— Nu, nu?
— Man pašai nepatīk, kas es esmu. — Džūdija novērsa skatienu no viņa un atkal raudzījās savā glāzē. — Man nepatīk tas, ko es daru.
— Tad mēs esam divi tādi. — Flemings pāri viņas galvai paskatījās uz logu. — Man arī nepatīk tas, ko es daru.
— Man likās, ka jūs esat ar šo savu darbu ārkārtīgi aiztāvies.
— Biju, bet tagad, kad skaitļotājs ir gatavs, es sāku šaubīties. Mēģināju piesūkties, lai aizmirstos, bet nekas neiznāk. — Viņš
raudzījās uz Džūdiju ar dīvaini mulsu skatienu, pavisam citādi nekā toreiz skaitļotājā. — Varbūt tieši jūs esat man vajadzīga.
— Džon. ..
— Nu?
— Neesiet pret mani pārāk atklāts.
Flemings pasmīnēja.
— Vai jums ir kādi šaubīgi nolūki?
— Uz jums tas neattiecas.
— Patīkami dzirdēt, — viņš sacīja, paceldams augšup viņas zodu. — Jums ir godīga seja.
Viņš viegli, bez sevišķas nopietnības noskūpstīja Džūdiju uz pieres.
— Nevajag!—Viņa pagrieza galvu sāņus. Flemings atņēma roku un novērsās, it kā viņa uzmanību būtu piesaistījis kaut kas cits. Atkal iegaudojās vējš.
— Ko jūs darīsit sakarā ar šo šaušanu? — pēc brīža viņš jautāja.
Par spīti viskija izraisītajai siltuma sajūtai Džūdija nodrebēja. Flemings uzlika roku viņai uz pleca.
— Dažreiz naktī, — viņš sacīja, — es guļu, klausos vēja auros un domāju par to tur zelli.
— Par kādu zelli?
Flemings pamāja uz to pusi, kur atradās skaitļotājs, jaunais skaitļotājs, ko viņš bija uzbūvējis.
— Viņam nav ķermeņa, organiska ķermeņa, kas elpo un jūt kā mūsējais. Bet viņam ir labākas smadzenes.
— Personība tas tomēr nav. — Džūdiia novilka Flemingu sev līdzās, un tagad viņi abi plecu pie pleca sēdēja uz gultas. Šai mirklī viņa jutās daudz vecāka par Flemingu.
— Vai mēs maz zinām, kas tas ir? — Flemings sacīja. — Lai no kurienes nāk šis raidījums, skaidrs, ka joka pēc šādu projektu neviens neizplatīs. Viņiem ir savi nolūki, bet mūsu saprašana tik tālu nesniedzas.
— Vai jūs domājat, ka viņi zina par mūsu eksistenci?
— Viņi zina, ka Visumā jābūt citām saprātīgām būtnēm. Un gadījās tā, ka raidījumu uztvērām mēs.
Džūdija saņēma Fleminga roku.
— Jums nevajag iet tālāk, kā pats gribat.
— Ceru, ka man tas nebūs jādara.
— Jūs esat uzbūvējis jaunu skaitļotāju, un viss.
— Ar intelektu, kas tālu pārsniedz mūsējo.
— Vai tiešām tā ir?
— Cilvēks ir ļoti nepilnīga domāšanas mašīna.
— Par jums to nevar teikt.
— Mēs visi esam tādi. Neviena skaitļošanas mašīna, kas bāzējās uz bioloģisku sistēmu, nav pietiekami efektīva.
— Mani gan bioloģiskā sistēma pilnīgi apmierina, — Džūdija sacīja. Viņas valoda kļuva neskaidra un acis miglainas. Flemings sažņaudza viņu skavās kā lācis, bet tūlīt atkal palaida vaļā.
— Jūs esat visai seksapīlīgs radījums.
Viņš piecēlās, nožāvājās un, pastiepis roku, izslēdza gaismu. Pēkšņi juzdama izzū- dam saspringumu, Džūdija atslīga gultā.
— Jums nepieciešams atpūsties, — viņa piešļupstēdama sacīja Flemingam.
— Varbūt.
— Jūs esat strādājis mēnešiem ilgi bez pārtraukuma. Pie tā tur. — Viņa norādīja uz loga pusi.
— Visam vajadzēja būt kārtībā līdz viņa augstības ministra atbraukšanai.
— Ja skaitļotājs nepakļausies kontrolei, jūs varēsit to katrā laikā apturēt.
— Diez vai. Pirms kāda mēneša tas jau kādu brīdi darbojās. Vai jūs to nezinājāt?
— Nē.
— Mēs sākām programmēšanu, lai līdz tam laikam, kad ieradīsies augstdzimušie viesi, pagūtu ievadīt visus datus.
— Vai kaut kas notika?
— Sākumā nekas, bet vienu mazu daļu no dotās komandu sistēmas es neizmantoju. To, kas nosaka, ka līdz ar strāvas padevi pirmais elektriskais impulss automātiski ieslēdz programmu un skaitļotājs var pats izvēlēties izejas punktu. Es ar nolūku to izlaidu, jo negribēju dot viņam pārāk lielu brīvību, un tas viņu saniknoja.
Džūdija uzmeta Flemingam skeptisku skatienu.
— Kas par muļķībām!
— Nu labi, teiksim tā — viņš reģistrēja traucējumu. Bez jebkāda brīdinājuma, pirms
mēs vēl bijām sākuši ievadīt datus, viņš ieslēdza izvades rakstāmiekārtu un nodrukāja trūkstošo koda daļu. Atkal, atkal un atkal — nepārprotami pieprasīdams, lai es to ievadītu. Viņš bija ļoti saskaities. — Flemings nopietni ielūkojās Džūdijas neticīgajā sejā. — Es uz brīdi viņu izslēdzu un tad sāku ievadīt attiecīgo komandu grupu. Pēc tam viņš bija mierīgs. Viņš ir konstruēts tā, lai reģistrētu katru atkāpi no dotās instrukcijas. Dievs zina, kam visam vēl viņš nav konstruēts!
Džūdija gulēja, raudzīdamās viņā ar puspievērtām acīm.
— Rīt mēs ievadīsim pēdējos datus, — Flemings turpināja. — Un debess vien zina, kas notiks tālāk. Mēs saņemam raidījumu no divsimt gaismas gadu attāluma — vai tiešām jūs domājat, ka tā vienīgais nolūks būtu apgādāt mūs ar jauku, čaklu rēķinmašīnu? Es gan tā nedomāju. Un tā nedomā arī tie, kas nogalināja Harisu un šāva uz jums, un varbūt izseko Denisu un mani.
Džūdija gribēja viņu pārtraukt, bet apdomājās.
— Vai atceraties? — viņš jautāja. — Vai atceraties, ka es runāju par izlaušanos cauri?
— Skaidri atceros. — Viņa pasmaidīja.
— Par lūzuma punktu, kāds pienāk reizi tūkstoš gados. Es esmu gatavs derēt.. .
Viņš pagriezās uz loga pusi un lūkojās arā, nogrimis savās domās un minējumos.
— Jūs varat katrā laikā to izslēgt.
— Varbūt. Varbūt mēs to vaiam.
Ārā bija piķa melna tumsa, brāzmains lietus, un vēl arvien gaudoja vējš.
— Ir tumšs, — viņš sacīja, aizvilka aizkaru un atgriezās pie Džūdijas. Viņa acīs bija tā pati dīvaini tramīgā izteiksme, kas toreiz skaitļotājā.
— Tātad mēs esam divi tādi nobiedēti, — viņa sacīja.
— Es pavadīšu jūs uz mājām, ja vēlaties. — Flemings raudzījās lejup uz viņu un pasmaidīja. — Bet jūs varētu arī palikt šeit.
5
ATOMI
Džūdija aizgāja no viņa mazā gaismiņā un atgriezās savā mājoklī. Ap dienas vidu ieradās pirmā viesu grupa no Londonas un līdz svinību sākumam uzkavējās ēdnīcā. Džūdija staigāja starp tumšpelēkajiem stāviem, izdalīdama informācijas lapiņas, un jutās moža, mundra un laimīga. Flemings bija skaitļotāja ēkā un kopā ar Bridžeru un Kristīni ievadīja mašīnā pēdējās datu kopas. Reinharts un Osborns apspriedās ar Džīrsu viņa kabinetā.
Vandenbergs, Votlings, misis Teitallena un uzticīgais, nerunīgais Ņūbajs atbrauca divos ar pusdienas vilcienu, un tos sagaidīja divas vislabākās automašīnas. Ministram vajadzēja ierasties trijos ar helikopteru — tas bija ārišķīgā Retklifa kārtējais izlēciens, ko pārējie viesi aiz pieklājības atturējās komentēt.