— Kā to saprast? — Flemings jautāja.
— Jūs piedalāties svarīgā operācijā. Ja šī jūsu ideja īstenosies, tas būs mums vērtīgs ieguvums.
— Kam «mums»?
— Mūsu zemei.
— Ak jā, protams.
Votlings palaida gar ausīm ironisko piezīmi. Viņš bija daudz dzirdējis par Fleminga attieksmi pret pastāvošo iekārtu.
— Pat tādā gadījumā, ja nekas neiznāks, jūsu darbs piesaistīs uzmanību. Tornesā ir ievērojama vieta, un būs ļaudis, kas par katru cenu mēģinās uzzināt, kas tur notiek. Tieši tādēļ es jūs brīdinu — visus jūs. — Votlinga možo, zilo acu skatiens uz mirkli apstājās pie katra. — Jūs vairs nebūsit universitātē, jūs būsit džungļos. Varbūt ārēji tas viss izskatās pēc vecmodīga, piesmakuša birokrātisma ar politiķu un man līdzīgu amatpersonu skaistām runām un banāliem spriedelējumiem, un tomēr tie ir džungļi.
Varat man ticēt. Noslēpumi tiek pirkti un pārdoti, idejas tiek zagtas, un dažreiz cilvēkiem smagi jācieš. Tā tiek taisīta lielā pasaules politika. Lūdzu, atcerieties to!
Kad Votlings bija aizgājis, Flemings atgriezās pie skaitļošanas mašīnām un Džūdija devās uz Vaithollu, lai saņemtu tālākās instrukcijas. Vēlāk pēcpusdienā uzradās Bridžers un noraizējies meklēja Flemingu.
— Denis! — Flemings izdrāzās no skaitļošanas mašīnu zāles. — Mēs laižamies!
— Uz kurieni?
— Uz Tornesu! Nu mēs esam vīrā!
— Ļoti jauki, — Bridžers nomurmināja.
— Zinātnes ministrs ir panācis savu. Cilvēce gatavojas spert mazu solīti uz priekšu džungļos, kā izsakās mūsu uniformētie draugi. Kāpēc tu nepārdomā? Piebiedrojies laimīgo bariņam!
— Jā. Paldies, Džon! — Bridžers nodūra acis un kautrības uzplūdos sarauca degunu. — Tieši tādēļ es atnācu pie tevis. Es esmu pārdomājis.
Kad Džūdija satika Osbornu, viņš to jau zināja.
4
AIZDOMAS
Uz Tornesu nemēdza doties izpriecas nolūkos. Brauciens no Londonas līdz turienei ilga vismaz divpadsmit stundu — vispirms ar lidmašīnu līdz Aberdīnai, tad ar ātrvilcienu pāri Skotijas ziemeļdaļai līdz Gerlohai rietumu piekrastē. Tornesā bija nākamā stacija uz ziemeļiem no Gerlohas, un tur nebija nekā vairāk kā tikai mazs, panīcis ciems, mežonīgs, klinšains jūras krasts un tīrelis. Raķešu pētniecības centrs atradās uz zemesraga, kas iestiepās plašajā ūdens klajumā starp Skaijas salu un Lūisas salu. Nometnes teritoriju sauszemes pusē norobežoja augsts pinuma žogs, kam pa augšu bija novilktas dzeloņstieples. Vārtu abās pusēs atradās sargbūdas un stāvēja sargi, bet gar žogu un pa piekrastes klintīm patrulēja kareivji ar suņiem. Jūras pusē gulēja pelēkie Atlantijas okeāna ūdeņi, pacēlās maza, putnu apdzīvota saliņa un šad tad parādījās kāds jūras kara flotes patruļkuteris. Te viss bija zaļš, pelēks vai brūns, debesis gandrīz vienmēr klāja mākoņi, un visapkārt valdīja klusums, ko tikai brīžiem iztraucēja nometnes dzīves trokšņi.
Kad ieradās Reinharts un Flemings, liia lietus. Melna dienesta automašīna, ko vadīja jauna sieviete zaļā formas tērpā, sagaidīja viņus stacijā un, ūdens paltis šķiezdama, aizveda pāri klajajam tīrelim līdz nometnes vārtiem. Tur seržants no Argailas un Sater- lendas skotu pulka pārbaudīja dokumentus un pa telefonu paziņoja direktoram par viņu ierašanos.
Administrācijas telpas atradās garā, zemā vienstāva ēkā nometnes centrālajā laukumā. Kaut gan tā bija jauna un arhitektoniski moderna būve, tai tomēr piemita kaut kas no tradicionālā, drūmā kazarmu izskata. Turpretim direktora kabineta interjers atstāja pavisam citādu iespaidu. Melnkoka grīda spīdēt spīdēja, spuldzes sedza balti, plūdlīnijā veidoti kupoli, logu aizkari sniedzās līdz grīdai, un kartes un shēmas pie sienām ietvēra pulētas koka līstītes. Aiz liela, skaista rakstāmgalda sēdēja cilvēks ar šauru, grumbainu seju, uz galda stūra stāvēja metāla plāksnīte ar glītu, melnu uzrakstu «Dr. F. T. N. Džīrss».
Direktors sasveicinājās ar viņiem laipni, taču bez īpašas sajūsmas, likdams saprast, ka viņa pašreizējais darbs tam sagādā maz prieka.
— Jūs paši redzēsit, ka te ir ļoti garlaicīgi, - - viņš sacīja, piedāvādams cigaretes no nospodrinātas raķetes galviņas. — Mēs, protams, vārda pēc esam jau pazīstami.
Reinharts piesardzīgi apsēdās vienā no apmeklētāju krēsliem, kas bija tik zems, ka viņš tikko varēja redzēt direktoru aiz rakstāmgalda.
— Ja nemaldos, mēs sarakstījāmies par raķešu izsekošanas jautājumiem. — Lai sarunātos, Reinhartam bija jāizstiepj kakls — acīmredzot tas bija tā iekārtots tīšām. Flemings, to redzēdams, pasmīnēja.
Būdams pēc izglītības fiziķis, Džīrss ilgus gadus bija strādājis par dažādu militāru projektu zinātnisko vadītāju un tagad būtībā bija vairāk karavīrs nekā zinātnieks. Kaut kur dziļi zem virsnieka mundiera slēpās pie- vīlies pētnieks, bet tas viņam lika tikai vēl vairāk apskaust citu panākumus un izraisīja īgnumu par neskaitāmajiem ikdienas sīkumiem, kas gūlās uz viņa pleciem.
— Kā redzams, ir pienācis laiks jums ar savu projektu novietoties aiz dzeloņstieplēm. — Džīrss bija nīgrs, bet spējīgs cilvēks un sagaidīja Reinharta grupu, jau visu izkārtojis un izplānojis. — Protams, būs grūti. Mēs nevaram nodrošināt jums neierobežotas iespējas.
— Mēs neprasām … — iesāka Reinharts.
Flemings viņu pārtrauca:
— Cik es zinu, mums ir piešķirtas pirmtiesības izmantot galveno skaitļotāju.
Džīrss uzmeta viņam asu, dzedru skatienu un nobirdināja pelnus no virzuļu tērauda izgatavotā trauciņā.
— Jūs varēsit strādāt ar galveno skaitļotāju noteiktas stundas. Jums būs pašiem savas darba telpas, un grupas locekļiem ierādīs dzīvokļus. Tie atradīsies mūsu teritorijā, un jūs būsit mūsu pārraudzībā, bet jums tiks izsniegtas caurlaides, un jūs varēsit iet un nākt, kad gribēsit. Mūsu drošības dienesta priekšnieks ir majors Kvodrings, bet es atbildu par visiem zinātniskajiem projektiem.
— Izņemot mūsējo, — Flemings sacīja, neskatīdamies uz Reinhartu.
— Mani uzdevumi ir pasaulīgāki, bet steidzamāki, — Džīrss cik iespējams izvairījās no Fleminga un runāja tikai ar profesoru. — Jūsu projekts risina augstākas problēmas, tā sakot, tīri zinātniskā plāksnē, taču šķiet mazliet nereāls.
Uz viena galda stūra atradās ietvars ar Džīrsa sievas un divu mazu bērnu fotogrāfiju.
— Interesanti, kā viņi satiek? — Flemings sacīja Reinhartam, kad viņi bija izgājuši no kabineta.
Ārā vēl arvien stipri lija. Viens no Džīrsa palīgiem aizveda viņus apkārt centrālajam sektoram, pāri slapjam mauram un tālāk pa betonētiem celiņiem starp zemām, pa pusei zemē ieraktām, bunkuriem līdzīgām būvēm uz raķešu palaišanas laukumu zemesraga galā.
— Šodien te ir vēl mierīgi, — viņš sacīja, redzot, ka atbraucēji noliec galvas pret brāzmaino lietu. — Bet kuru katru brīdi var sacelties īsta vētra.
Dažas mazas raķetes stāvēja uz saviem slīpajiem palaišanas statņiem, ietītas neilona pārsegos un pavērstas pret jūru, un viena lielāka vertikāli slējās debesīs no galvenās platformas. Tā izskatījās smaga un uz mūžu saistīta pie sava ešafota.