— Es arī gribēju noskatīties startu. Bet patlaban notiek mēģinājums uztvert ārpus programas raidījumus diapazonā 62/77. Pagrieziet virzīto izstarojumu antenas piltuvi pret observatoriju! Es pārsviedīšu vektora staru pāri Vidusjūrai tieši uz Elhomru. Sagatavojiet cauruļveida vēdekli un ieslēdziet pussfērisko ekrānu! — Pavēries sāņus, Jūnijs Ants piemetināja: — Ātrāk!
Pieredzējušais zinātnieks divās minūtēs izpildīja visus šos norādījumus. Pussfēriskā ekrāna dziļumā iezaigojās gigantiskas galaktikas attēls, kurā abi zinātnieki nekļūdīgi pazina cilvēkiem sen zināmo M-31 jeb Andromedas miglāju.
Skatītājam tuvākajā — ārējā spirāles vītnē, netālu no galaktikas lēcveidīgā diska vidus, iedegās uguntiņa. Niecīgas šķiedriņas veidā tur iezīmējās zvaigžņu sistēma, kas patiesībā bija milzīgs galaktikas atzarojums simtiem parseku garumā. Uguntiņa sāka augt, un vienlaikus arī «šķiedriņa» aizvien vairāk palielinājās. Beidzot galaktikas kopaina pazuda, izplūstot aiz redzes lauka malām. Sarkanu un dzeltenu zvaigžņu straume šķērsoja visu ekrānu. Uguntiņa kļuva par mazu riņķīti un spīdēja tagad zvaigžņu straumes pašā galā. Vēl pēc mirkļa tur parādījās spektra klases K oranža zvaigzne, ap kuru sāka riņķot tikko saskatāmi punktiņi — planētas. Vienu no tām pilnīgi aizsedza gaismas riņķītis. Pēkšņi viss sagriezās sarkanās līkloču līnijās un zibošu dzirkstēju spietos. Rens Bozs aizvēra acis…
— Pārtrūkums, — no sānu ekrāna paskaidroja Jūnijs Ants. — Es demonstrēju jums pagājušajā mēnesī uztverto raidījumu, kas ierakstīts atmiņas mašīnās. Tagad ieslēgšu tiešo uztveri.
Uz ekrāna joprojām virmoja dzirkstis un tumši sarkanas līkloču līnijas.
— Savādi! — iesaucās fiziķis. — Kā jūs izskaidrojat šo pārtrūkumu?
— Pagaidiet! Tūlīt raidījums atjaunosies. Bet kas jums te liekas savāds?
— Pārtrūkuma sarkanais spektrs. Andromedas miglāja spektrā novērojama violetā novirze. Sis miglājs taču tuvojas mums!
— Pārtrūkumam nav nekāda sakara ar Andromedu. Tā ir vietēja parādība.
— Jūs domājat, ka viņu raidstacija nejauši uzcelta pašā galaktikas malā — vēl tālāk nekā Saule no mūsu Galaktikas centra?
Jūnijs Ants skeptiski palūkojās uz Renu Bozu.
— Jūs esat gatavs diskutēt jebkurā brīdī, aizmirstot, ka ar mums runā Andromedas miglājs — no četrsimt piecdesmit tūkstoš parseku attāluma!
— Protams, protams! — Rens Bozs samulsa. — Vēl labāk būtu teikt — no pusotra miljona gaismas gadu attāluma! Sis ziņojums nosūtīts pirms piecpadsmit tūkstoš gadsimtiem…
— Un mēs redzam tagad to, kas pārraidīts ilgi pirms ledus laikmeta iestāšanās un cilvēka parādīšanās Zemes virsū! — Jūnijs Ants manāmi atsila.
Sarkanās līnijas sāka griezties lēnāk, ekrāns satumsa un pēkšņi atkal iedegās. Trūcīgajā gaismā tik tikko varēja saskatīt krēslainu klajumu, kurā izkaisītas dīvainas, sēņveidīgas celtnes. Ainavas priekšplānā salti vizuļoja gigantisks, zils riņķis ar metālisku virsmu. Tieši virs apļa centra cits zem cita karājās vairāki abpusēji izliekti diski. Nē, nevis karājās, bet lēni cēlās augšup. Līdzenums izzuda, un uz ekrāna palika tikai viens no diskiem. No apakšas tas bija stiprāk izliekts nekā no augšas un abās puses pārklāts ar rupjam spiralisku vītņu ribām.
— Tie ir viņi… viņi!… — cits caur citu iesaucās zinātnieki, domādami par attēla pārsteidzošo līdzību ar spirāldiska fotogrāfijām un rasējumiem, ko trīsdesmit septītā ekspedīcija bija atvedusi no dzelzs zvaigznes planētas.
Jauns sarkano līniju virpulis — un ekrāns nodzisa. Rens Bozs gaidīja, baidīdamies kaut uz mirkli novērst acis no ekrāna. Pirmo reizi cilvēka skatiens bija skāris citā galaktikā dzimušas domas materiālo iemiesojumu! Taču ekrāns vairs neiedegās. Toties televizofona sānu panelī atskanēja Jūnija Anta balss:
— Raidījums pārtrūcis. Gaidīt un tērēt enerģiju ilgāk vairs nedrīkst! Visa planēta būs pārsteigta un sajūsmināta. Vajadzēs lūgt no Ekonomikas padomes papildu resursus, lai divreiz biežāk rīkotu ārpusprogramas uztveršanas mēģinājumus. Bet, ievērojot kolosālo enerģijas patēriņu «Gulbim» nepieciešamās degvielas sagādāšanai, tas acīm redzot kļūs iespējams tikai pēc gada. Tagad mēs zinām, ka uz dzelzs zvaigznes planētas atrastais kuģis nācis no turienes. Ja nebūtu Erga Noora atraduma, mēs# redzēto vispār nesaprastu.
— Un šis spirāldisks tiešām ieradies no Andromedas miglāja? Cik tad ilgi tas lidojis? — Rens Bozs, iegrimis domās, pats sev jautāja.
— Apmēram divus miljonus gadu spirāldisks cejoja starp abām galaktikām, līdz beidzot atrada patvērumu uz T zvaigznes planētas, — Jūnijs Ants skarbi konstatēja. — Acīm redzot šie kuģi ierīkoti tā, ka var automātiski nolaisties, kaut gan tūkstošiem gadu neviena dzīva būtne nav pieskārusies vadības svirām.
— Varbūt viņi dzīvo ļoti ilgi?
— Bet ne miljoniem gadu, tas runā pretim termodinamikas likumiem, — vēsi atteica Jūnijs Ants. Un, neraugoties uz milzīgajiem apmēriem, spirāldisks nevarēja Uzņemt veselas planētas iedzīvotājus… domājošas būtnes. Nē, pagaidām mūsu galaktikas vēl nespēj ne sasniegt viena otru, ne arī apmainīties ar ziņojumiem…
— Spēs! — Rens Bozs nešaubīdamies izteica savu pārliecību, atvadījās no Jūnija Anta un steidzīgi devās uz lidlauku.
Dars Veters ar Vedu un Čara ar Mvenu Masu stavēja mazliet sāņus no divām garām pavadītāju rindām. Visu skatieni bija pievērsti centrālajai ēkai. Garām aizslīdēja platforma, kuru sveica ar roku mājieniem un — kaut ko līdzīgu ļaudis atļāvās tikai izņēmuma gadījumos — skaļiem saucieniem. Divdesmit divi «Gulbja» ekspedīcijas dalībnieki atradās uz šīs platformas.