Reinharts pats īsti labi nezināja, kādēļ uzaicinājis Doneju braukt līdzi. Varbūt tāpēc, lai sagādātu sev morālu atbalstu.
Kad viņš no Tornesas stacijas piezvanīja uz centru, lai palūgtu mašīnu un ārkārtēju caurlaidi Donejai, viņu savienoja tieši ar Kvodringa kabinetu.
— Tie zinātnieki ir viena sasodīta tauta! — Kvodrings sacīja savam gaitniekam. — Nāk un iet, it kā te būtu kāda zaļumballe.
Viņš paņēma gaitnieka izrakstīto caurlaidi un devās uz koridora otru galu, kur atradās Džīrsa kabinets. Vispār par Kvodringa raksturu nevarēja sevišķi sūdzēties, bet šodien
sakarā ar Džūdijas ziņojumu par notikumu krastmalā viņš bija ļoti sliktā omā.
— Nezinu, vai jūs to parakstīsit, ser. — Kvodrings nolika caurlaidi uz Džīrsa galda.
— Kam tā ir?
— Personai, ko profesors Reinharts grib ievest pie mums.
— Vai jūs esat tuvāk informēts, kas viņš ir?
— Tā ir «viņa», nevis viņš.
— Kā viņu sauc? — Džīrss caur savām bifokālajām brillēm pašķielēja uz caurlaidi.
— Profesore Doneja.
— Doneja! Madlēna Doneja? — Džīrss ieinteresēts vēlreiz paskatījās caurlaidē. — Par viņu jums nav ko raizēties. Es viņu pazīstu kopš saviem Mančestras laikiem.
Parakstīdams caurlaidi, Džīrss pasmaidīja, laikam kaut ko atcerēdamies. Kvodrings neveikli samīņājās.
— Mums ir ļoti grūti izsekot šos Zinātnes ministrijas ļaudis.
— Kamēr viņi tup savā ēkā, nav ko uztraukties. — Džīrss pasniedza parakstīto caurlaidi.
— Viņi klaiņā apkārt.
— Kurš, piemēram?
— Vispirms Bridžers. Viņš ļoti bieži braukā uz salu.
— Viņš novēro putnus.
— Mums šķiet, ka tur slēpjas kaut kas cits. Es personiski domāju, ka viņš ņem līdzi dokumentus.
— Dokumentus? — Džīrss spēji pacēla galvu, nozibsnīdams briļļu stiklus. — Vai jums ir kādi pierādījumi?
— Nav.
— Nu, tātad . ..
— Vai mēs nevarētu viņu pārmeklēt pie laivu piestātnes?
— Bet ja nu jūs pie viņa nekā neatrodat?
— Tas būtu brīnums.
— Bet mēs sevi būtu nostādījuši muļķīgā situācijā. — Džīrss noņēma brilles un dzedri palūkojās majorā. — Un, ja viņam tiešām ir kaut kas aiz ādas, mēs viņu padarītu piesardzīgu.
— Viņam noteikti ir kaut kas aiz ādas.
— Tad dabūj iet faktus, lai varētu ko uzsākt.
— Nezinu, kā lai to izdaru.
— Jūs esat atbildīgs par šīs iestādes drošību.
— Jā, ser.
Džīrss kādu brīdi dziļdomīgi klusēja.
— Un kā mis Adamsone?
Kvodrings pastāstīja.
— Un pēc tam vairāk nekas nav noticis?
— Nē, ser, vismaz mēs neko neesam manījuši.
— Hm. — Džīrss ar knakšķi salieca savu briļļu kājiņas, un tas nozīmēja, ka saruna par šo tematu izbeigta. — Ja jūs ejat uz skaitļotāja ēku, jūs pats varētu nodot profesorei Donejai viņas caurlaidi.
— Neesmu domājis turp iet.
— Tad aizsūtiet kādu. Un lieciet nodot viņai manus sveicienus. Jā, starp citu, ja viņi tur neuzkavējas pārāk ilgi, lai iegriežas pie manis uz glāzi heresa.
— Labi, ser! — Kvodrings piesardzīgi kāpās atpakaļ no rakstāmgalda.
— Arī Flemings, tādā gadījumā, ja ir tur kopā ar viņiem.
— Jā, ser.
Kvodrings jau bija pie durvīm. Džīrss sapņaini raudzījās griestos, domādams par Madlēnu Doneju.
— Man gribētos, lai arī mēs paši vairāk pievērstos īsti zinātniskiem pētījumiem. Apnicis noņemties tikai ar šiem praktiskajiem uzdevumiem.
Kvodrings pasteidzās nozust.
Galu galā caurlaidi nodošanai paņēma Džūdija. Doneja bija skaitļotāja vadības telpā, kur Reinharts un Bridžers viņai visu izrādīja, bet Kristīne pūlējās pa nometnes iekšējo telefonu sazvanīt Flemingu. Džūdija nodeva caurlaidi, un viņu iepazīstināja ar Doneju.
— Preses dienests? Jauki! Man patīk, ka arī meitenēm ļauj kaut ko darīt, — Doneja sacīja mundrā, vīrišķīgā balsī. Viņas skatiens bija stingrs, bet laipns. Reinharts šķita satraukts un neparasti nervozs.
— Ko Džons gribēja?
— Es nezinu, — Džūdija sacīja. — Vismaz es īsti labi to nesapratu.
— Viņš man atsūtīja telegrammu.
Pēc brīža atsteidzās Flemings.
— Ahā, te jūs esat!
Reinharts metās viņam virsū:
— Kas noticis?
— Mēs neesam vieni, — Flemings sacīja, vēsi paskatīdamies uz Doneju.
Reinharts ērcīgi iepazīstināja viņus un nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, kamēr Doneja izprašņāja Flemingu par skaitļotāja uzbūvi.
— Madlēna ir pilnīgi lietas kursā.
— Laimīgā! Arī es gribētu būt lietas kursā.
Flemings izvilka no kabatas salocītu papīra lapu un pasniedza profesoram.
— Kas tas ir? — Reinharts atlocīja lapu. Flemings smīnēdams vēroja viņu kā mazs zēns, kas dzen jokus ar pieaugušo. Uz papīra lapas bija nodrukātas vairākas rindas skaitļu.
— Kad mašīna to izvadīja? — jautāja Reinharts.
— Vakar vakarā, pēc tam kad jūs visi bijāt aizgājuši. Šeit bija Džūdija un es.
— Un man tu to neteici! — pārmetoši iesaucās Bridžers.
— Tu jau biji aizgājis.
Reinharts, pieri saraucis, pētīja skaitļus.
— Vai tie jums kaut ko izsaka?
— Jums tie neko neatgādina?
— Atzīstos, ka ne.
— Vai tās nav enerģētisko līmeņu relatīvās frekvences ūdeņraža atomā?
— Vai tā ir? — Reinharts pasniedza papīru Donejai.
— Tu gribi teikt, — Bridžers jautāja, —ka skaitļotājs pēkšņi ņēma un to nodrukāja?
— Jā. Tas var gan būt. — Doneja lēnām pārlasīja skaitļus. — Tiešām izskatās pēc relatīvajām frekvencēm. Cik dīvaini!
— Visa šī padarīšana ir mazliet dīvaina, — sacīja Flemings.
Doneja vēlreiz izlasīja skaitļus un pamāja ar galvu.
— Es tam neredzu jēgas, — Džūdija ieteicās un pati nobijās, vai nav izrādījusi neparastu stulbumu.
— Izskatās tā, it kā kāds tur augšā, — Doneja norādīja uz debesīm, — būtu cītīgi nopūlējies pavēstīt mums to, ko mēs jau zinām par ūdeņradi.
— Vai tas patiešām ir viss? — Džūdija paraudzījās uz Flemingu, bet viņš nekā neteica. Madlēna Doneja uzrunāja Reinhartu:
— Maza vilšanās.
— Es nejūtos vīlies, — Flemings mierīgi sacīja. — Tas ir tikai sākums. Jautājums tagad ir, vai mēs gribam turpināt.
— Kā jūs varat turpināt? — vaicāja Doneja.
— Redziet, ūdeņradis ir Visuma kopīgais elements. Vai tā nav? Tātad šī ir ļoti vienkāršas universālas informācijas daļiņa. Ja mēs to nesaprotam, mašīnai nav jēgas turpināt. Ja saprotam, tad skaitļotājs var pāriet pie nākamā jautājuma.