Ap to laiku lietus bija mitējies, un parādes laukumā nometnes vidū tika nostādīta goda sardze. Reinharts un majors Kvodrings izgāja sagaidīt ministru. Kvodrings bija uzcirties parādes formas tērpā ar spodrām medaļu lentītēm, Reinharts vīstījās savazātā neilona lietusmētelī.
Pārējie viesi un mājinieki sapulcējās uz jaunās skaitļotāja ēkas lieveņa un gaidpilni vēroja debesis. Osborns žēlabainā balsī risināja diplomātisku sarunu.
— Jūs, ģenerāl, droši vien nemaz nezinājāt, ka Britu salas iesniedzas tik tālu ziemeļos, ko? — Tas bija teikts Vandenbergam, kura sejā jautās nepacietība un briestošs aizvainojums. — Kā jums šķiet, Džīrs?
Džīrss, ģērbies jaunā uzvalkā, cēli un pašapzinīgi stāvēja visu pārējo priekšā — kā nekā direktors šeit bija viņš.
— Vai viņi ir izperinājuši gulbi vai neglīto pīlēnu? — misis Teitallena viņam jautāja.
— Nevaru spriest. Man visu laiku paņem mūsu konkrētie projekti.
— Vai tad šis tāds nebūtu? — ievaicājās Osborns.
— Kara laikā es te mēdzu lidot pāri, — sacīja Votlings.
— Tiešām? — bez jebkādas intereses jautāja Vandenbergs.
— Patrulējot virs Ziemteļatlantijas. Es toreiz dienēju krasta aviācijā.
Taču neviens viņā vairs neklausījās: helikopters bija klāt. Kā uzbudināts putns tas brīdi lidinājās virs parādes laukuma, tad nosēdās zemē uz savām hidrauliskajām kājām.
Tā propellers vēl kādu minūti mala gaisu, kamēr apstājās. Atvērās durvis, viņa ekselence Džeimss Retklifs nokāpa lejā, goda sardze ieņēma stāju «godam sveikt», Kvodrings pacēla roku militāra sveicienā, Reinharts ar savām mazajām kājām patipināja uz priekšu, paspieda ministram roku un aizveda viņu pie viesu grupas uz lieveņa. Retklifs izskatījās možs un svaigs, it kā tikko būtu iznācis no vannas. Viņš sarokojās ar Džīrsu un pārējiem veltīja starojošu, mazliet augstprātīgu smaidu.
— Kā klājas, doktor? Tas ir ļoti jauki no jums, ka esat devis pajumti mūsu nelielajam eksperimentam.
Džīrss atplauka laipnībā.
— Mēs jūtamies pagodināti, ser, ka varam palīdzēt šādā darbā, — viņš sacīja, savilcis seju savā visjaukākajā smaidā. — Tīrā zinātne starp mums, rupjiem mehāniķiem!
Osborns un Reinharts saskatījās.
-- Varbūt iesim iekšā? — Osborns ierosināja.
— Jā, patiešām. — Ministrs smaidīja pār visu seju. — Hello, Vandenberg, cik patīkami, ka arī jūs esat ieradies!
Džīrss paspēra dažus soļus un satvēra durvju rokturi.
— Vai drīkstu? — Viņš izaicinoši paraudzījās Reinhartā.
— Lūdzu! — Reinharts sacīja.
— Lūdzu, šeit, ministra kungs. — Un Džīrss ieveda viņus iekšā.
Tagad skaitļotāja vadības telpā dega visas gaismas, un Džīrss ar manāmu lepnumu veica namatēva un izrādītāja pienākumus. Reinharts un Osborns ļāva viņam brīvu vaļu, un Flemings, stāvēdams pie vadības pults, sapīcis vēroja notiekošo. Džīrss stādīja ministram priekšā Bridžeru un Kristīni un it kā garāmejot pieminēja Flemingu.
— Jūs jau pazīstat doktoru Flemingu, ministra kungs, kas to konstruēja.
— Konstruktori atrodas kaut kur Andromēdas zvaigznājā, — Flemings sacīja. Retklifs pasmējās, it kā tas būtu bijis asprātīgs joks.
— Jus patiešam esat paveikuši lielu darbu. Tagad es saprotu, kāpēc jūs prasījāt tik daudz naudas.
Viesi devās tālāk. Misis Teitallenai vislabāk patika neona spuldzītes; pelēkajos uzvalkos tērptie ministrijas ierēdņi ar neiz- protošu interesi ņēmās pētīt zili nokrāsotos aparatūras blokus, un Flemings, palicis aizmugurē kopā ar Osbornu, nenocietās:
— Nekas nav pretīgāks par šādu izrādīšanu!
— Uzņemiet to kā komplimentu, — sacīja Osborns. — Viņi taču uztic jums visu — zināšanas, naudu, varu …
— Jo lielāki muļķi.
Taču Osborns tā nedomāja.
Kad bija apskatīts atmiņas cilindrs, visa grupa sapulcējās vadības pults priekšā.
— Nu, un tagad? —1 Retklifs vaicāja.
Flemings paņēma skaitļiem aprakstītu lap,u.
— Šīs ir pēdējas datu kopas, kas bija raidījumā, — viņš sacīja tik klusu, ka gandrīz neviens nesadzirdēja.
Reinharts atkārtoja teikto skaļāk, paņēma lapu un paskaidroja:
— Tagad mēs ievadīsim šos datus un tad ieslēgsim visu mašīnu.
Viņš pasniedza lapu Kristīnei, kas apsēdās pie teletaipa un sāka klikšķināt taustiņus. Viņa izskatījās ļoti izveicīga un skaista: viesi bija sajūsmā. Kad Kristīne bija beigusi, Flemings ar Bridžeru pagrieza slēdžus un nospieda pogas uz vadības pults un gaidīja. Arī ministrs gaidīja. No skaitļotāja dziļumiem atskanēja vienmērīga dūkoņa, citādi viss bija klusu. Kāds noklepojās.
— Vai viss kārtībā, Denis? — Flemings jautāja. Tad cita pēc citas uzzibsnīja indika- torspuldzītes.
Tas bija ļoti efektīgs skats. Tūlīt tika paskaidrots: spuldzītes rāda, kā dati virzās cauri mašīnai; tiklīdz tā būs beigusi skaitļot, rezultāts tiks nodrukāts, rau, tur uz tā platā papīra ruļļa …
Taču nekas nenotika — pagāja stunda, un viņi vēl arvien gaidīja. Pulksten piecos ministrs nesmaidīdams iekāpa savā helikopterā, pacēlās debesīs un aizlidoja dienvidu virzienā. Pulksten sešos pārējie viesi devās uz staciju, lai noķertu vakara vilcienu uz Aber- dīnu. Viņus pavadīja Reinharts, nerunīgs un
gauži sašļucis. Pulksten astoņos Bridžers un Kristīne aizgāja mājās.
Flemings palika viens tukšajā vadības telpā, klausīdamies skaitļotāja dūkoņā un stingi vērdamies nemitīgi zibsnījošajās spuldzītēs. Džūdija, tiklīdz atbrīvojās, piebiedrojās viņam un apsēdās līdzās pie vadības pults. Flemings nerunāja, pat nelādējās un nežēlojās, un Džūdija nevarēja atrast šim brīdim piemērotus vārdus.
Pulkstenis pie sienas rādīja gandrīz desmit, kad spuldzītes uz paneļa pārstāja mirgot. Flemings nopūtās un sakustējās, lai pieceltos un ietu projām. Džūdija mierinot ar pirkstu galiem viegli pieskārās viņa piedur-' knei. Flemings pagriezās, lai noskūpstītu viņu, un tieši šajā brīdī sāka klakšķēt izvades rakstāmiekārta.
Reinharts palika pa nakti Aberdīnā, kur notika Skotijas universitāšu seminārs. Seminārs bija tikai iegansts — viņam negribējās turpināt ceļojumu kopā ar augstprātīgi vēlīgo sabiedrību no Londonas. Vienīgais mierinājums bija tas, ka viņš sastapa savu veco draugu — Madlēnu Doneju. Viņa bija ķīmijas profesore Edinburgas universitātē, varbūt labākā bioķīmiķe visā zemē, ārkārtīgi talantīga zinātniece un cilvēks, kas prata nomierināt un iedrošināt, kaut sievišķīgās pievilcības ziņā, kā mēļoja viņas studenti, līdzinājās ar sakaltušu ādu apvilktai retortei.
Viņi ilgi runājās, pēc tam Reinharts, kaudamies ar smagām domām, atgriezās savā viesnīcas istabā.
No rīta viņš saņēma telegrammu no Tor- nesas:
_PILNS NAMS. DŪŽI SIT KARAĻUS. BRAUCIET TŪLĪT. FLEMINGS.
Reinharts atteica uz Londonas lidmašīnu rezervēto biļeti, nopirka jaunu dzelzceļa biļeti un atkal devās uz ziemeļrietumiem, paņēmis līdzi Doneju.
— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.
— Ceru, tas nozīmē, ka kaut kas ir noticis. Lai dievs dod! Tā nolādētā mašīna izmaksāja vairākus miljonus, un vakarnakt es domāju, ka mēs kļūsim par izsmiekla objektu visai Vaithollai.