— Pie kāda nākamā jautājuma?
— To mēs vēl nezinām. Bet šis, es varu derēt, ir pirmais solis garā garā jautājumu un atbilžu spēlītē. — Flemings paņēma papīru no Donejas un pasniedza Kristīnei. — Ievadiet to atpakaļ skaitļotājā!
— Vai patiešām? — Kristīne jautājoši palūkojās uz Reinhartu.
— Dariet to.
Reinharts neteica vairs ne vārda, bet šķita manāmi pārvērties: viņš vairs neizskatījās nomākts, un viņa acis moži dzirkstīja. Kamēr Kristīne apsēdās pie ievades teletaipa un Bridžers rīkojās ar vadības pults slēdžiem, visi pārējie stāvēja klusi un domīgi.
— Sāciet! — Bridžers sacīja. Viņš bija pat vēl klusāks nekā Flemings, un Džūdija nevarēja saprast, vai viņš jūt skaudību, ir nobažījies vai, tāpat kā visi pārējie, tikai mēģina izprast notiekošo.
Kristīnes pirksti ātri skraidīja pa klaviatūru, un skaitļotājs aiz savām metāla sienām vienmērīgi dūca. Patiešām šķita, ka tas ir visapkārt viņiem — masīvs, bezkaislīgs un nogaidošs. Doneja raudzījās uz zilo aparatūras bloku rindām un ritmiski mirgojošajām spuldzītēm ar mazāku bijību nekā Džūdija, bet ļoti ieinteresēti.
— Jautājumi un atbildes — vai jūs tiešām tā domājat?
— Ja jūs būtu tur augšā starp zvaigznēm, jūs taču nevarētu tieši pajautāt, ko mēs zinām. Bet šāda mašīna var, — Flemings pa
māja uz skaitļotāja indikatorpaneļa pusi, — ja ir konstruēta un programmēta tā, lai to izdarītu viņu vietā.
Doneja atkal pievērsās Reinhartam.
— Ja doktors Flemings ir uz pareiza ceļa, tas tas patiešām ir kaut kas vienreizīgs.
— Flemingam šādās lietās ir nemaldīgs instinkts, — Reinharts sacīja, nenovērsdams acis no Kristīnes.
Kad viņa bija beigusi strādāt ar teletaipu, nekas nenotika. Bridžers manipulēja ar vadības pults pogām un slēdžiem, bet pārējie gaidīja. Flemings izskatījās samulsis.
— Ko tas nozīmē, Denis?
— Nezinu.
— Varbūt jūs kļūdījāties, — Džūdija sacīja.
— Līdz šim vēl neesam kļūdījušies.
Tiklīdz Flemings to izteica, iemirgojās
spuldzītes uz indikatorpaneļa, un pēc īsa brīža sāka darboties izvades rakstāmiekārta. Visi sapulcējās tai apkārt, vērodami, kā pāri tās platajam rullim collu pēc collas slīd baltā papīra lente, noklāta ar skaitļu rindām.
Viens no garajiem, zemajiem skapīšiem Džīrsa kabinetā bija dzērienu bārs. Direktors uzlika uz tā četras glāzes un no apakšējā plaukta izņēma pudeli džina.
— Tas, ko dara Reinharts un viņa ļaudis, ir briesmīgi intriģējoši. — Par godu Donejas apciemojumam Džīrss nebija uzvilcis savu
vislabāko kārtu, toties lika lietā savas vislabākās manieres. — Vakar atgadījās maza neveiksmīte, bet, cik saprotu, tagad viss ir kārtībā.
Doneja, iegrimusi vienā no dziļajiem atzveltnes krēsliem, pacēla acis un saskatījās ar Reinhartu. Džīrss turpināja runāt, palēnām piepildīdams vienu no glāzēm.
— Mēs te, šajā mežonīgajā nostūrī, patiesību sakot, nodarbojamies tikai ar rupjiem dzelžiem. Mēs, protams, dodam lielu ieguldījumu valsts raķešu rūpniecības attīstībā un risinām daudzas svarīgas un sarežģītas problēmas, taču man nebūtu nekas pretī uzģērbt vecu virsvalku un atgriezties laboratorijā. Vai nav par gaišu?
Viņš uzlika piepildīto glāzi uz sava rakstāmgalda, kura virsa atradās vienā līmenī ar Donejas ausi. Glāzes kājiņa bija ietīta papīra servjetītē, lai nesabojātu pulējumu.
— Ļoti labs, paldies! — Doneja pāri galda malai tikko varēja redzēt glāzi un pasniegties pēc tās nepiecēlusies. Džīrss sameklēja skapītī otru pudeli.
— Un jums heresu, Reinhart? — Viņš ielēja heresu. — Sēžot pie administratora galda, cilvēks briesmīgi ierūsē. Uz jūsu veselību! … Priecājos atkal jūs redzēt, Madlēn! Kas ir jūsu darba lauks zinātnē?
— DNS, hromosomas, dzīvības izcelšanās, — Doneja skarbi atbildēja. Viņa nolika savu glāzi atpakaļ uz galda un aizdedzināja cigareti, izpūzdama dūmus pa degunu kā vīrietis. — Bet šobrīd esmu nonākusi mazā strupceļā. Es patlaban gribēju aizbraukt kaut kur projām, lai klusībā padomātu, kad sastapu Ernestu.
— Palieciet un padomājiet šeit! — Džīrss veltīja viņai mīļu smaidu un tūlīt pat to nodzēsa. — Bet kur kavējas Flemings?
— Viņš kuru katru brīdi būs klāt, — sacīja Reinharts.
— Tas jums ir gaišs puisis, bet ar smagu raksturu, — Džīrss viņam pavēstīja. — Patiesību sakot, jums viņi visi ir mazliet īpatnēji, vai ne?
— Mums ir arī rezultāti, — Reinharts mierīgi atbildēja. — Skaitļotājs strādā un ir sācis izvadīt materiālu.
Džīrss uzrāva uzacis.
— Patiešām? Ko tad tas izvada?
Viņi pastāstīja.
— Dīvaini. Patiešām ļoti dīvaini. Un kas notika, kad jūs to ievadījāt atpakaļ?
— Tas nodrukāja milzum daudz skaitļu.
— Ko tie nozīmē?
— Nav ne jausmas. Mēs tos rūpīgi izskatījām, bet pagaidām… — Reinharts paraustīja plecus.
Pie durvīm nevērīgi pieklauvēja, un uz sliekšņa parādījās Flemings.
— Vai te būtu īstā kompānija?
— Nāciet, nāciet! — Džīrss sacīja gluži kā daudzsološam, bet netaktiskam studentam. — Vai slāpst?
— Kad man neslāpst?
Flemingam rokā bija skaitļotāja apdrukātās lapas. Viņš tās nosvieda uz galdar lai paņemtu glāzi.
— Vai jūs mūs iepriecināsit? — jautāja Reinharts.
— Itin nemaz. Kaut kas nav kārtībā vai nu ar viņu, vai ar mums.
— Vai tie ir paši pēdējie? — jautāja Džīrss, izklādams papīrus un noliekdamies pār tiem. — Jums būs krietni jānopūlas, lai tos izanalizētu, vai ne? Ja mēs kaut kādā veidā varam palīdzēt…
— Tur nevar būt nekas sarežģīts. — Flemings bija kluss un domīgs, it kā mēģinātu saskatīt kaut ko netveramu, bet tuvumā esošu. — Es esmu pārliecināts, ka tur jābūt kaut kam pavisam vienkāršam. Tādam, ko mēs varētu pazīt.
— Tur bija viena nodaļa… — Reinharts paņēma lapas un pārbrauca ar acīm. — Šķiet, it kā būtu kas pazīstams. Madlēn, paskatieties šo kopu vēlreiz.
Madlēna paskatījās.
— Ko tad jūs gaidāt? — Džīrss jautāja Flemingam, ieliedams dzeramo.
— Es nezinu. Pagaidām es vēl nezinu, kāda ir šī spēlīte.
— Vai oglekļa atoms jūs neinteresētu? — Doneja ar tikko jaušamu smaidu palūkojās augšup no sava krēsla.
— Oglekļa atoms?!
— Tas nav izteikts tādā veidā, kā to darām mēs, tomēr, jā, tas varētu būt oglekļa struktūras apraksts. — Viņa izpūta dūmus pa degunu. — Vai to jūs domājāt, Ernest?
Reinharts un Džīrss atkal noliecās pār lapām.
— Es, protams, esmu mazliet ierūsējis, — sacīja Džīrss.
— Tas taču varētu būt, vai ne?
— Jā, patiešām gan. Interesanti, vai tur ir vēl arī kas cits.
— Tur nekā cita nebūs, — sacīja Flemings. Viņa domīgums bija izgaisis un balsī skanēja droša pārliecība. — Atcerieties pašu sākumu. Pirmais bija jautājums par ūdeņradi. Tagad viņš mums jautā, pie kādas dzīvības formas mēs piederam. Visas pārējās skaitļu kopas nozīmē citus iespējamos dzīvu radījumu uzbūves veidus. Bet mēs par tiem nekā nezinām, jo dzīvība uz mūsu planētas balstās uz oglekļa atoma.