Выбрать главу

—    Kā tā?

—    Paskatieties uz šo skaitļu jūru! Mēs va­ram saprast un atšifrēt atsevišķus posmus, piemēram, par hromosomas struktūru un tā tālāk, bet būtu vajadzīgi gadi, lai to visu iz­analizētu.

—    Ja tas jums vispār būtu jādara.

—    Ko jūs ar to gribat teikt?

Reinharts atkal nobraucīja zodu. Džūdija ievēroja viņa plaukstas virspusē mazas bed­rītes. Reinhartam piemita kaut kas ļoti no­mierinošs un dziļi cilvēcisks pat tad, kad viņš pāri galvai bija iegrimis teorētiskos prātojumos.

—    Es gribu parunāt ar Flemingu un Os­bornu, — viņš sacīja.

Galu galā viņam izdevās noorganizēt tik­šanos Osborna kabinetā. Šai laikā Reinharts bija pamatīgi iepazinies ar visiem, faktiem un gribēja sākt rīkoties. Flemings izskatījās novecojis un apātisks, it kā viņa iekšējā atspere būtu atslābusi. Viņa seja bija pietū­kuši un acis sasarkušas.

Eleganti atgāzies krēslā, Osborns uzklau­sīja Reinhartu.

— Profesore Doneja ziņo, ka, pēc viņas domām, no skaitļotāja saņemtais materiāls satur sīku šūnas molekulārās struktūras ap­rakstu.

—    Dzīvas šūnas?

—    Jā. Tas ir līdz šim neatklātais dabas noslēpums — kā sakārtotas šūnā nukleīnskā­bes molekulas.

—    Tātad jūs tagad patiešām varētu sinte­zēt dzīvu šūnu?

—    Ja mēs varētu izmantot skaitļotāju darba kontrolei, izgatavot laboratorijas ie­kārtu, ar kuru būtu iespējams izpildīt tā do­tās instrukcijas, respektīvi — uzbūvēt ie­kārtu DNS sintēzei, tad, manuprāt, mēs varētu sākt dzīvu audu veidošanu.

—    Biologi taču par to ir sapņojuši gadiem ilgi!

—    Vai jus patiešam' gribat Jaut tam radīt dzīvu organismu? — jautāja Flemings.

—    Doneja grib mēģināt, — sacīja Rein­harts. — Flemings negrib. Ko mēs darīsim?

—    Kāpēc jūs negribat? — Osborns nevē­rīgi pavaicāja Flemingam, it kā runa būtu par kādu gluži ikdienišķu jautājumu.

—    Tādēj, ka mūs uz to virza piespiedu ceļā, — Flemings gurdi atbildēja. — Es to esmu teicis kopš tās dienas, kad mēs uzbū­vējām šo nolādēto mašīnu, un neredzu ie­mesla mainīt savu pārliecību. Madlēna Do­neja iedomājas, ka šo skaitļotāju var vien­kārši izmantot kā laboratorijas aparatūru. Viņa ir nelabojama optimiste. Ja viņa grib parotaļāties ar DNS sintēzi, lai paliek savā universitātē un dara to. Bet neļaujiet viņai lietot skaitļotāju vai, ja esat spiesti to atļaut, tad vismaz izdzēsiet tā atmiņu.

—    Jūsu domas, Reinhart? — Osborns ar garlaikotu sejas izteiksmi pievērsās profeso­ram, neizrādīdams, kādu iespaidu uz viņu atstājuši Fleminga vārdi.

—    Es nezinu, — Reinharts sacīja. — Tie­šām nezinu. Tas viss nāk no kādas tālas, sve­šas civilizācijas, bet…

—    Mēs jebkurā brīdī varam izraut, kon­taktu? — Flemings pateica priekšā. — Sa­protiet, mēs to uzbūvējām, lai pārbaudītu raidījuma saturu. Tā taču bija, vai ne? Tas tika izdarīts. Mēs sākām ar to strādāt, lai noskaidrotu tā nolūkus. Tagad mēs zinām arī tos.

—    Diez vai.

—    Es zinu! Tā ir intelektuāla piektā ko­lona no citas pasaules, no citas eksistences formas. Tajā ir gan dzīvības iedīgļi, gan arī iznīcības iedīgļi.

—   Vai jums vispār ir kāds pamats to ap­galvot? — jautāja Osborns.

—    Nekā konkrēta.

—    Tad kā gan mēs varam…

—    Labi, turpiniet vien! — Flemings piecē­lās un devās uz durvīm. — Turpiniet, un jūs redzēsit, kas notiks, bet tikai tad neskrieniet brēkdami pie manis!

6.ATRADUMS

Par spīti visam Flemings pavasarī tomēr aizbrauca uz Tornesu, lai, kā pats izteicās, apciemotu Džūdiju, bet patiesībā slimīgas ziņkāres urdīts. Viņš skaitļotājam negāja ne tuvumā, bet Džūdija un Bridžers katrs atse­višķi viņam pastāstīja, kas notiek. Skaitļo­tāja ēkai klāt piebūvētajā jaunajā korpusā Doneja bija izvietojusi sarežģītu laboratori­jas iekārtu, kurā ietilpa ķīmiskās sintēzes aparatūra un elektronu mikroskops. Profe­sores vadītajā grupā strādāja Kristīne un vairāki viņas asistenti, un viņa saņēma visus nepieciešamos līdzekļus, jo Reinharts un Os­borns pa šo laiku bija iemantojuši spēcīgu aizmuguri.

— Un kā klājas tev? — Flemings jautāja Džūdijai.

Viņi sēdēja turpat centra teritorijā uz krasta kraujas, kas pacēlās pār laivu pie­stātni.

— Dzīvoju līdzi gadalaikiem. — Džūdija maigi, bet atturīgi uzsmaidīja viņam. Viņu satrieca ar Flemingu notikusī pārvērtība — neveselīgā sejas krāsa un vispārējais sagu­rums, dziļā apātija, kas liecināja par pilnīgu sakāvi. Džūdija ilgojās viņu apskaut un at­doties viņam un tai pašā laikā gribēja izvai­rīties no tuvībaš un saglabāt tikai viņu sā­kotnējās draudzīgās attiecības, kas šķita ro­beža, ko viņa nedrīkst pārkāpt, kamēr dara darbu, par ko pati kaunas. Uzzinājusi, ka Flemings atgriezīsies Tornesā, viņa pat bija mēģinājusi iesniegt atlūgumu, taču viņu ne­atbrīvoja. Džūdija tagad jau zināja pārāk daudz, lai viņu atlaistu, un daudz par daudz, lai varētu pateikt Flemingam patiesību.

Bridžers bija palicis Tornesā un visu ziemu nostrādājis, nedarīdams neko aizdomīgu, bet vairākas reizes tuvumā tika redzēts Kaufmaņa limuzīns, kura garais, spocīgi ģērbtais šofe­ris stacijā novēroja atbraucējus un aizbrau­cējus un vismaz vienreiz piezvanīja Bridže­ram. Pēc šās sarunas Bridžers vēl vairāk sadrūma un sāka izgatavot skaitļotāja izva­dīto materiālu kopijas savām vajadzībām. Džūdija to nebija ievērojusi, bet Kvodrings gan, taču šis fakts vien vēl neko nepierādīja. Baltā jahta vairāk nerādījās, un, patiesību sakot, ziemā, kad trakoja aukas un sniegpu­teņi un vētras sakultā jūra mežonīgi ban­goja, to nebija arī ko gaidīt. Agri pavasarī gar piekrasti, pastiprinātas ar helikopteriem, sāka kursēt flotes patruļas, un jahta, ja tai

vispār bija kādi aizdomīgi nolūki, tika aiz­baidīta. Drošības pasākumi kļuva stingrāki, bet arī informācijas vērtība pieauga, un Džū- dijas priekšnieku vidū valdīja uzskats, ka netiks žēloti līdzekļi, lai to iegūtu.

Džūdija, kuras vienīgais darbs bija novē­rošana, kā parasti varēja brīvi rīkoties ar savu laiku, un Kvodringam bija gluži pa prātam, ka viņa uzturas kopā ar Flemingu. Tā nu viņa sēdēja līdzās Džonam uz kraujas, izlikdamās laimīga, ka abi atkal sastapušies, un tai pašā laikā rūgti izjuzdama savu iek­šējo sašķeltību.

—    Kad tu noturēsi preses konferenci? — tāds bija Fleminga nākamais jautājums.

—    Nezinu. Šogad, nākamgad, kādreiz nā­kotnē.

—    To visu vajadzēja paziņot atklātībā jau pirms vairākiem mēnešiem.

—    Bet ja tas ir noslēpums?

—    Tas ir noslēpums tādēļ, ka tā grib po­litikāņi. Un tieši tāpēc tas aiziet pa nepareizu ceļu. Tiklīdz zinātni izņem no zinātnieku ro­kām un nodod politikāņiem, tā ir nolemta bojā ejai. — Viņš paraustīja plecu, norādī­dams uz nometni. — Ja vien tam visam jau nav uzspiests nolemtības -zīmogs.

—    Ko tu domā iesākt? — Džūdija jautāja.

Flemings paraudzījās lejup uz krastā plīs­tošajiem viļņiem simt piecdesmit pēdu zem viņiem, tad pagriezās un pirmoreiz pēc ilga laika pasmaidīja.

—    Vizināt tevi ar jahtu, — viņš sacīja.

Bija viens no tiem mānīgajiem pavasa­riem, kas negaidīti šķiet atnācis jau marta pirmajās dienās. Spīdēja saule, no dienvid­rietumiem pūta viegls vējiņš, un jūra bija skaista. Flemings nojauta, ka Džūdijai nav nekā cita ko darīt, un viņi katru dienu brau­kāja ar jahtu pa līci un gar piekrasti augšup līdz Grīnstounas zemesragam un lejup līdz Gerlohas ietekai. Ūdens bija stindzinoši auksts, bet smiltis jau siltas, un pēcpusdienās viņi mēdza iebraukt kādā jaukā līcītī, izkāpt krastā un pagozēties saulē.