkls bija stipri pārvērtis fiziķa seju, uzspiežot tai ciešanu zīmogu.
— Priecājos redzēt jūs veselu, Ren!
— Jūs esat man vajadzīgs! — Rens Bozs izstiepa savas mazās, vasaras raibumiem klātās rokas.
— Ko jūs šeit darāt tik agri pirms starta?
— Es pavadīju «Aellu» — mani ļoti interesē dati par smagās zvaigznes gravitāciju. Pēc tam uzzināju, ka arī jūs atbrauksiet, un paliku…
Dars Veters klusēja, gaidīdams paskaidrojumus.
— Vai jūs pēc Jūnija Anta lūguma atgriezīsieties ārējo staciju observatorijā?
Dars Veters apstiprināja to ar galvas mājienu.
— Ants pēdējā laikā pierakstījis dažus neatšifrētus Loka raidījumus…
— Katru mēnesi tiek uztverti raidījumi ārpus parastā informācijas laika. Un ik reizes staciju ieslēgšanas momentu pārbīda par divām stundām. Tādējādi vienā gadā pārbaude aptver Zemes diennakti, bet astoņos gados — visu galaktiskās sekundes simt tūkstošo daļu. Tā aizpilda kosmisko raidījumu uztveršanas starplaikus. Pēdējā pusgadā uztverti neapšaubāmi ļoti tāli, mums nesaprotami signāli.
— Es ārkārtīgi interesējos par tiem un lūdzu pieņemt manu palīdzību šajā darbā.
— Tad jau labāk es palīdzēšu jums. Atmiņas mašīnu ierakstus izskatīsim kopā…
— Ar Mvenu Masu?
— Protams!
— Veter, tas ir lieliski! Pēc kļūmīgā mēģinājuma es jūtos tik neveikli — esmu ļoti vainīgs Padomes priekšā!... Bet ar jums man ir viegli, kaut arī jūs esat Padomes loceklis un bijušais pārzinis un neieteicāt ķerties pie šī eksperimenta.
— Arī Mvens Mass ir Padomes loceklis.
Fiziķis iegrima domās, tad acīm redzot kaut ko atcerējās un klusi iesmējās.
— Mvens Mass. Viņš… kā lai to saka… jūt manas domas un cenšas tās iemiesot praksē.
— Vai tieši šajā iemiesojumā nav jūsu kjūda?
Rens Bozs sarauca pieri un mainīja sarunas tematu:
— Veda Konga arī ieradīsies?
— Jā, es viņu gaidu. Zināt, viņa tikko neaizgāja bojā, cenzdamās izpētīt alu — senās tehnikas noliktavu, kurā atrada noslēgtas tērauda durvis.
— Neesmu dzirdējis.
— Piedodiet, aizmirsu. Jūs taču neinteresējaties tik dedzīgi par vēsturi kā Mvens Mass! Patlaban visa planēta min, kas varētu slēpties aiz šīm tērauda durvīm. Miljoniem brīvprātīgo izteikuši vēlēšanos piedalīties izrakumos. Veda nolēma lūgt Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmiju izskatīt šo jautājumu.
— Vai Evda Nala neatbrauks?
— Nē, viņa nevarēs.
— Daudzi būs apbēdināti. Veda loti mīl Evdu, bet Čara vienkārši jūsmo par viņu. Vai atceraties Čaru?