Aparatūras sienā viņu priekšā iezīmējās indikatorpaneļa četrstūris.
— Kas tas ir? — Džūdija jautāja, norādīdama uz vairākiem simtiem sīku neona spuldzīšu, kas bija sakārtotas rindās starp divām perpendikulāri novietotām metāla platēm pleksistikla apvalkos.
— Tas viss pieder pie kontroles iekārtas. Spuldzītes ir vienkārši uzskatāmībai. Tās rāda, kādā apstrādāšanas stadijā atrodas dati, kas iet cauri mašīnai.
— Vai kaut kas ir jau tajā ievadīts?
— Nē, vēl ne.
— Šķiet, jūs esat pārliecināts, ka tā darbosies.
— Es nekad neesmu šaubījies par to. Kāda jēga viņiem būtu raidīt mums tādas mašīnas projektu, kas nedarbotos.
Noteiktība, kas skanēja Fleminga balsī, nebija tikai pašapziņas izraisīta; šo pārliecību viņā iedvesa vēl kaut kas cits.
— Ja tikai jūs tajā visu esat pareizi sapratis.
— Jā, man viss ir skaidrs. Gandrīz viss. — Viņš pameta ar roku uz metāla plašu pusi. — Es tikai īsti labi nezinu, kam tās domātas. Tie ir elektriskie kontakti ar apmēram tūkstoš voltu spriegumu starp tiem, tādēļ mēs tiem uzlikām pleksistikla apvalkus. Tie bija projektā, un es domāju, ka mēs iemācīsimies tos lietot. Iespējams, ka tā ir kāda specifiska uztveršanas ierīce.
Atkal šķita, ka Flemings ir pilnīgi pārliecināts par visu un skaitļotāja komplicētība viņu nemaz nemulsina. Acīmredzot viņa prāts bija jau sen uz to sagatavojies un to gaidījis. Džūdija iedomājās, cik sāpīgu tukšumu viņam vajadzēja just toreiz pirms gada, kad viņš runāja par izlaušanos cauri un margu nogāšanu. Taču laimīgāks viņš neizskatījās arī tagad. Viņa atcerējās, ka Bri- džers bija teicis: «Džons nekad nebūs laimīgs.»
Viss pārējais, kas atradās šai telpā, šķita samērā vienkāršs un ikdienišķs.
— Darba process sākas ar to, — Flemings skaidroja, — ka pa teletaipu tiek ievadīti dati. Tas ir visīsākais ceļš, ko mēs zinām. Vadības iekārta izlemj, ko ar tiem darīt. Aritmētiskā iekārta izdara skaitļošanu, vajadzības gadījumā konsultējoties ar atmiņu un ieguldot tajā jaunu informāciju, un izvades rakstāmiekārta paziņo rezultātu. Galvenie sakaru kanāli atrodas zem grīdas, bet aritmētiskie bloki — sānu sienās. Tā patiešām ir gluži konvencionāla sistēma, taču tikai tiktāl. Šim skaitļotājam ir tāda kapacitāte un ātrums, kādu mēs gandrīz iztēloties nevaram.
Telpā ap viņiem valdīja absolūts klusums. Spožas metāla kastu rindas stāvēja tiem abās pusēs, glabādamas savus noslēpumus, un indikatoipaneļa tumšās spuldzītes akli raudzījās pretī nespodrajā gaismā. Flemings stāvēja, brīžiem pamezdams skatienu apkārt, un pats šķita daļa no tā visa, gluži tāpat kā, sēžot pie stūres, viņš kļuva par savas mašīnas daļu.
— Viņš izskatīsies pievilcīgāks, kad strādās, — Flemings sacīja un veda Džūdiju tālāk.
Aiz vadības sektora bija liela telpa pusapļa formā, apgaismota tikpat nespodri kā pirmā, un tās centrā pacēlās milzīga, ar metālu klāta kolona.
— ŠI ir skaitļotāja vissvarīgākā sastāvdaļa — atmiņas iekārta. — Flemings atvēra segplātni kolonas lejasdaļā un ieslēdza iekšpusē gaismu. — Tas ir jauks darbiņš molekulārajā elektronikā. Atmiņa glabājas serdenī, serdenis tiek turēts pilnīgā vakuumā, un tā temperatūra ir pāris grādu virs absolūtās nulles. Par to gādā šķidrais hēlijs.
Džūdija ielūkojās kolonas iekšpusē un ieraudzīja apmēram trīs pēdu lielu metālisku kubu, kas bija ievietots stikla cilindrā un apvīts ar dzesēšanas caurulēm. Flemings runāja gandrīz mehāniski, it kā lasītu lekciju.
— Katrs serdenis sastāv no pusmikrona biezām, īpaši presētām vadoša un nevadoša materiāla plāksnītēm, kas sakārtotas sešstūrīšos līdzīgi bišu šūnām. Tā mēs iegūstam pilnīgu «jā-nē» loģisko shēmu uz metāla kriksīša, kas tikko saskatāms.
— Vai tas būtu smadzeņu šūnas ekvivalents?
— Apmēram.
— Un cik tādu ir pavisam?
— Serdenis ir vienu kubikmetru liels. Iznāk vairāki biljoni. Un tādi serdeņi ir seši.
— Tad tas ir lielāks par cilvēka smadzenēm?
— O, jā! Daudz lielāks. Un darbojas ātrāk. Un efektīvāk.
Viņš aizvēra segplātni un neteica vairāk ne vārda. Džūdija mēģināja iedomāties, kā šīs smadzenes strādās, bet tās bija veltīgas pūles — gluži tāpat kā censties izprast to uzbūvi: tas viss bija pārāk milzīgs un svešs, lai spētu reāli iztēloties. Viņa apsveica Flemingu un gāja projām. Viņš palika tur vientuļš un iekšēja nemiera pilns, taču nemēģināja Džūdiju aizturēt. Pēc tam viņš atkal ķērās pie saviem nebeidzamajiem skaitļiem.
Deniss Bridžers nebija tik ļoti aizrāvies. Viņš darīja savu darbu drūmi un flegmātiski un nemēģināja atjaunot sakarus ar karteli «Intel». Majors Kvodrings un viņa drošības dienesta ļaudis nenolaida no Bridžera acu, un pie galvenajiem vārtiem regulāri notika kontroles, lai pārbaudītu, vai darbinieki, kas atstāj nometni, neiznes dokumentus vai citus slepenus materiālus, taču Bridžers nedarīja neko tādu, kas varētu izraisīt aizdomas. Brīvajā laikā viņš vienīgi mēdza aizbraukt uz attālo Torholmas saliņu, no kurienes atgriezās ar kaiju un sultānvistiņu olām un mīlīgām strupknābju fotogrāfijām. Lai kā Kaufmanis bija stimulējis viņu palikt šajā darbā, šķita, ka Bridžers netaisās neko uzsākt.
Džīrss izturējās pret visu grupu ar aizdomām. Viņš nekad nelika šķēršļus tās darbam, taču starp viņu un Reinharta ļaudīm valdīja ļoti vēsas attiecības. Bija skaidrs, ka Džīrss justos pat apmierināts, ja eksperiments neizdotos. Taču, kad superskaitļotāja būve tuvojās beigām un kā viņa padoto, tā priekšnieku interese par to auga, Džīrss sāka rūpēties, lai visi iespējamie panākumi tiktu uzskatīti arī par viņa nopelnu. Tieši viņš ierosināja sarīkot svinīgu, kaut arī ne plašu atklāšanu, un zinātnes ministrs, kam pagājušajā gadā Bolderšovas kalnā šās ceremonijas galvenās personas loma bija pagājusi secen, deva savu piekrišanu pārgriezt lenti Skotijā. Flemings mēģināja pēc iespējas novilcināt atklāšanu, taču beidzot tā tika nolikta uz kādu oktobra dienu, kad jaunajam skaitļotājam vajadzēja būt jau programmētam un gatavam saņemt datus. Ģenerālis Vandenbergs un pāris desmit atbildīgu Vaithollas darbinieku deva saviem sekretāriem rīkojumu izdarīt kalendāros attiecīgu atzīmi.
Beidzot Džūdijai bija kaut kas ko darīt. Preses pārstāvji, protams, uz atklāšanu netika uzaicināti, taču vajadzēja sazināties un vienoties ar dažādām ministrijām un kopā ar Džīrsa darbiniekiem izstrādāt svinību programmu. Flemingu Džūdija redzēja reti. Pēc darba viņa mēdza doties ilgās, vientuļās pastaigās pa rudens vēju piešalkoto tīreli.
Kādu nedēļu pirms atklāšanas viņa ieraudzīja jūrā baltu jahtu. Tā bija liela, okeāna ūdeņiem piemērota jahta, noenkurojusies tālu selgā. No nometnes to aizsedza Torhol- mas saliņa, un tā kļuva redzama tikai tad, kad pagāja krietnu gabaliņu tālāk pa krastu. Džūdija to pamanīja, nākdama pēcpusdienā atpakaļ pa taciņu pāri piekrastes kraujai.
Nākamajā pēcpusdienā jahta vēl arvien bija turpat, un Džūdijai, ejot pa taciņu starp kraujas malu un tīreli, likās, ka no tās ar signāllaternu raida gaismas signālus. Pats par sevi tas nebūtu modinājis viņas ziņkāri, bet tad piepeši viņa izdzirdēja augšā uz kraujas mašīnas motora rūkoņu. Džūdija instinktīvi paslēpās aiz irbuleņu krūma un gaidīja. Tā bija mašīna ar ļoti spēcīgu, bet vienmērīgi darbojošos motoru, kas patlaban brīvgaitā cienīgi murrāja.