Tad Džūdija ievēroja, ka no jahtas vairs nesignalizē. Pēc īsa brītiņa bija dzirdams, ka motoram piedod gāzi un mašīna smagi aizripo projām. Kad tā bija jau krietni attālinājusies, Džūdija piecēlās un devās augšup pa taciņu. Uzkāpusi kraujas virsotnē, viņa ieraudzīja svaigas riepu pēdas, kas aizlocījās lejup pāri virsājam uz galveno ceļu ielejā starp pakalniem. Liels, spožs limuzīns patlaban nozuda pirmajā ceļa līkumā aiz egļu pudura. Džūdija vērīgi nolūkojās tam pakaļ: kaut kas šajā mašīnā viņai šķita pazīstams.
Džūdija Kvodringam nekā neteica, bet otrā dienā atkal atnāca uz šejieni. Nebija vairs ne jahtas, ne mašīnas. Ainava bija tukša un klusa, vienīgi virs jūras laidelējās kaijas. Nākamajā dienā lija, un pēc tam Džūdija bija pārāk aizņemta ar ministra vizīti, lai vispār izietu no nometnes. Atklāšanas dienas priekšvakarā ap tējas laiku viņai viss bija jau nokārtots — mašīnas viesu atvešanai no stacijas norīkotas, komanda ministra helikoptera sagaidīšanai sakomplektēta, dzērieni un sendviči nelielam banketam direktora kabinetā sagādāti, ceremonijas programma ar Reinhartu un pārējiem saskaņota. Flemings bija saīdzis un nerunīgs. Džūdijai pašai sāpēja galva.
Ap pulksten četriem uzspīdēja saule, un Džūdija, uzvilkusi vēj jaku, izgāja ārā. Kad viņa soļoja pa taciņu pāri kraujai, zeme visapkārt kūpēja un tālu lejā pret klintīm spirgtajā vējā sitās zaļi viļņi, sviezdami augšup baltas putu šļakatas, kas vizuļoja saulē.
Arī tagad nebija ne jahtas, ne mašīnas, bet tajā pašā vietā, kur pirmoreiz, uz taciņas iezīmējās gluži svaigas, nupat pēc lietus atstātas riepu pēdas. Džūdija sāka prātot, ko tas varētu nozīmēt, kad pēkšņi izdzirdēja citu tālu troksni. Šoreiz tas bija laivas motors, un skaņas nāca no pāris jūdžu attālumā atrodošās saliņas otras malas. Samiegusi acis pret sauli, Džūdija sāka raudzīties uz to pusi. Gar salas stūri parādījās laivas priekšgals un pagriezās uz līci lejpus Tornesas nometnes. Džūdija pazina Bridžera laivu un saskatīja tajā vienu cilvēku — acīmredzot tas bija pats Bridžers.
Vairāk nekā viņa neredzēja. Aiz muguras kaut kas nosvilpa un nokrakšķēja, un tieši līdzās viņas galvai no klints atsprāga šķemba. Džūdija nesāka pētīt lodes iesisto robu klintīr bet metās skriet. Kad viņa pa galvu pa kaklu drāzās lejā no kraujas, tuvu garām aizsvilpa otra lode, bet tūlīt jau arī viņa bija drošībā aiz klints radzes. Viņa skrēja, kamēr vien spēja, tad brītiņu gāja soļiem un atkal skrēja. Saule jau sen bija paslēpusies aiz mākoņu vāliem. Vējš pieņēmās spēkā un pūta projām dienu. Džūdija viscaur drebēja, un viņas ceļi trīcēja.
Iegājusi pa galvenajiem vārtiem, viņa jutās drošāka, bet briesmīgi vientuļa. Kvod- ringa kabinets bija ciet. Nebija neviena cita, ar ko Džūdija varētu parunāt, un ēdnīcā viņa baidījās sastapties ar Bridžeru. Bija jau gandrīz satumsis. Džūdija kā apmāta soļoja pa dzīvojamā sektora ieliņām, līdz pēkšņi attapās, ka ir nonākusi pie Fleminga mājiņas. Nespēdama vairs ne mirkli palikt viena, viņa īsi pieklauvēja un gāja iekšā.
Flemings zvilnēja gultā un klausījās Ve- berna mūziku, kas plūda no paša konstruētā pirmklasīgā atskaņotāja. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja uz sliekšņa Džūdiju — aizelsušos, ar pietvīkušu seju un izpūrušiem1 matiem.
— Ļoti impozanti! Kam par to jāpateicas?
Viņam līdzās atradās pusē izdzerta viskija
pudele.
Džūdija aizvēra aiz sevis durvis.
— Džon …
— Kas noticis?
— Uz mani šāva!
— Nieki! — Flemings nolika glāzi un nolaida kājas uz grīdas.
— Patiešām! Nupat, tur augšā uz kraujas.
— Jūs gribat teikt, ka jums kāds uzsvilpa.
— "Es stāvēju uz kraujas, kad piepeši man tuvu garām aizdžinkstēja lode un ietriecās klintī. Es metos lejā, un vēl viena .. .
— Tās būs atlidojušas no šauj lauka. Šeit viņi visi ir draņķīgi šāvēji. — Flemings piegāja pie atskaņotāja un izslēdza to. Par spīti izdzertajam viskijam viņš stabili turējās uz kājām un nemaz nelikās iereibis.
— Tur neviena nebija, — Džūdija sacīja. — Neviena paša!
— Tad tas nav bijušas lodes. Iedzeriet kādu malku un nomierinieties! — Viņš sameklēja Džūdijai glāzi.
— Tās bija lodes! — palika pie sava uz gultas sēdošā Džūdija. — Kāds šāva ar optisko mērķekli.
— Jūs patiešām esat līdz nāvei pārbijušies. — Viņš pielēja glāzi līdz pusei un pasniedza Džūdijai. — Kam gan būtu kāda vajadzība šaut uz jums?
— Iemesli var atrasties.
— Piemēram?
Džūdija nodūra acis uz savu glāzi.
— Ne jau kas svarīgs.
— Ko jūs darījāt uz kraujas?
— Skatījos uz jūru.
— Kas tur bija redzams?
— Doktora Bridžera laiva. Nekas cits.
— Kāpēc jūs tā interesēja Denisa laiva?
—- Tā mani nemaz neinteresēja.
— Vai jūs domājat, ka viņš šāva uz jums?
— Nē, tas nebija viņš. — Džūdija pieķērās pie gultas kājgaļa, lai nedrebētu rokas.
— Vai es drīkstu, kādu brīdi palikt šeit? Kamēr mazliet atgūstos.
— Dariet, kas jums tīk. Un izdzeriet savu glāzi!
Džūdija ieņēma malku neatšķaidītā viskija un juta, kā tas apsvilina, muti un rīkli. Arā pēkšņi atskanēja garš, dobjš kauciens, un pie mājiņas sienas nodārdēja notekcaurule.
— Kas tas?
— Vējš, — Flemings sacīja. Viņš stāvēja un cieši raudzījās viņā.
Džūdija juta norītā dzēriena siltumu iz- plūstam pa visu ķermeni.
— Man šī vieta nepatīk.
— Man arī ne, — Flemings sacīja.
Viņi dzēra klusēdami, un tikai brīžiem istabā ielauzās ap mājiņām ložņājošā vēja auri. Debesis aiz loga bija gandrīz melnas, un pa tām no jūras puses slīdēja vēl melnākas mākoņu skrandas. Džūdija nolika savu glāzi un paskatījās Flemingam acīs.
— Kāpēc doktors Bridžers brauc uz salu? — Viņai nekad negribējās Bridžeru saukt vārdā.
— Viņam patīk vērot putnus. Jūs taču gluži labi zināt, ka viņš brauc turp, lai vērotu putnus.
— Katru vakaru?
— Redziet, kad es dienas beigās esmu pārguris, es vizinos ar jahtu. — Tā bija taisnība. Burāšana bija Fleminga vienīgā izklaidēšanās. Viņš to neatļāvās pārāk bieži un allaž devās jūrā viens pats, nevis kopā ar nometnes jahtkluba biedriem. — Izņemot tās reizes, kad galīgi krītu nost no kājām kā šovakar.
Viņš stāvēja ar pudeli rokā un, pieri saraucis, domāja par Deni.su Bridžeru.
— Un Deniss noņemas ar jūras putniem.
— Vienmēr uz tās saliņas?
— Tieši tur jau tie ir, — Flemings paskarbi atteica. — Tur ir milzīgi bari visādu putnu — sultānvistiņas, kairas, glupīši . . . Iedzeriet vēl mazliet!
Džūdija ļāva sev ieliet vēl nedaudz viskija. Viņas galva jau mazliet dūca.
— Piedodiet, ka es tā ielauzos.
— Nekas, nekas! — Flemings draudzīgi pabužināja viņas jau tā izpūrušos matus. — Šai lūžņu bedrē arī man kādreiz ir vajadzīga sabiedrība. It īpaši, ja tā ir jauka, piemīlīga meitene.
— Es nu gan nemaz neesmu piemīlīga.