— Kā tā?
— Paskatieties uz šo skaitļu jūru! Mēs varam saprast un atšifrēt atsevišķus posmus, piemēram, par hromosomas struktūru un tā tālāk, bet būtu vajadzīgi gadi, lai to visu izanalizētu.
— Ja tas jums vispār būtu jādara.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
Reinharts atkal nobraucīja zodu. Džūdija ievēroja viņa plaukstas virspusē mazas bedrītes. Reinhartam piemita kaut kas ļoti nomierinošs un dziļi cilvēcisks pat tad, kad viņš pāri galvai bija iegrimis teorētiskos prātojumos.
— Es gribu parunāt ar Flemingu un Osbornu, — viņš sacīja.
Galu galā viņam izdevās noorganizēt tikšanos Osborna kabinetā. Šai laikā Reinharts bija pamatīgi iepazinies ar visiem, faktiem un gribēja sākt rīkoties. Flemings izskatījās novecojis un apātisks, it kā viņa iekšējā atspere būtu atslābusi. Viņa seja bija pietūkuši un acis sasarkušas.
Eleganti atgāzies krēslā, Osborns uzklausīja Reinhartu.
— Profesore Doneja ziņo, ka, pēc viņas domām, no skaitļotāja saņemtais materiāls satur sīku šūnas molekulārās struktūras aprakstu.
— Dzīvas šūnas?
— Jā. Tas ir līdz šim neatklātais dabas noslēpums — kā sakārtotas šūnā nukleīnskābes molekulas.
— Tātad jūs tagad patiešām varētu sintezēt dzīvu šūnu?
— Ja mēs varētu izmantot skaitļotāju darba kontrolei, izgatavot laboratorijas iekārtu, ar kuru būtu iespējams izpildīt tā dotās instrukcijas, respektīvi — uzbūvēt iekārtu DNS sintēzei, tad, manuprāt, mēs varētu sākt dzīvu audu veidošanu.
— Biologi taču par to ir sapņojuši gadiem ilgi!
— Vai jus patiešam' gribat Jaut tam radīt dzīvu organismu? — jautāja Flemings.
— Doneja grib mēģināt, — sacīja Reinharts. — Flemings negrib. Ko mēs darīsim?
— Kāpēc jūs negribat? — Osborns nevērīgi pavaicāja Flemingam, it kā runa būtu par kādu gluži ikdienišķu jautājumu.
— Tādēj, ka mūs uz to virza piespiedu ceļā, — Flemings gurdi atbildēja. — Es to esmu teicis kopš tās dienas, kad mēs uzbūvējām šo nolādēto mašīnu, un neredzu iemesla mainīt savu pārliecību. Madlēna Doneja iedomājas, ka šo skaitļotāju var vienkārši izmantot kā laboratorijas aparatūru. Viņa ir nelabojama optimiste. Ja viņa grib parotaļāties ar DNS sintēzi, lai paliek savā universitātē un dara to. Bet neļaujiet viņai lietot skaitļotāju vai, ja esat spiesti to atļaut, tad vismaz izdzēsiet tā atmiņu.
— Jūsu domas, Reinhart? — Osborns ar garlaikotu sejas izteiksmi pievērsās profesoram, neizrādīdams, kādu iespaidu uz viņu atstājuši Fleminga vārdi.
— Es nezinu, — Reinharts sacīja. — Tiešām nezinu. Tas viss nāk no kādas tālas, svešas civilizācijas, bet…
— Mēs jebkurā brīdī varam izraut, kontaktu? — Flemings pateica priekšā. — Saprotiet, mēs to uzbūvējām, lai pārbaudītu raidījuma saturu. Tā taču bija, vai ne? Tas tika izdarīts. Mēs sākām ar to strādāt, lai noskaidrotu tā nolūkus. Tagad mēs zinām arī tos.
— Diez vai.
— Es zinu! Tā ir intelektuāla piektā kolona no citas pasaules, no citas eksistences formas. Tajā ir gan dzīvības iedīgļi, gan arī iznīcības iedīgļi.
— Vai jums vispār ir kāds pamats to apgalvot? — jautāja Osborns.
— Nekā konkrēta.
— Tad kā gan mēs varam…
— Labi, turpiniet vien! — Flemings piecēlās un devās uz durvīm. — Turpiniet, un jūs redzēsit, kas notiks, bet tikai tad neskrieniet brēkdami pie manis!
6.ATRADUMS
Par spīti visam Flemings pavasarī tomēr aizbrauca uz Tornesu, lai, kā pats izteicās, apciemotu Džūdiju, bet patiesībā slimīgas ziņkāres urdīts. Viņš skaitļotājam negāja ne tuvumā, bet Džūdija un Bridžers katrs atsevišķi viņam pastāstīja, kas notiek. Skaitļotāja ēkai klāt piebūvētajā jaunajā korpusā Doneja bija izvietojusi sarežģītu laboratorijas iekārtu, kurā ietilpa ķīmiskās sintēzes aparatūra un elektronu mikroskops. Profesores vadītajā grupā strādāja Kristīne un vairāki viņas asistenti, un viņa saņēma visus nepieciešamos līdzekļus, jo Reinharts un Osborns pa šo laiku bija iemantojuši spēcīgu aizmuguri.
— Un kā klājas tev? — Flemings jautāja Džūdijai.
Viņi sēdēja turpat centra teritorijā uz krasta kraujas, kas pacēlās pār laivu piestātni.
— Dzīvoju līdzi gadalaikiem. — Džūdija maigi, bet atturīgi uzsmaidīja viņam. Viņu satrieca ar Flemingu notikusī pārvērtība — neveselīgā sejas krāsa un vispārējais sagurums, dziļā apātija, kas liecināja par pilnīgu sakāvi. Džūdija ilgojās viņu apskaut un atdoties viņam un tai pašā laikā gribēja izvairīties no tuvībaš un saglabāt tikai viņu sākotnējās draudzīgās attiecības, kas šķita robeža, ko viņa nedrīkst pārkāpt, kamēr dara darbu, par ko pati kaunas. Uzzinājusi, ka Flemings atgriezīsies Tornesā, viņa pat bija mēģinājusi iesniegt atlūgumu, taču viņu neatbrīvoja. Džūdija tagad jau zināja pārāk daudz, lai viņu atlaistu, un daudz par daudz, lai varētu pateikt Flemingam patiesību.
Bridžers bija palicis Tornesā un visu ziemu nostrādājis, nedarīdams neko aizdomīgu, bet vairākas reizes tuvumā tika redzēts Kaufmaņa limuzīns, kura garais, spocīgi ģērbtais šoferis stacijā novēroja atbraucējus un aizbraucējus un vismaz vienreiz piezvanīja Bridžeram. Pēc šās sarunas Bridžers vēl vairāk sadrūma un sāka izgatavot skaitļotāja izvadīto materiālu kopijas savām vajadzībām. Džūdija to nebija ievērojusi, bet Kvodrings gan, taču šis fakts vien vēl neko nepierādīja. Baltā jahta vairāk nerādījās, un, patiesību sakot, ziemā, kad trakoja aukas un sniegputeņi un vētras sakultā jūra mežonīgi bangoja, to nebija arī ko gaidīt. Agri pavasarī gar piekrasti, pastiprinātas ar helikopteriem, sāka kursēt flotes patruļas, un jahta, ja tai
vispār bija kādi aizdomīgi nolūki, tika aizbaidīta. Drošības pasākumi kļuva stingrāki, bet arī informācijas vērtība pieauga, un Džū- dijas priekšnieku vidū valdīja uzskats, ka netiks žēloti līdzekļi, lai to iegūtu.
Džūdija, kuras vienīgais darbs bija novērošana, kā parasti varēja brīvi rīkoties ar savu laiku, un Kvodringam bija gluži pa prātam, ka viņa uzturas kopā ar Flemingu. Tā nu viņa sēdēja līdzās Džonam uz kraujas, izlikdamās laimīga, ka abi atkal sastapušies, un tai pašā laikā rūgti izjuzdama savu iekšējo sašķeltību.
— Kad tu noturēsi preses konferenci? — tāds bija Fleminga nākamais jautājums.
— Nezinu. Šogad, nākamgad, kādreiz nākotnē.
— To visu vajadzēja paziņot atklātībā jau pirms vairākiem mēnešiem.
— Bet ja tas ir noslēpums?
— Tas ir noslēpums tādēļ, ka tā grib politikāņi. Un tieši tāpēc tas aiziet pa nepareizu ceļu. Tiklīdz zinātni izņem no zinātnieku rokām un nodod politikāņiem, tā ir nolemta bojā ejai. — Viņš paraustīja plecu, norādīdams uz nometni. — Ja vien tam visam jau nav uzspiests nolemtības -zīmogs.
— Ko tu domā iesākt? — Džūdija jautāja.
Flemings paraudzījās lejup uz krastā plīstošajiem viļņiem simt piecdesmit pēdu zem viņiem, tad pagriezās un pirmoreiz pēc ilga laika pasmaidīja.
— Vizināt tevi ar jahtu, — viņš sacīja.
Bija viens no tiem mānīgajiem pavasariem, kas negaidīti šķiet atnācis jau marta pirmajās dienās. Spīdēja saule, no dienvidrietumiem pūta viegls vējiņš, un jūra bija skaista. Flemings nojauta, ka Džūdijai nav nekā cita ko darīt, un viņi katru dienu braukāja ar jahtu pa līci un gar piekrasti augšup līdz Grīnstounas zemesragam un lejup līdz Gerlohas ietekai. Ūdens bija stindzinoši auksts, bet smiltis jau siltas, un pēcpusdienās viņi mēdza iebraukt kādā jaukā līcītī, izkāpt krastā un pagozēties saulē.