Kaufmanis nolika klausuli un pagriezās pret Bridžeru.
— Mans šoferis saka, ka mums sekojot kāds taksometrs.
Bridžers nervozi paskatījās atpakaļ. Kaufmanis iesmējās vai vismaz atrieza zobus. — Nav ko uztraukties. Londonā vienmēr ir daudz taksometru. Tas redzēs, ka mēs nekur nebraucam. Svarīgākais ir, lai es dabūtu sarunu ar Štutgarti. — Viņš atvēra sudraba portsigaru ar maziem cigāriem. — Vai smēķējat?
— Nē, pateicos.
— Jūs atsūtījāt man telegrāfisku ziņojumu uz Zenēvu. — Kaufmanis paņēma vienu ci- gāriņu. — Pirms dažiem mēnešiem.
— Jā.
— Kopš tā laika mēs nekā vairāk neesam no jums saņēmuši.
— Esmu pārdomājis. — Bridžera seja nervozi noraustījās.
— Bet varbūt tagad ir pienācis laiks vēlreiz pārdomāt. Zināt, šos pēdējos mēnešus mēs dabūjām krietni palauzīt galvas. — Kaufmanis bija nopietns, bet runāja laipni un lēnīgi. Bridžers atkal bažīgi palūkojās pa aizmugures logu.
— Neraizējieties, kad es jums saku! Viss būs kārtībā. — Kaufmanis pacēla ar briljantiem izrotātas sudraba šķiltaviņas un aizdedzināja cigāru. — Vai patiešām tika uztverts raidījums?
— Jā.
— No kādas planētas?
— No ļoti tālas planētas.
— Kaut kur Andromēdas zvaigznājā?
— Pilnīgi pareizi.
— Nu, tas ir labu gabaliņu no mums.
— Ko jūs .. .? — Bridžers sarauca degunu, kad cigāra dūmu mākonītis aizpeldēja līdz viņam.
— Ko es vēlos? Tūlīt pateikšu. Amerikā — es tobrīd biju Amerikā — sacēlās liel's uztraukums. Visi bija kā uz adatām. Arī Eiropā, it visur. Tad jūsu valdība pateica: «Nekas sevišķs nav noticis. It nekas. Mēs vēlāk paziņosim.» Un tā tālāk. Un cilvēki aizmirst — paiet mēneši, un cilvēki pamazām aizmirst, jo pietiek cita, par ko raizēties. Bet kaut kas tur tomēr ir?
— Oficiāli nekas.
— Nē, oficiāli, protams, ne. Mēs esam mēģinājuši ievākt informāciju, bet visur atdūrušies kā pret sienu. Visiem mutes ir aizzīmogotas.
— Ieskaitot manējo.
Tagad viņi bija nobraukuši pusloku apkārt Rīdžentparkam. Bridžers paskatījās pulkstenī.
— Man drīz jāatgriežas institūtā.
— Vai jūs strādājat Anglijas valdības uzdevumā? — Kaufmanis jautāja tādā tonī, it kā risinātu sarunu tikai pieklājības pēc.
— Es esmu grupas sastāvā, — Bridžers sacīja.
— Un jūs strādājat pie raidījuma atšifrēšanas?
— Kāpēc tas jūs interesē?
— Mūs interesē viss kaut cik svarīgais. Un šis raidījums var būt ļoti svarīgs.
— Var būt un var nebūt.
— Bet darbs tiks turpināts? Lūdzu, neesiet tik noslēgts. Es nemēģinu izvilkt jums noslēpumu.
— Es to neturpināšu.
— Kāpēc ne?
— Negribu uz visiem laikiem palikt valsts dienestā.
Viņi pabrauca garām zooloģiskajam dārzam un devās lejup uz Portlendpleisu. Kaufmanis ar baudu pakšķināja savu cigāru, bet Bridžers gaidīja, kas sekos. Kad viņi pagriezās uz rietumiem, uz Mērilbounu, Kaufmanis jautāja:
— Jūs gribat kaut ko ienesīgāku? Varbūt pie mums?
— Agrāk es par to domāju, — Bridžers atbildēja, nolaizdams skatienu uz savām kājām.
— Pirms tā skandāliņa Bolderšovā?
— Jūs to zināt? — Bridžers cieši paskatījās uz Kaufmani. — Kas notika toreiz pie Ouldroida?
— Protams, zinu.
Kaufmanis bija ļoti laipns, gandrīz draudzīgs. Bridžers atkal nodūra acis.
— Es negribēju nekādas nepatikšanas.
— Jums nevajag ļaut sevi tik viegli nobaidīt, — Kaufmanis sacīja. — Un tajā pašā laikā jūs nedrīkstat uzvest kādu mums uz pēdām. Mums te var būt arī citas darīšanas.
Viņi atkal pagriezās uz ziemeļiem, uz Bei- kerstrītu.
— Es domāju, ka jums jāpaliek tur, kur jūs esat, — Kaufmanis sacīja. — Bet jums vajadzētu uzturēt kontaktu ar mani.
— Cik?
Kaufmanis plati iepleta acis.
— Piedodiet, nesapratu.
— Jūs taču gribat, lai sniedzu jums informāciju.
— Patiešām, doktor Bridžer! — Kaufmanis iesmējās. — Jūs neatzīstat diplomātiskus smalkumus.
Nozumzēja telefons. Kaufmanis pacēla klausuli.
— Kaufmanis… Jā, jā … Das ist Fe- lix?.. .[3]
Viņi vēl divreiz apbrauca apkārt parkam, un tad pāris simt jardu attālumā no institūta Bridžers izkāpa. Džūdija redzēja doktoru atgriežamies, bet viņš tai neteica ne vārda. Šis cilvēks izturējās pret viņu ar lielu neuzticību.
Pusstundu vēlāk taksometrs, kas bija sekojis Kaufmaņa limuzīnam, piebrauca pie kādas telefona automāta kabīnes, un no tā izrausās Hariss. Viņa kāja vēl arvien bija ieģipsēta, un viņš kustējās stīvi, taču uzskatīja sevi par darba spējīgu. Hariss samaksāja šoferim un aizkliboja uz kabīni. Kad taksometrs bija aizbraucis, ielas malā apstājās cita mašīna un sagaidīja viņu.
Uz Harisa zvanu atsaucās Votlinga personiskais adjutants — garlaikots leitnants no karaliskās jātnieku gvardes (Aizsardzības ministrijas sistēmā tajā laikā notika tā sauktā «integrācija»).
— Saprotu. Bet labāk atnāciet pats un ziņojiet personiski.
Kad leitnants nolika klausuli, kabinetā ašiem soļiem ienāca Votlings, uzbudināts un noraizējies pēc kārtējās tikšanās ar Osbornu.
— Tikai tarkšķ un tarkšķ. Nekā cita viņi nedara! — Votlings nosvieda portfeli uz krēsla. — Vai ir kas jauns?
— Nupat piezvanīja Hariss.
— Nu?
Votlings apsēdās pie sava masīvā metāla rakstāmgalda, tikpat vienkārša kā drūmā telpa ar betona sienām un ugunsdzēsības noteikumiem pie durvīm. Adjutants švītīgi parāva uz augšu vienu uzaci.
— Viņš sacīja, ka Bridžers redzēts kopā ar kādu zināmu subjektu.
— Ar ko? Jūs varētu iztikt bez žargona.
— Ar Kaufmani, ser.
— Kas tas par Kaufmani?
— No starptautiskā karteļa «Intel».
Votlings blenza uz kailo sienu pretī rakstāmgaldam. Par spīti likumiem, kas aizliedza trestus, un Kopējā tirgus noteikumiem vēl arvien pastāvēja vairāki lieli kosmopoli- tiski karteļi. Tie darbojās puslegāli, bet bija ārkārtīgi spēcīgi un dažkārt uzlika savus žņaugus visai Eiropas tirdzniecībai. Laikposmā, kad valstis, no kurām Rietumi bija atkarīgi izejvielu ziņā, pastāvīgi draudēja ar boikotu, bezprincipiālām tirdzniecības aģentūrām pavērās jo plašas iespējas. Kartelis
«Intel» ar savām mahinācijām bija vispār pazīstams un ļoti nīsts. Viss, kas nokļuva tā rokās, pirmajā izdevīgajā brīdī tika ar peļņu pārdots kādas citas valsts galvaspilsētā.
— Vēl kaut kas?
— Nē. Viņi divas vai trīs reizes apbrau- kuši apkārt parkam Kaufmaņa motorizētajā pilī, un tad Bridžers atgriezies bāzē.
Votlings domīgi braucīja zodu, apsvērdams tikko dzirdēto un izdarīdams secinājumus,
— Vai jūs domājat, ka Bridžeram bija sakari ar viņu jau Bolderšovā?
— Hariss tā domā.
— Un tādēļ Harisu nolaupīja, piekāva un pusdzīvu izsvieda vecajās dzirnavās?