— Mēs te nenodarbojamies ar sevišķi lielām raķetēm. Šīs visas ir pārtvērēj raķetes, nelielas, bet ļoti spēcīgas. Protams, mūsu darbs ir augstākajā mērā slepens, un parasti mēs te labprāt viesus neuzņemam.
Galvenā skaitļošanas mašīna, kas atradās lielā laboratorijas ēkā, atstāja patiešām efektīgu iespaidu. Tā bija importēta no Amerikas un apmēru ziņā trīskārt pārsniedza tās skaitļošanas mašīnas, ar kurām viņi bija strādājuši līdz šim. Dežurējošie operatori iedeva Flemingam grafiku, kurā bija norādītas stundas, kad viņš varēs lietot mašīnu. Viņi izturējās diezgan draudzīgi, taču sevišķu interesi par saviem jaunajiem kolēģiem neizrādīja. Reinharta grupas rīcībā tika nodota arī tukša kantora ēka un vairākas standartmājiņas dzīvošanai — mazas un nemājīgas, bet tīras un apgādātas ar nepieciešamajām mēbelēm.
Savās izmirkušajās kurpēs viņi aizbrida
līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, kur viņiem parādīja vecākā personāla ēdnīcu un atpūtas telpas, veikalu, veļas mazgātavu, garāžu, kinoteātri un pasta nodaļu. Viss dzīvei nepieciešamais bija tepat uz vietas, tā ka centra darbinieki varēja nespert ne soli ārpusē, ja tos nevilināja pastaiga pa tīreli zem pelēkajām debesīm.
Pirmos divus trīs mēnešus Tornesā strādāja tikai pamatgrupa — Flemings, Bridžers, Kristīne, Džūdija un daži asistenti. Viņu darbistabas stāvgrūdām piepildīja aprēķinu un rasējumu kaudzes, dažādu ierīču shēmas un eksperimentāli modeļi. Flemings un Bridžers augām naktīm noņēmās ar montāžas shēmām un elektroniskajiem komponentiem, un pamazām šeit saradās arvien vairāk un vairāk zinātnisko līdzstrādnieku, konstruktoru, rasētāju un inženieru.
Nākamā pavasara sākumā Tornesā ieradās Glazgovas celtniecības firmas brigāde un apjoza ierādīto būvlaukumu ar dēļu žogu, uz kura bija uzrakstīts «Makintairs un dēli». Eku jaunajam superskaitļotājam, kā dēvēja Fleminga smadzeņu lolojumu, cēla raķešu pētniecības centra teritorijā, bet nomaļus no pārējām ēkām. Smagās mašīnas ar dažādām iekārtām cita pēc citas iebrauca pa galvenajiem vārtiem un nozuda aiz jaunceltnes sētas.
Tornesas pastāvīgais personāls vēroja to visu ar .spriegu, bet bezkaislīgu interesi un turpināja strādāt pie saviem projektiem.
Apmēram reizi nedēļā raķešu palaišanas laukumā atskanēja dārdoņa un uzšāvās liesmas, kārtējam ceturtdaļmiljonam nodokļu maksātāju naudas uzšauj oties gaisā. Aitu un govj'u bari tīrelī tad tramīgi metās bēgt, bet drīz vien aprimās, un vairākas dienas pēc tam konstruktoru istabās ritēja sevišķi spraigs darbs. Pārējā laikā Tornesā valdīja tāds klusums kā neatklātā zemē, un, kad mitējās lietus, te bija neticami skaisti.
Reinharta grupas jaunākie darbinieki ātri sadraudzējās ar aizsardzības resora zinātniekiem un kareivjiem, kas tos apsargāja. Viņi kopīgi pusdienoja un iedzēra, devās pastaigās un vizinājās mazās buru laiviņās pa līci. Turpretim Flemings un Bridžers turējās savrup, un nometnē viņus dēvēja par «debesu dvīņiem». Ja viņi nebija pie skaitļošanas mašīnas vai laboratorijā, tad parasti abi kopā strādāja viena vai otra dzīvoklī. Tādās reizēs, kad Flemings vienatnē risināja kādu problēmu, Bridžers, paņēmis binokli, ar motorlaivu devās uz putnu saliņu Torholmu.
Oficiālais grupas vadītājs Reinharts regulāri ieradās Tornesā, bet vairāk uzturējās Londonā, kur nemitīgi riņķoja ap Vaithollu, saskaņodams plānus un tāmes, izlūgdamies atļaujas un sniegdams nebeidzamus ziņojumus, ko pieprasīja valdība. Ar retiem izņēmumiem visu, kas bija vajadzīgs, viņi saņēma pārsteidzoši ātri. Osborns, kā necili izteicās Reinharts, bija nepārspējams meistars šādās lietās.
Tikai Džūdijai nebija lāgā ko darit. Viņai darbistaba bija ierādīta atsevišķi no pārējiem, galvenajā administrācijas ēkā, un dzīvoklis atradās tajā sektorā, kur mitinājās aizsardzības resora zinātnieces. Flemings gan izturējās ļoti draudzīgi, bet bija pārāk aizņemts, lai kavētu viņai laiku. Bridžers un Kristīne nepārprotami vairījās no viņas. Džūdija centās kaut vispārīgos vilcienos sekot tam, kas tika darīts, un šad tad pavadīja laiku kāda armijas virsnieka sabiedrībā, taču bieži vien jutās vientuļa. Garajos ziemas vakaros viņa sāka strādāt rokdarbus un veidot māla figūriņas un tādējādi ieguva mākslas mīļotājas reputāciju, taču patiesībā darīja to tikai aiz gara laika.
Kad jaunais skaitļotājs bija gandrīz pabeigts, Flemings uzaicināja Džūdiju to apskatīt. Fleminga paša attieksme pret to bija reizē kritiska un godbijīga — viņš vēl it kā bažījās, vai visa viņa ideja nebūs bijusi pilnīgi aplama, un tajā pašā laikā juta, ka ir radīts kaut kas neiedomājams un pārdabisks. Bet patlaban jaunajā zinātniekā visu nomāca pārgurums: viņš bija izmisīgi piekusis un aiz noguruma gandrīz izmisis. Skaitļotājs pats bija patiešām kaut kas vienreizīgs. Milzīgā mašīna aizņēma visu ēku, un vadības telpa bija iebūvēta tās iekšienē
— Mēs esam kā Noass valzivs vēderā, — Flemings sacīja Džūdijai, norādīdams uz griestiem. — Tur augšā ir dzesēšanas iekārtas galvenais agregāts — hēlija sašķidrinā-
tājs. Ap serdeņiem pastāvīgi cirkulē šķidrs hēlijs.
Aiz smagajām ugunsdrošajām durvīm bija telpa deju zāles lielumā, ko centrā līdz pat griestiem pārdalīja siena no aparatūras blokiem. Tai pretī atradās galvenā vadības pults ar teletaipam līdzīgu aparātu vienā pusē un izvades rakstāmiekārtu otrā. Turpat blakus bija novietotas kasetes ar lentēm un perfokaršu apstrādes ierīce. Galvenais apgaismojums vēl nebija ieslēgts, dega tikai viena spuldze uz vadības pults un dažas pie aparatūras sienas pakārtas lampas. Telpa bija pa pusei iebūvēta zemē un bez logiem. Tā atgādināja noslēpumainu alu.
— Tā visa, — Flemings norādīja uz sienu, kas izslējās viņu priekšā, — ir vadības un kontroles aparatūra. Šī ir ievades iekārta.
Viņš parādīja Džūdijai teletaipa klavia tūru, magnētiskās lentes dešifratoru un perfokaršu apstrādes ierīci. — Projektā bija paredzēts, ka viņam būs komplicēta magnētiska uztveršanas iekārta, bet mēs izšķīrāmies par vienkāršāku informācijas ievadīšanas veidu. Tā mums, mirstīgajiem, vieglāk strādāt!
— Viņam?
Flemings tā savādi paskatījās uz Džūdiju.
— Es saku «viņš», jo man ir tāda sajūta, ka šim skaitļotājam ir prāts, ka tas ir gandrīz kā cilvēks.
Džūdija jau bija pietiekami ilgi nodzīvojusi šajā atmosfērā un pieradusi pie visa. Viņa bija jau aizmirsusi, kā juta šermuļus pārskrienam pār muguru, kad toreiz Bolderšovas kalnā pirmoreiz tika uztverts raidījums no kosmosa. Kopš tā laika bija piedzīvots tik daudz uztraukumu, notikumu un pavērsienu, ka gala rezultāts šķita tāls un nereāls, vismaz pats raidījums reducējās uz gluži ikdienišķām sarunām par ēkām', instalāciju un cilvēku izgatavotu sarežģītu aparatūru. Bet, stāvēdama šeit blakus Flemineam. kas šķita ne tikai noguris, bet kādas neatvairāmas domas apsēsts un satramdīts, Džūdija nevarēja nesajust svešu, dīvainu spēku, kas slēpās krēslainajā telpā. Tas it kā pieskārās viņai un aizslīdēja garām. Viņa to neaptvēra ar prātu kā Flemings, taču atkal juta pārskrienam saltas tirpas.
— Un šī ir izvades iekārta, — sacīja Flemings, kas, šķita, nebija pamanījis Džūdijas izjūtas. — Viņa domāšanas procesi notiek binārajā aritmētikā, bet rezultātus mēs viņam liekami nodrukāt decimālajā sistēmā, lai tūlīt varētu izlasīt.