Nīzas vērīgā dzirde uztvēra mākslīgā gravitācijas lauka regulēšanas toņa maiņu. Triju aparātu diski vadības pults labajā pusē sāka nevienmērīgi mirkšķināt, ieslēdzās labā borta elektroniskais tausts. Uz ekrāna parādījās stūrains, spožs priekšmets. Līdzīgi šāviņam tas lidoja «Tantrai» tieši virsū un tātad atradās ļoti tālu. Ieraugot milzīgo vielas lausku, kādas kosmiskajā telpā gadās ārkārtīgi reti, Nīza pasteidzās noteikt tās apjomu, masu, ātrumu un lidojuma virzienu. Tikai tad, kad noklakšķēja novērojumu žurnāla automātiskā spole, meitene atkal lāvās atmiņām.
Visdziļāko iespaidu uz viņu bija atstājusi drūmā asinssarkanā saule, kas izauga ekrānu redzes lokā lidojuma ceturtā gada pēdējos mēnešos. Ceturtais gads tas bija zvaigžņu kuģa iemītniekiem, kas traucās izplatījumā ar piecām sestdaļām gaismas ātruma, t. i., ar piecām sestdaļām absolūtās ātruma vienības. Uz Zemes tikmēr bija pagājuši apmēram septiņi gadi, ko astronauti sauca par neatkarīgajiem.
Saudzēdami cilvēku acis, ekrānu filtri mainīja jebkura spīdekļa staru krāsu un intensitāti. Ekspedīcijas dalībnieki skatīja tālās saules it kā caur Zemes atmosfēras ozona un ūdens tvaiku vairogiem. Augstas temperatūras zvaigžņu neaprakstāmā spokaini violetā gaisma šķita zilgana vai balta, drūmās, pelēcīgi sārtās ugunslodes likās jautri zeltainas kā mūsu Saule. Seit turpretim spilgtā purpurā liesmojošs spīdeklis ieguva tumšu, asiņainu nokrāsu, kādā Zemes astronomi pieraduši redzēt spektra klases M5 debess ķermeņus. Planētu no zvaigznes šķīra daudz mazāks attālums nekā Zemi no Saules. Kad kuģis tuvojās Zirdai, tās centrālais spīdeklis izauga par milzīgu, tumši sarkanu disku, kas izstaroja ļoti daudz siltuma.
Jau divus mēnešus pirms Zirdas sasniegšanas «Tantras» apkalpe mēģināja sazināties ar planētas ārējo staciju. Te bija tikai viena šāda stacija uz neliela dabiskā pavadoņa bez atmosfēras.
Zvaigžņu kuģis turpināja saukt Zirdas ārējo staciju arī tad, kad līdz planētai bija atlikuši tikai trīsdesmit miljoni kilometru un «Tantras» gigantiskais ātrums samazināts līdz trīstūkstoš kilometriem sekundē. Dežurēja Nīza, bet ari pārējie apkalpes locekļi bija nomodā, sapulcējušies pie ekrāniem centrālajā komandpunktā.
Atšķīra rokasgrāmatu un sameklēja ziņas par šīs planētas stratosfēru. Jonizācija izrādījās spēcīgāka nekā parasti. Neskaidra, trauksmaina nojauta sāka briest ekspedīcijas priekšnieka smadzenēs.
Ievirzījuši zvaigžņu kuģi nolaišanās spirāles sestajā vītnē, astronauti pamanīja lielu pilsētu kontūras. Taču neviens signāls joprojām neatskanēja kuģa uztvērējos.
Nīzu Kritu nomainīja, lai viņa varētu paēst. Meitene bija tik nogurusi, ka drīz vien iesnaudās. Viņai šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kaut gan patiesībā zvaigžņu kuģis tikmēr bija pārlidojis pāri Zirdas nakts pusei. Tur lejā vajadzēja būt pilsētām, rūpnīcām, ostām. Bet, lai cik rūpīgi ļaudis vēroja planētu spēcīgajos stereoteleskopos, neviena uguntiņa neiemirdzējās ellišķīgajā tumsā. Bez tam kuģa radītos pērkona dārdus Zirdas iedzīvotājiem taču vajadzētu dzirdēt desmitiem kilometru attālumā…
Pagāja stunda. Joprojām ne mazākās dzirkstelītes. Mokpilnā gaidīšana kļuva neciešama. Noors ieslēdza brīdinājuma sirēnas. Pāri melnajam bezdibenim aizskanēja drausmīgs kauciens, un Zemes cilvēki cerēja, ka, saplūstot ar gaisa dārdoņu, tas sasniegs Zirdas mīklaini klusējošos iedzīvotājus.
Pēkšņi ugunīgas gaismas spārni aizslaucīja baismīgo tumsu. «Tantra» jau lidoja virs planētas apgaismotās puses. Lejā joprojām pletās samtains melnums. Steidzīgi attīstītie un palielinātie uzņēmumi rādīja, ka tie ir ziedi, kas atgādina zemes samtaini melnās magones. Melno magoņu paklājs stiepās tūkstošiem kilometru uz visām pusēm, aizstājot visu — mežus, krūmājus, niedrājus, pļavas. Kā milzīgu ģindeņu ribas melnajā paklājā vietām rēgojās pilsētu ielas, sarūsējušas dzelzs konstrukcijas šur tur iezīmējās kā sarkanas brūces. Neviena dzīva radījuma, neviena kociņa — visur tikai melnās magones!
«Tantra» nometa bumbveida novērošanas staciju un atkal ielidoja planētas nakts pusē. Pēc sešām stundām automātiskā stacija paziņoja gaisa sastāvu, temperatūru, spiedienu un citus datus par apstākļiem augsnes virspusē. Viss atbilda normai, izņemot paaugstinato radioaktivitāti. _
— Briesmīga traģēdija! — aizsmakušā balsī nomurmināja ekspedīcijas biologs Eons Tāls, pierakstīdams tikko saņemtās ziņas. — Viņi nogalinājuši paši sevi un savu planētu!
— Vai tiešām? — jautāja Nīza, cenzdamās apslēpt acīs saskrējušās asaras. — Tas ir šausmīgi! Jonizācija nemaz nav tik spēcīga.
— Pagājis jau krietni daudz gadu, — biologs skarbi atbildēja. Viņa jauneklīgā un reizē vīrišķīgā čerkesa seja, kurā izcēlās valdonīgais ērgļa deguns, kļuva barga. — Sāda radioaktivitāte ir bīstama tieši tāpēc, ka pieaug nemanot. Gadu simteņiem izstarojuma kopīgais daudzums varēja palielināties koru pēc kora kā mēs saucam apstarošanas biodevas, bet pēkšņi sekoja kvalitatīvs lēciens! Iedzimtības satricināšana, dzimstības izbeigšanās plus staru slimību epidēmijas… Tas negadās pirmo reizi — Lokam zināmas arī citas līdzīgas katastrofas…