— Laikam gan.
— Nu, tā tikai mums vēl trūka, lai tieši šī kompānija kaut ko uzzinātu!
Ja reiz kas nonāca «Intel» rokās, tad sadzīt tam pēdas bija ārkārtīgi grūti. Kartelim bija pilnīgi legāla pārstāvniecība Londonā, oficiāli reģistrēti kantori Šveicē un filiāles vismaz trīs kontinentos. Informācija pa viņu privātajiem kanāliem aizslīdēja kā dzīvsudrabs, un tur gandrīz neko nevarēja līdzēt. Šāda veida operācijas nebija iespējams izsekot un aizkavēt. Brīdī, kad izdarīja kratīšanu Pikadillijas kantorī, meklējamais objekts jau tika apmainīts pret mangānu vai boksītu aiz kādas pavisam nedraudzīgas valsts robežām. Šiem ļaudīm nekas nebija svēts un neaizskarams.
— Man šķiet, ka Bridžers ari turpmāk piegādās viņiem informāciju, — Votlings sacīja.
— Viņš taču taisās atstāt šo darbu, — adjutants atgādināja.
— Šaubos, vai tagad viņš to darīs. Tie būs viņu uzpirkuši. — Votlings nopūtās. — Un, ja arī, tik un tā Bridžers visu uzzinās no Fleminga. Viņi abi ir nešķirami kā dvīņi.
— Vai jūs domājat, ka arī Flemings ir tur iejaukts?
— Eh! — Votlings atgrūda krēslu un atmeta ar roku. — Flemings ir nelabojams vientiesis. Viņš izmuldēsies jebkuram, lai parādītu savu neatkarību. Gluži tāpat kā pagājušo reizi. Un tagad mēs vēl ielaižam viņus savās mājās.
— Kādējādi?
— Kādējādi? Ir gan jums izteicieni! Viņi pārnāk Aizsardzības ministrijas paspārnē, tādējādi. Visa kompānija. Flemings grib būvēt savu superskaitļotāju raķešu pētniecības centrā Tornesā.
— Vai tiešām?
— Tas ir valsts noslēpums.
— Saprotu, ser! — Adjutanta sejā parādījās piesardzīga izteiksme. — Vai tas ir jau izlemts?
— Vēl ne, bet tā būs. Es jau iepriekš saožu muļķību, ja vējš pūš no tās puses. Vandenbergs ir nikns. Un droši vien arī visa viņa komiteja. Bet Reinharts dara visu, lai to panāktu, tāpat Osborns un viņu ministrs. Un, manuprāt, tāpat nostāsies ari valdība.
— Tātad mēs nevaram viņus neņemt pretī?
— Mēs varam viņus novērot. Pirmkārt, mums vajadzētu paturēt šim nolūkam Harisu.
— Tornesā ir pašiem savs armijas drošības dienests, — adjutants lepni piebilda.
Aviācijas komodors nosprauslojās.
— Hariss var sadarboties ar viņiem.
— Hariss vispār grib tikt vaļā no šā uzdevuma.
— Kāpēc?
— Viņš ir pārliecināts, ka tie viņu sazīmējuši.
— Kā? Pardon! — Votlings ironiski uzsmaidīja adjutantam. — Kādējādi?
— Nu, tā piekaušana Bolderšovā nebija nejaušība. Droši vien viņi domā, ka Hariss nācis uz pēdām kaut kam svarīgākam.
— Iespējams, ka tā ir. Kur viņš ir pašreiz?
— Izseko viņus. Ieradīsies vēlāk ar ziņojumu.
Taču Hariss neieradās ne vēlāk, ne arī pēc tam. Nākamajā rītā Džūdija un Flemings atrada viņa līķi zem Fleminga mašīnas pārvalka.
Ar pūlēm pārvarējusi nelabumu, Džūdija devās līdzi Flemingam uz policijas iecirkni. Pēc tam kad līķis bija aizvests projām, viņi atgriezās institūtā, kur priekšā jau bija ziņa, lai Flemings nekavējoties ierodas Zinātnes ministrijā. Džūdija palika gaidīt viņu kopā ar Kristīni. Tad atbrauca Votlings un iztaujāja viņu par notikušo. Džūdija jutās iebiedēta un nelaimīga. Kristīne darīja tālāk savu darbu un pārtrauca to tikai uz brīdi, lai iedotu Džūdijai divas aspirīna tabletes ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēks, kas pasniedz žēlastības dāvanu, nejautājot, vai saņēmējs ir to pelnījis.
Pirms aizbraukšanas uz ministriju Flemings noskūpstīja Džūdiju uz vaiga. Viņa tam vāri uzsmaidīja.
— Kāpēc gan vajadzēja uzgrūst to man? — viņš jautāja.
— Tas nebija domāts jums, bet man — kā brīdinājums.
Viņa aizgāja uz dāmu tualeti un atkal mocījās ar nelabumu.
Flemings atgriezās pirms lenča, nezinādams, kur dēties aiz prieka. Viņš uzrāva Kristīni no krēsla un saņēma ap pleciem.
— Tas nu ir dabūts cauri!
— Cauri? — Džūdija apmulsusi palika stāvam otrā istabas malā.
— Aviācijas komodora augstākās priekšniecības pilnvara trīs eksemplāros! Mūsu priekšā atveras viņu pērļotām dzeloņstieplēm apjoztā cietokšņa vārti.
— Tornesā? — Kristīne jautāja, atstumdama viņu. Flemings veikli uzmetās sēdus uz galda.»
— Mums žēlīgi tiek atļauts lietot viņu brīnumjauko, brīnumdaiļo iekārtu, kas uzbūvēta par nodokļu maksātāju naudiņu un līdz šim bija rezervēta kareivju spēlītēm.
— Kad? — Džūdija jautāja.
Flemings nolēca no galda, pienāca klāt un cieši apskāva viņu.
— Tiklīdz mēs būsim gatavi. Mums būs pirmtiesības izmantot lielo skaitļotāju vienmēr, izņemot tā sauktos ārkārtējas valstiskas nepieciešamības gadījumus. No rīta parādēm mūs laipni atbrīvo, mums izsniegs caurlaides, noņems pirkstu nospiedumus, apskaidros smadzenes un pārmeklēs, vai matos nav mazi kukainīši. Un mēs uzbūvēsim šā gadsimta brīnumu! — Viņš atstāja Džūdiju un izstiepa rokas pret Kristīni. — Jūs un es, dārgumiņ! Mēs viņus izmācīsim, vai ne? «Vai tas ir pierādīts?» jautā viņa augstība ministrs. Mēs viņiem pierādīsim! «Saņemsim pasauli aiz visiem četriem stūriem un kārtīgi sapurināsim!» — kā teica viena dāmiņa naktslokālā. Un Sudrabspārnis izvadīs mūs ceļā ar gudriem padomiem.
Viņš sāka dziedāt «Sudraba spārni uz zelta fona» un aizveda abas meitenes pusdienot. Džūdija nevarēja apēst ne kumosa. Bridžers nerādījās.
Pēcpusdienā atkal ieradās Votlings, nomierinājies, bet bargs kā klasē ienācis skolas direktors. Palūdzis visus trīs apsēsties, viņš ņēmās tos pamācīt.
— Tas, kas notika ar Harisu, bija tiešas sekas viņa darbam Bolderšovā.
— Viņš taču bija tikai laboratorijas apkopējs!
— Viņš bija armijas izlūkdienesta darbinieks.
— Oho!
Kristīnei un Flemingam tas bija jaunums. Flemings uz to reaģēja ar spīvu vīzdegunību.
— Vai mūsējās?
— Protams.
— Burvīgi!
— Neiedomājieties tikai, ka tas notika sakarā ar jūsu darbu. Jūs vēl tik svarīgi neesat. — Meitenes sēdēja un klausījās. Visa Votlinga uzmanība bija pievērsta Flemingam. — Iespējams, ka Hariss, gādājot par jūsu drošību, nāca uz pēdām kaut kam citam.
— Kādēļ viņam bija jārūpējas par mums, ja jau mēs neesam svarīgi?
— Visi nezina, vai jūsu darbs ir svarīgs vai nav. Pateicoties jūsu pļāpībai, ir kļuvis zināms, ka kaut kas notiek. Tam var būt liela stratēģiska nozīme un var arī nebūt.
— Vai jūs zināt, kas nogalināja Harisu? — Flemings klusi jautāja. Varbūt viņš bija aptvēris, ka ari pats daļēji vainojams šai nāvē.
— Jā.
— Tas jau ir kaut kas.
— Un mēs zinām, kas par to maksāja.
— Tad jau viss kārtībā.
— Bet mēs nedrīkstam viņus aiztikt, —
Votlings dzedri sacīja. — Aiz diplomātiskiem apsvērumiem.
— Brīnišķīgi!
— Šī pasaule nemaz nav brīnišķīga. — Votlings paraudzījās uz viņiem tā, it kā veiktu nepatīkamu pienākumu. Viņš bija vienkāršs, neuzpūtīgs cilvēks, kam nepatika sprediķot. — Jūs līdz šim esat dzīvojuši mierīgu, noslēgtu dzīvi savās laboratorijās, bet tagad jums jāapzinās, ka apstākļi ir mainījušies un uz jums gulstas milzīga atbildība.