Выбрать главу

—    Nu labi, pieņemsim šo jūsu teoriju, — sacīja Reinharts. — Ko mēs tagad darīsim? Ievadīsim atpakaļ skaitļus, kas attiecas uz oglekli?

—    Tādā gadījumā, ja mēs gribam, lai viņš zinātu, no kā mēs esam taisīti. Viņš to ne­aizmirsīs.

—    Vai jūs priekšlaikus nepiedēvējat tam intelektu? — sacīja Džīrss, kam nebija laika nodoties fantastiskām hipotēzēm.

—    Paklausieties, — Flemings pievērsās viņam. — Raidījumā, ko mēs uztvērām, ir divas daļas. Pirmkārt, tas mums deva pro­jektu, otrkārt — krietni daudz pamatinfor­mācijas, kas ievadāma skaitļotājā, kad bū­sim to uzbūvējuši. Līdz šim mēs nezinājām, kas tā par informāciju, bet tagad sākam to uzzināt. Sākotnējā informācija plus tas, ko mēs paši pateiksim, dos viņam iespēju izzi­nāt par mums itin visu. Un viņš iemācīsies šīs savas zināšanas izmantot. Ja tas nav in­telekts, tad es nezinu, kas tas ir.

—    Tā ir ļoti noderīga mašīna, — sacīja Doneja. Flemings pagriezās pret viņu.

—    Tā kā tam nav protoplazmas, tad, pēc ķīmiķu domām, protams, nevar būt arī do­māšanas spēju!

Doneja pavīpsnāja.

—    No kā jūs baidāties, Džon? — jautāja Reinharts.

—    No tā nolūkiem. Mums to nelika uzbū­vēt tāpat vien joka pēc vai aiz labdarības.

—    Jūs spriežat kā neirotiķis, — Doneja sacīja.

—    Jūs tā domājat?

—    Jums ir dota negaidīta izdevība. Iz­mantojiet to! — Viņa pievērsās Reinhartam. — Ja jūs lietosit doktora Fleminga metodi un ievadīsit atpakaļ oglekļa formulu, varbūt saņemsit kaut ko citu. Iespējams, ka jūs iegūsit daudz sarežģītāku vielu formulas un ar šīs brīnišķīgās mašīnas palīdzību varēsit tās sintezēt. Un tas ir viss. Lieciet tai strādāt!

—    Kā jūs uz to skatāties, Džon? — Rein­harts pavērās Flemingā.

—    Ar mani nerēķinieties!

—           Vai jūs negribētu ar to nodarboties, Madlēn? — profesors jautāja Donejai.

—           Kāpēc gan ne jūs pats? — viņa jau­tāja.

—           Astronomija ir pārāk tālu no biosintē- zes. Ja jūsu universitāte varētu iztikt bez jums …

—           Mēs jums šeit nodrošināsim vislabākos apstākļus. — Džīrss mēdza izlemt un rīkoties ātri. — Jūs teicāt, ka esot nonākusi strupceļā.

Doneja pārlika.

—          Vai jūs strādāsit kopā ar mani, doktor Fleming?

Flemings papurināja galvu.

—           Iekams mēs vispār sākam, vēl daudz kas nopietni jāapsver.

—    Es gan tā nedomāju.

—           Es esmu aizgājis tik tālu, cik gribēju. Patiesību sakot, pat tālāk, lai pierādītu, ka ar vārdiem nemētājos. Bet šeit mans ceļš beidzas.

Reinharts pavēra muti, gribēdams ko iebilst, bet Flemings jau aizgriezās.

—           Labi! — Reinharts sacīja. — Vai jūs ķersities pie šā darba, Madlēn?

Par visu pārējo viņi vienojās, kad Fle­mings bija aizgājis.

Doneja ieradās Tornesā nākamajā nedēļā un sāka strādāt ar skaitļotāju. Bridžers un Kristīne viņai palīdzēja, un arī Džīrss tagad izrādīja lielu entuziasmu un interesi. Fle- mings atgriezās Londonā, un Džūdija ar viņu vairs nesatikās. Kā armijas virsniekam, ko saistīja dotais zvērests, viņai vajadzēja pa­likt tur, kur bija norīkota. Savā ziņā tas bija atvieglojums — justies brīvai no viņu div­domīgajām attiecībām. Pēc Fleminga dzīvoklī pavadītās nakts Džūdija cik spēdama bija turējusi viņu no sevis pieklājīgā attālumā, jo pati cīnījās ar pretrunīgām izjūtām — instinktīvu vēlēšanos baudīt mīlestību un mokošo apziņu, ka Flemings uzskata viņu par to, kas viņa nav. Vismaz pa to laiku, kamēr Flemings bija projām, Džūdijai neva­jadzēja ziņot par viņu — palika tikai Bri­džers, bet tas nebija tik nepatīkami.

Bridžers nedeva drošības dienesta darbi­niekiem nekādu pieturas punktu. Džūdija vairs nestaigāja gar piekrasti, un Kvodringa patru]as nekā aizdomīga nemanīja. Pats Bri­džers kļuva arvien drūmāks un noslēgtāks. Viņš strādāja lietpratīgi, bet bez entuziasma un savu brīvo laiku pavadīja uz Torholmas salas, novērodams vēlo gājputnu aizceļo­šanu uz ligzdošanas vietām.

Rudeni nomainīja ziema. Atgriezies Lon­donā, Flemings ķērās pie darba, lai pārbau­dītu visu raidījumu un savus sākotnējos ap­rēķinus. Bolderšovas kalnā vēl arvien uz­tvēra signālus, bet nekā jauna tajos nebija. Šifrs vienmēr bija viens un tas pats. Fle­mings, izanalizējis visus materiālus, neat­rada neko tādu, kas norādītu, ka viņa bažas ir pamatotas.

Donejai Tornesā veicās labāk.

—   Jaunajam cilvēkam bija taisnība vienā ziņā, — viņa sacīja Reinhartam. —- Par to jautājumu un atbilžu spēlīti. Mēs ievadījām atpakaļ oglekļa atomskaitļus, un mašīna sāka izvadīt proteīna molekulu struktūras aprakstu.

Kad Doneja to ievadīja atpakaļ, skaitļotājs uzdeva vēl citus jautājumus. Tas piedāvāja dažādu uz proteīniem balstītu struktūru for­mulas un acīmredzot gribēja, lai par tām dod vairāk informācijas. Doneja iesaistīja šai darbā savu katedru Edinburgā. Tad viņi ievadīja atpakaļ mašīnā visu, ko zināja par šūnas uzbūvi. Ap Jaungadu skaitļotājs bija izsniedzis viņiem hemoglobīna molekulārās struktūras formulu.

—   Kāpēc hemoglobīna? — jautāja Džū­dija, kas bija aizbraukusi Donejai līdzi uz Edinburgu, lai mēģinātu izprast notiekošo.

—   Asiņu hemoglobīns piegādā smadze­nēm elektrisko barojumu.

—   Vai skaitļotājs to piedāvāja kā vienu no vairākām iespējām?— jautāja Reinharts.

Viņi visi trīs sēdēja Donejas darbistabā vienā no vecajām, pelēkajām universitātes ēkām. Doneja bija Reinhartam paziņojusi, ka jautājums par tālāko darbu jāapspriež ministrijā.

—   Jā, — sacīja bioķīmiķe. — Tāpat kā iepriekš. Un mēs ievadījām atpakaļ šo.

—   Tātad tagad tas zina, kā darbojas mūsu smadzenes?

—    Tagad tas zina vēl daudz vairāk.

Reinharts nobraucīja zodu ar saviem smal­kajiem pirkstiem.

—    Kāpēc gan tas grib to visu zināt?

—   Jūs ir ietekmējis Flemings, — pārmetoši sacīja Doneja. — Tas negrib zināt neko. Tas aprēķina loģiskas atbildes, izejot no mūsu sniegtās informācijas un datiem, kas tam jau ir. Tādēļ ka tā ir skaitļošanas mašīna.

—    Un tas ir viss? — Džūdija, lai cik nie­cīgas bija viņas zināšanas, šaubījās tāpat kā Reinharts.

—   Mēģināsim spriest zinātniski, — sacīja Doneja, — nevis kā mistiķi.

—    Profesor Reinhart, vai jūs …

Reinharts acīmredzot jutās neomulīgi.

—    Flemings teiktu, ka skaitļotājs grib zi­nāt, ar kāda veida intelektu tam ir darī­šana — kāda veida skaitļotāji mēs esam, cik lielas ir mūsu smadzenes., kā mēs tās baro­jam, kāda ir to uzbūve.

—    Jaunajam Flemingam ir vienkārši sli­mīga iztēle, man jāsaka, — teica Doneja. Viņa norādīja uz plauktiem, kas bija piebāzti ar papīru mapēm. — Tagad mums ir tik daudz materiāla, ka mēs gandrīz vairs nere­dzam dienas gaismu, un es sāku aptvert, ko tas viss nozīmē. Tādēļ es gribēju apspries­ties ar jums. Manuprāt, skaitļotājs ir devis mums dzīvās šūnas uzbūves pamatshēmu.

—    Ko jūs sakāt?!

—    Labuma mums no tā nav nekāda. Te ir neaptverams daudzums skaitļu. Tas ir pārāk sarežģīti, lai mēs jebkad spētu to pilnībā izprast.